Pārdomas

Attēls ņemts šeit: https://hdwallpaperszoo.files.wordpress.com/2013/05/truelove28429.jpg

Izlasīju kādā interneta diskusijā viedus vārdus. Un aizdomājos.

Lai arī piekrītu tiem pilnībā, ir tik daudz cilvēku, kam to nekad nesaprast...

Savā ziņā, tas ir labi, jo tas atsijā mūsu dzīvi no tiem cilvēkiem, kas tajā nav pelnījuši atrasties, tikai žēl, ja tas notiek par vēlu. Tad, kad ir bērni. Jo tad jau vairs jebkuras attiecības nav tikai starp diviem. Ir vēl kāds, uz kuru tās tiešā mērā attiecas. Un ir ārkārtīgi bezatbildīgi iedomāties, ka bērniem ir jāpielāgojas un jāpacieš jebkas, ko pieaugušie savāra... Īpaši tie, kas nesaprot šos internetā uzietos vārdus:

"Attiecības nav tikai bauda, labās sajūtas un laime ar mīļoto, tās ir arī ne tik labās dienas, atsvešināšanās un konfliktsituāciju ar "to mudaku" pārvarēšana, pelēkās dienas, kad nejūti mīlestību, bet tikai dāvā to rūpēs par citiem. Ir cilvēka dzīvē tādi brīži, kad viņš ne uz ko labu nav spējīgs, tad atliek dzīvot askēzē, no tā, kas ir. Nevis jāmeklē kas labāks. Jo bieži vien sajūtai "es taču, pats sev tik mīlams, esmu pelnījis ko labāku" nav nekāda seguma, absolūti.

Tāpēc, ka mīlestība ir rīcība, nevis sajūta - cilvēki pat necenšas rīkoties, viņi padzīvo, rada bērnu, paskatās - labās sajūtas beigušās - un skrien tālāk."

Paldies autoram vai autorei par šiem vārdiem. Es tajos atpazinu savu dzīves filozofiju. :)

Attēls ņemts šeit: http://www.pxleyes.com/images/contests/solitary-tree/fullsize/True-Love-4f20fb64e2937_hires.jpg

Bērnu dienu stāsti.

No savas bērnības atceros ļoti maz. Tāpēc mēģināšu iekustināt atmiņu un atcerēties ko vairāk, ielūkojoties pa durvju šķirbu tajā tālajā laikā, kad biju pavisam maza meitene.

Epizode, ko atceros visspilgtāk, saistīta ar bērnu dārzu un gulēšanu.

Stāsts jāsāk ar atkāpi. Tolaik savu guļvietu nevarēja izraudzīties pats, kur bija nolikts, tur bija jāguļ. Mums bija metāla divstāvīgās gultiņas, bet, man par lielu bēdu un ilgstošu traumu, guļvieta tika ierādīta apakšējā gultiņā un augšējā bija tāls un neaizsniedzams bērnu dienu sapnis.

Bet reiz pienāca tā viena laimīga diena, kad audzinātāja, labi zinot manu milzīgo sapni, atļāva man vienu vienīgo reizi pagulēt otrā stāva gultiņā, kamēr puika, kam tur bija jāguļ nebija dārziņā! Aiz laimes staroju kā saulīte un likos gulēt neskubināma. Gultiņa bija pie paša loga, un tā nu, es labi iekārtojusies, ieraudzīju, ka man pakaļ nāk lielā māsa. Aiz šausmām un sirdssāpēm neattapu neko citu, kā tikai aizžmiegt acis un lēni elpot, izliekoties, ka saldi guļu. Tas nenācās viegli ne man, ne māsai. Jo viņa visu garo pusdienlaiku nosēdēja uz krēsliņa, mani gaidot. Bet es "pamodos" saīgusi, jo nebiju gulējusi, un arī izbaudīt tos priekus nebija sanācis. Bet turējos varonīgi. :D Un atceros visu kā šobaltdien.

Tagad mana mīļā bērnudārza vietā jau daudzus gadus, kopš izbūvēta skola un pat bērnu dārzu tur vairs neliecina nekas. Bet mums tur kādreiz bija pasaulē labākie rotaļu laukumi - ar karuseļiem! Dažādiem fantastiskiem karuseļiem! Kad jau gāju skolā, bieži tur vēl vakaros vizinājos ar tiem...

Info: Ēka celta kā kokapstrādes kombināta „Vulkāns" bērnudārzs „Mārīte". To atvēra 1969. gadā, un bērnudārzs tajā  pastāvēja līdz 1993. gadam.

Bērni aug.

   

Foto ņemts šeit: http://www.ambiance-live.com/images/imagecache/J-AY8432_Copier_1379065599_301x301.jpg

