Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/93671/300x0_neatrodama_vax_700.jpg
Grāmata ir ļoti aizraujoša. Iesāksi, malā nenoliksi. Un grandiozās sižeta izmaiņas grāmatas vidū, pilnīgi liek noelsties! Kā, bet...! Un viss izrādās citādi, nekā Tev jau sācis likties. Tev jau liekas, ka nojaut vainīgo (iespējams, Tev ir pat rezerves vainīgais (man bija!)), bet pēkšņi izrādās, ka arī Tu esi vazāts aiz deguna. Meistarīgi! Gribētos teikt, ka ir jābūt ļoti īpašam domāšanas viedam un ļoti plašām zināšanām, lai uzrakstītu ko tādu! Visu cieņu autorei!
Šoreiz grāmata mani ieintriģēja ar domu, kā tad tas ir parādīts filmā. Un, jau nākamajā vakarā noskatījos arī filmu. Labi, ka vismaz aktieri šoreiz izvēlēti līdzīgi tiem, ko iztēlojos lasot, citādi filma man lika vilties. Tā ne tuvu nestāv klāt grāmatai. Grāmata ir aizraujošāka, detalizētāka un pamatojošāka. Grāmatā vieglāk izprast gan Niku, gan Eimiju, bet filmā to visu parādīt nav īpaši izdevies. Filmā ir divreiz mazāk notikumu skaidrojumu un viedokļu. Nav ne Hilarijas Hendijas, ne vēmekļi saldētavā, ne upmalā atrastas somas un googlē meklēti atslēgvārdi "līķis peld Misisipi"... Nu, pietrūkst šis un tas. Notikumi ir mazliet citādi, lai arī galvenā doma paliek tā pati, bet uzreiz ir skaidrs, ka viss tiek noīsināts, lai parādītu ātrāk. Filmai nav tik daudz laika iedziļināties sīkumos, daudz kas jānojauš garāmejot. Piemēram tas, kā smaga bērnība cilvēku padara par psihopātu.
Ir ļoti baisi iedomāties, ka kāds var veltīt visu savu dzīvi tam, lai sagatavotos uzbrukumam no slēpņa jebkuram savas dzīves cilvēkam, kas atļausies kaut kā neatbilst ideālajam tēlam. Lai vāktu un gādātu pierādījumus pret citiem un nodrošinātu sev vēlamo rezultātu jebkurā situācijā jebkādiem līdzekļiem. Šausminoši. Īpaši grūti iedomāties turpinājumu pēc visa tā. Vai maz ir iespējams nesajukt prātā, dzīvojot bailēs no otra visu atlikušo dzīvi?!
Vēl jāpiemin, ka ir ļoti daudz plašu pārdomājamu problēmu ietverts visā šajā spriedzes romānā, kā tas nodēvēts uz aizmugurējā vāka. Piemēram, par to, kādu atbildību uzliekam saviem bērniem, vēloties tos idealizēt? Kā ir dzīvot, ja vecāki analizē katru bērna soli, skatienu un vārdu. Un, kas notiek tad, ja viņi neiztur? Arī par milzīgo sabiedrības ietekmi uz cilvēka notiesāšanu vai atbrīvošanu. Uz mediju ietekmi šajā jomā! Par to, ka pietiek ar pāris televīzijas šoviem, lai kādu padarītu par vainīgu vai nevainīgu. Un par to, cik ļoti mums visiem patīk izlikties... Arī par laulību kā tādu. Ļoti daudz pārdomu par to, kas un kādi mēs esam attiecībās. Izlasiet, tad sapratīsiet, par ko es runāju. Filmā tā visa nav!
Ja vēlaties redzēt arī filmu, iesaku grāmatu tomēr lasīt vispirms. Tā nav tik brutāla, nav tik pārmēru uzpolsterēta vidējā skatītāja vajadzībām - ar pareizā daudzuma pareizām seksa ainām un tamlīdzīgi. Grāmata ir labāka.
Attēls ņemts šeit: http://www.hollywoodreporter.com/movie/gone-girl/review/734451
Daži citāti no grāmatas, kas varbūt ne pārāk labi attēlos grāmatu kā tādu, bet mani uzrunāja un radīja vēlmi tos piefiksēt:
"Par ko tu domā Eimij? Jautājums, kuru es mūsu kopdzīves gados uzdevu visbiežāk, bet nejautāju skaļi, nejautāju tam cilvēkam, kurš spētu atbildēt. Gan jau šie jautajumi milst pār visām laulībām: Par ko tu domā? Ko tu jūti? Kas tu esi? Ko mēs viens otram esam nodarījuši? Ko mēs iesāksim?"
