Traumas
Attēls ņemts šeit: http://satori.lv/uploads/media/15/15345.jpg
Uzminiet nu, kas ir manas biežākās bērnības atmiņas? Pareizi - nobrāzti ceļgali, jo tolaik mēs skrējām, kāpām un līdām visur, kur varēja paskriet, uzkāpt un ielīst. Loģiski! :) Un es dzīvoju senas pilsētas centrā, kur sētā vietām no nomīdītas zemes āra līda veci bruģakmeņi un arī ar visādām asām malām. Tie visi bija manējie. :D Gan ar ceļgaliem, gan pieri izjusti. Šajās divās vietās man ir visvairāk rētu. Reiz es esot pat ziemā pamanījusies uzkrist vienam no tiem un asinīm noplūdušu seju un kažociņu raudot nākt pretī mammai. Labi, ka neatceros.
Ir skaidrs, ka visus nobrāztos ceļgalus nesaskaitīt un neatcerēties, bet kādu gadījumu atceros ļoti labi, tāpēc par to pastāstīšu.
Te atkal stāsts būs par manu māsu. Pat abām. Atceros, ka mums bija kaut kur jādodas. Lielā māsa stūma ratus, kuros sēdēja mazā māšele. Rēķinu, ka tad, ja viņa jau sēdēja sporta ratos, man bija aptuveni seši gadi. Lielajai māsai tad bija apmēram trīspadsmit. Mazajai māšelei bija rokās bumba un viņa to izlaida no rokām. Sešgadnieka aktīvajā vecumā pirmā biju gatava mesties tai pakaļ un skrēju ar'. Tik trāpījās, ka tukšajā stāvlaukumā bija automašīnas stiklu lauskas... Samisējās, kritu un atkal ceļi pušu! Lielā māsa apskatīja asiņojošo celi un secināja, ka iekšā stikls un āra palicis tik mazs stūrītis, ka ar pirkstiem nesaķert. Viņa izvilka to ar zobiem! Un es vēl ilgi pēc tam uzskatīju viņu par pašu drosmīgāko pasaulē...
Kādā citā reizē jau krietni vēlāk. Man varēja būt kādi gadi desmit, ar draudzeni atradām kaimiņsētā izmestu tādu kā riteņu novietni jeb dzelzs figūru trīsskaldņa formā (ceru, ka pareizi pateicu). Un izdomājām, ka pārliekot tai dēli, būtu labu labās šūpoles. Izšūpojāmies krietni, kad vienubrīd draudzenes dēļa gals pārāk stipri atsitās pret zemi un es, labi neturējusies, kritu, ar pieri tieši pret vienu no dzelzs figūras kantēm... Nobijos, mammas nebija mājās, no tēta bija bail. Mazgāju brūci ar draudzenes atnesto ūdeni un maisauduma(auč!) lupatiņu pie mazītiņā spogulīša... malkas šķūnītī. :D Tad pārliku pāri matus un gāju mājās. Pateicu tētim arlabunakti un gāju gulēt. Vēlāk pārnāca mamma, ieraudzīja manu pāršķelto pieri, pamodināja, notīrīja, uzlika plāksteri un no rīta aizvilka pie daktera. Kur es cītīgi teicu, ka man galva nereibst, lai arī ko man lika darīt, kaut reiba gan. Nu tad dakteris lika apsēsties, paņēma manu roku un ar pildspalvas uzgali vieglītēm vilka man pa delnas virspusi. Sagriezās melns gar acīm un gandrīz paģību. Uzreiz tika izsaukta ātrā palīdzība un es ar smadzeņu satricinājuma diagnozi tiku slimnīcā. :(
Tas šoreiz viss. Jo nevienu citu tādu gadījumu neatceros, vismaz šobrīd. Tikai īsu epizodi 7.klasē, kad skrienot pa trepēm pakaļ no zāles izlidojušai basketbola bumbai, lēcu no pēdējiem trim pakāpieniem un... piezemējos uz potītes. Sastiepu saites un ilgu laiku darbojos saudzīgā režīmā. Vēl tagad reizēm jūtu... Visādām pārgalvīgām un nepārdomātām darbībām sekas mēdz būt nepatīkamas. Vai ne? ;)
.jpg)
