Maija Krekle "Vita brevis. Vēlreiz"

Attēls ņemts šeit: http://www.la.lv/wp-content/uploads/2013/10/g1/lr_vita_brevis4.jpg

      Triloģijas daļa. Lasīju nepareizā secībā, tomēr izlasīju. :) Pārējās daļas ir - Zeme mani nes un Breisele.Tu. Brisele. Es., kuru arī esmu lasījusi, bet, izrādās, neko par to neesmu uzrakstījusi. 

        Tad nu secinājums ir tāds, ka autore raksta saistoši, bet izkaisīt šo darbu trīs atsevišķos romānos nebija nekādas vajadzības. Jā, ir dažādi skatupunkti, bet kopā apvienoti tie būtu cilvēkiem ērtaki un pieejamāki. Skaidrs, ka pie visa vainīgs to tapšanas laiks teju trīsdesmit gadu garumā.

      Patika. Visi trīs patika. Šis atklāj varoņu pirmssākumus un ar šo būtu bijis jāsāk. Ne vienmēr saprotami un atbalstāmi rīkojas šīs grāmatas varoņi, tomēr cilvēcīgi viņi ir caurcauri.

       Stāsts par mīlestību, kāda tā ir. Cik dažāda tā ir un var būt. Cik cēlas ir jūtas, kas uzaudzētas izdevīgumam? Arī par mātēm - vai bērni ir mūsu spogulis, vai mēs varam ietekmēt viņu dzīves un likteņus. Kā pardzīvot, ja bērns dzīvo neatkarīgu dzīvi, noiet no ceļa, pazūd pavisam... 

        Žēl, ka nerakstīju uzreiz pēc izlasīšanas, jo nu jau daudz kas aizmirsies, bet palikusi doma, ka bija vērtīgi izlasīt.

        Citāti:

"Cilvēka mūžīgā slimība - ilgas pēc neatgūstamā, alkas pēc tā, kā nav patlaban, bet, ko ieguvis, tu atkal ilgojies pēc kā cita, varbūt pēc tā, kas tev dots patlaban."

"Kāpēc viss, ko beigās iegūstam, ir tik ātri jāatdod?"

"(..) tas otrreiz vairs nav pārdzīvojams, un neko sliktāku man nevajag."


Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: kaut kad septembrī

Maija Krekle "Zeme mani nes"

Foto ņemts šeit: http://www.la.lv/wp-content/uploads/2014/06/LR_Zemi_mani_nes_8.jpg

     Pamācošs stāsts par tām izvēlēm, ko cilvēks izdara agrā jaunība, vēl dzīvi neapjaušot. Viss sākas no slinkuma un nevēlēšanās kaut ko darīt un nāk ar atskārtu, ka jādara vienalga ir daudz, tikai citādi... 

     Smags dzīves gājums galvenajai varonei - Kristīnei, kurai laime šai dzīvē nav lemta, jo no viņas bēg kā dzīvsudraba lodīte. Kristīnei gan piemīt nepārspējams optimisms, vienkārša dzīves uztvere un deviņas dzīvības, viņa kā kaķis krīt un krīt uz kājām, līdz beigās krīt tā, ka vairs jau nekur. No vardarbīgas nāves bēgot to atrod pati. Ļoti skumjas dzīves pārdomas. Nemitīgi vēlējos, lai beigas tomēr, tomēr būtu labas. Lai viņa satiek Rolandu, atrod meitiņu un dzīvo vienkāršu dzīvi, bez ekstra kāpumiem, kādus meklē viņas dvēsele, kas patiesība tikai mīlestības izsalkusi, negausīga un nesaprātīga... Žēl mazās meitiņas, labi, ka viņai ir ģimene un iespēja augt laimīgākai, veidot dzīvi citādi. Vismaz gribas tam ticēt. Un, iespējams, arī pati Kristīnes mamma nevis vienkārši pazuda, bet līdzīgi - dzīvi saprata, kad bija jau par vēlu...

    Visvairāk nepatika naivais Rolanda tēls, jo bija pārāk pakļāvīgs un dumji iesaistījās narkotiku biznesā. Un nepatika tāpēc, ka līdzīgus, ļoti sirdsskaidrus un labus cilvēkus pazīstu un man gribētos ticēt, ka viņiem tomēr būtu vairāk saprāta, lai neiesaistītos tādos darījumos. Pārāk naivi, stulbi un nesakrita ar viņa līdzšinējo pārliecību un dzīves mērķi. Nevajadzīga varonība. Kas tomēr Kristīni aizved sen ilgotajā pasaulē. Tur meitenēm, kas gatavas "pakalpot", ir iespējams izdzīvot tīri labi. Un viņa ir gatava uz visu, lai tikai būtu brīva no visa - no pienākumiem, no bērna, no sevis pašas.

     Varētu būt noderīga pusaudžiem. Pārdomām.

     Brīžiem pārāk naiva, bet aizrāva - izlasīju vienā vakarā.

Vērtējums: 8

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Izlasīta: 10.06.2014.