"Miegs ir kā kaķis, tas nāk tikai tad, kad tam nepievvērš uzmanību."
"Kad Marībete jautā Kā tev iet, tā ir nevis pieklājība, bet eksistenciāls jautājums. Viņa pētīja manu seju, un es nešaubījos, ka viņa mani uzmanīgi izzina un nepalaidīs garām nevienu domu un izdarību. Elioti uzskatīja, ka visas īpatnības vajag ņemt vērā, apsvērt, sašķirot. Viss kaut ko nozīmē, visu var izmantot. Mamma, Tētis, Bērniņš - viņi visi trīs bija augsta līmeņa personības ar trim augsta līmeņa grādiem psiholoģijā - pirms deviņiem no rīta paspēja padomāt vairāk, nekā cits padomātu veselā mēnesī."
"Meklēt izlīgumu, sarunāties un nekad neiet gulēt dusmīgiem - trīs padomi, kurus atkal un atkal dāvina visiem jaunlaulātajiem. Tikai pēdējā laikā izskatās, ka izlīgums vajadzīgs vienīgi man; mūsu sarunas nekad neko neatrisina; un Nikam ļoti labi padodas likties gulēt dusmīgam. Viņš savas emocijas spēj aizgriezt kā krānu. Viņš jau krāc."
"Iztēlojos viņus vienā no dārgajiem striptīza klubiem, no tiem greznajiem, kur vīriešiem tiek iedvests, ka viņi joprojām ir radīti komandēšanai, ka sieviešu pienākums ir viņus apkalpot, tīši nejēdzīga akustika un tuc-tuc mūzika, lai nevajadzētu sarunāties, manam vīram (kurš zvēr, ka tas viss ir tāpat vien, joka pēc) klēpī jāteniski iesēžas sievišķis ar izstaipītiem pupiem, mati nokarājas viņai pār muguru, lūpas slapjas no spīduma, bet man tas nav jāuztver kā apdraudējums - ko tu, zēni vienkārši uzdzīvo, man par to jāpasmejas un jābūt saprotošai."
"-Ar taisnības teikšanu tev vienmēr ir bijušas problēmas. Ja tev liksies, ka tā var izvairīties no saķeršanās, tu noteikti sapūtīsi kaut kādas pīlītes. Vienmēr esi centies izsprukt sveikā. Teici mammai, ka biji beisbola treniņā, lai gan patiesība jau biji aizgājis no komandas; teici mammai, ka biji baznīcā, bet īstenība gāji uz kino. Tev tā ir kaut kāda īpatnēja apsēstība.
-Go, šoreiz nav gluži runa par beisbolu.
-Nav gan. Bet tu joprojām pūt pīlītes kā puišelis. Tev joprojām par varītēm vajag, lai visi tic, ka tu esi perfekts. Tu nemūžam nepiekritīsi būt vainīgais."
"Tur neko nevar darīt, tāda es esmu bijusi vienmēr: citas sievietes nemitīgi maina drēbes, es mainu personības fasādes."
"Tas taču ir lielākais kompliments no vīrieša mutes, pareizi? Viņa ir super zaķis. Ja tu esi Super Zaķis, tas nozīmē, ka esi seksīga, gudra, asprātīga sieviete, kura dievina futbolu, pokeru, piedauzīgus jokus un atraugāšanos, spēlē videospēles, dzer lētu alu, sajūsminās par seksu trijatā un anālo seksu, un hotdogus un hamburgerus stūķē mutē tā, it kā vadītu lielāko kulināro orģiju pasaulē, kaut kā izmanīdamās joprojām valkāt otro izmēru, jo Super Zaķim galvenokārt jābūt seksīgam. Seksīgam un saprotošam. Super Zaķi nekad nedusmojas, tikai mīļi, apbēdināti pasmaida un ļauj, lai viņu vīrieši dara, ko grib. Lūdzu, lūzu, dirs man uz galvas, man nekas nav pretī, es esmu Super Zaķis.
Goda vārds, vīrieši tic, ka šādas meitenes tiešām ir sastopamas. Varbūt viņi tā maldās tāpēc, ka tik daudzas sievietes ir ar mieru šādus zaķus tēlot. Es Super Zaķus ilgi uztvēru kā personisku apvainojumu. Redzot vīriešus - draugus, darbabiedrus, svešus cilvēkus - jūsmināmies par šīm baisajām viltvārdēm, man gribējās apsēsties blakus un rāmā balsī sacīt: Tava draudzenīte nav sieviete, tava draudzenīte ir saskatījusies pārāk daudz filmu, un to scenārijus rakstījuši lubraki, kuriem gribētos, lai tādas sievietes eksistētu un nāktu ar viņiem skūpstīties. Man gribējās sagrābt nabaga lempi aiz žaketes atlokiem vai pleca somas un teikt viņam: Tai blozgai īstenībā hotdogi ar čili nemaz tik ļoti negaršo - hotdogi ar čili nevienam tik ļoti nevar garšot! Un paši Super Zaķi ir vēl nožēlojamāki: Viņas pat neizliekas tādas, kādām viņām gribētos būt, - viņas izliekas tādas, kādas grib redzēt vīrieši. Ak jā, ziniet, ja jūs neesat Super Zaķis, lūdzu, tikai nevajag domāt, ka jūsu vīrietis neilgojas pēc Super Zaķa. Varbūt mazliet atšķirīgā versijā - varbūt viņš ir veģetārietis un viņa Super Zaķis ir traks uz kviešu glutēnu un aizrautīgi spēlējas ar suni; varbūt viņš ir hipsters un mākslinieks - tādā gadījumā Super Zaķis ir briļļaina, tetovēta dīvainīte, kas dievina komiksus. Detaļas mēdz mainīties, bet, ticiet man, viņš ilgojas pēc Super Zaķa, jo Super Zaķis būtībā ir meiča, kurai patīk viss tas pats, kas viņam, un kura nekad nerunā pretī.
(..) mūsu pagrimumā iesaistījās gandrīz visas kontinenta sievietes. Jau pavisam drīz Super Zaķis bija bija kļuvis par meitenes standartu. Vīrieši uzskatīja, ka tādas eksistē - nevis tikai kā sapņu meitenes, viena no miljona. Tādam zaķim bija jābūt katrai meitene, un, ja tu tāda neesi, kaut kas nav kārtībā ar tevi.
(..) mūsu pagrimumā iesaistījās gandrīz visas kontinenta sievietes. Jau pavisam drīz Super Zaķis bija bija kļuvis par meitenes standartu. Vīrieši uzskatīja, ka tādas eksistē - nevis tikai kā sapņu meitenes, viena no miljona. Tādam zaķim bija jābūt katrai meitene, un, ja tu tāda neesi, kaut kas nav kārtībā ar tevi.
(..) Klau, bet es tiešām nesaprotu: ja tu pieļauj, ka vīrietis neizdara to, ko apsola, vai atsakās papūlēties tavā labā, tad tu esi apkāsta. Tu nedabū to, ko gribi. Vai tad tas nav skaidrs? Viņš, protams, būs apmierināts, viņš apgalvos, ka esi superīgākais zaķis pasaulē, bet tā viņš teiks tāpēc, ka viss notiks pēc viņa prāta. Par Super Zaķi viņš tevi sauc, lai aizmālētu tev acis! Tā ir vīriešu stratēģija: viņi iegalvo tev, ka tu esi superīgais zaķis, lai tu viņiem izpatiktu. (..) Tā drausmīgā frāze, ko tik bieži var dzirdēt no vīriešiem: "Paklau, tev taču nebūs iebildumu, ja es..." - Nē, būs. Un tu tā arī pasaki. Neļauj, lai tevi apkāš, tu, stulbā zostiņa!"
"Es pazīstu sievietes, kuru personības fasāde ir labdabīga viduvējība. Viņu dzīve ir klizmu saraksts: draudziņš, kas viņu neciena, desmit mārciņas liekā svara, nicinošs priekšnieks, blēdīga māsa, laulenis, kas laiž pa kreisi. Vienmēr esmu stāvējusi pāri šiem dzīvesstāstiem, klausījusies, līdzjūtīgi mājusi ar galvu un domājusi, ka tikai galīgas zosis var kaut ko tādu pieļaut, tikai sliņķes un nevīžas. Un tagad - pati esmu tāda! Viena no sievišķiem ar bezgalīgiem bēdu stāstiem, kurus uzklausot ļaudis līdzjūtīgi māj ar galvu un domā: Nabaga stulbene!"
"-Debestiņ, Nik, kāpēc tu pret mani izturies tik brīnišķīgi?
Viņam vajadzēja atbildēt: Tev tas pienākas. Es tevi mīlu.
Bet viņš atbildēja: - Jo man tevis žēl.
-Kāpēc?
-Jo, katru rītu pamostoties, tu esi spiesta būt tu."
Vērtējums: 9+ (grāmatai) un 7+ (filmai)
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Izlasīta: 03.01.2015.
_cover_art.jpg)