 Jā, nenoliedzami, bērni aug, stiepjas garumā, pieņemas prātīgumā, kļūst pieaugušāki, saprotošāki, varošāki. Tā tas ir, bet tas nebeidz izbrīnīt ar katru jaunu notikumu no jauna. Kad redzi un saproti - un to jau viņš var! Un to arī jau var! Tas sanāk un šis padodas! Un tā jau labu laiku.
     Nupat mana mazākā pele kļuvusi par "pavisam lielu piecgadnieci"! :) Mana mīlulīte aug par jaunu dāmu. Pucēšanās nezaudē aktualitāti. Savukārt rēķināšanas un burtu pazīšanas prasmes (nedaudz lasa) liek sev jautāt, ko viņa vēl divus gadus dārziņā darīs?!?
     Lielajai pelei jau desmit! Pa kuru laiku tie gadi paskrējuši? Es viņai saku, ka man liekas, viņa kādus pāris gadus ir nošmaukusi, vairāk par astoņiem nevarētu būt. Un smejam abas. :D Arī izjūtu to, ka pēdējā laikā (kopš brīvlaika sākuma) palikusi nopietnāka, saprātīgāka, pieaugušāka. Ļoti patīk šīs pārmaiņas.
     Mazā pele bija vīlusies, kad pirms neilga laika Līvu akvaparkā viņai neļāva braukt pa dzelteno trubu. :( Pirms gada un pirms diviem brauca un fanoja, tagad nelaiž. Bērns bija ļoti sabēdājies. Turklāt, ta kā esam isākuši tradīciju meiteņu dzimšanas dienās apmelēt akvaparkus - Ventspils un Līvu, tad nācās secināt, ka bērnam radies nepareizs priekšstats par šim izklaides vietām. Vakar, ejot garām akvaparkam, viņa man saka - Mammu, paskaties, cik daudziem šodien dzimšanas diena! Citi nāk ārā un citi jau iet iekšā.
Tad nu izrunājām to lietu. :D Esam jau bijuši arī citas riezes, bet tas viņai bija izkritis no prāta. :D
     Lielā pele pārsteidz mani ar vien labāk spēlējot klavieres. Negaidīju tādu progresu mēneša laikā. Nu varu lepoties. :) Būs rudenī skolotājai prieks. :)

   

Par pagājušo svētdienu

Kamēr vēl nedēļa nav apkārt, jāpastāsta, cik jauka svētdiena man bija iegadījusies. :)

Vispirms jau - liels prieks par ļoti sen nesatiktiem un tāpēc ļoti pietrūkušiem draugiem! Pēc tam - neviltots izbrīns par secinājumu, ka futbols ir tīri interesants, ja to spēlē bērni un konkrēti - viens ļoti jauks un talantīgs piecus gadus liels futbolists! Tas bija jauki, patiešām. Es, kas nekad neskatos "sporta veidus, kur daudzi vīrieškārtas pārstāvji dzenas pēc vienas bumbas/ripas", tomēr skatījos gan, no sirds iejutos un priecājos par gūtajiem vārtiem un sabēdājos, ja gadījās ne tik labas piespēles, kā varētu gribēt. Vecākiem pašiem, protams, azarts iekšā ir daudz lielāks, tāpēc viņi stāv laukuma malā un skaļi uzmundrina bērnus. Bet nu es viņus labi saprotu. :) Tas ir tieši tik pat aizraujoši un tik pat mīļi, kā tad, kad skatos, kā manas princeses dejo koncertos. :) Paldies maniem draugiem no Liepājas par šo iespēju!

Dienas turpinājumā laiks no vējaini dzestra bija iesilis par diezgan karstu, un pēc kopīgām pusdienām (paldies par kvasu!), turpinājām nesteidzīgas sarunas Bērnu pilsētiņā, kamēr bērni basām kājām izbaudīja jauko laiku un viens otra klātbūtni. Meitenēm, protams, darīšanas bija kopīgas, bet puikām savējās un vecākiem laiska atpūta uz soliņiem paēnā. :) Bija jautri un mierīgi. Tādus brīžus pēdējā laika dzīves skrējienā nesanāk pamanīt. Šoreiz pamanīju un izbaudīju.

Pēcāk bērnus nogādāju pie omītes un pati, kopā ar savām lieliskajām un pašām labākajām kolēģītēm devos baudīt mākslu. Bijām uz Liepājas teātra izrādi " Pūt, vējiņi". Vienā vārdā sakot - tas bija spēcīgi. Bet plašāk - šī nu bija tā reize, kad uz šo lugu paskatījos no citas puses. Filma pusaudzes gados bija man topa augšgalā, ar tādu pat noskaņu lasīju arī lugu (tas nebija prātīgi - nepareizā secība), bet šī izrāde nevis apstiprināja iepriekšējās sajūtas, bet uzjundīja jaunas. Šoreiz mana sirds nostājās nevis Gatiņa un Baibiņas pusē, bet Zanes... Esmu pārsteigta par sevi. :)
Izrāde bija kā pozitīvs lādiņš. Lai arī drāma, lai arī skumja, tā bija enerģijas bumba, kas uzlādē pozitīvi. Nobeigumā gan pietrūka iztirzājuma - pārāk ātri un neredzami atrisinājās Baibas un Ulda stāsts. Un pašā izskaņā būtu derējusi "Pūt, vējiņi" dziesma. Skatītāji būtu dziedājuši līdzi un tas būtu vēl lielāks emocionālais lādiņš. Visu laiku gaidīju šo skaņdarbu un nesagaidīju...
Ļoti patika Agnese Jēkabsone, Signe Ruicēna un Sigita Jevgļevska savās lomās.
Patika horeogrāfija (īpaši daugaviešu iznācieni) un muzikālais skatījums. Izrādes sākuma aina gan samulsināja, bet ... tas jau Džilindžers, vai ne? :D
Iesaku noskatīties, ja tiešām ir tā, ka vēl neesat redzējuši! Noteikti!

Pārdomas

     Mātes diena ir pārdomu svētki. Pārdomas par savu mammu - vienīgo, vismīļāko - un par savu bērnību. Pārdomas par sevi kā mammu, saviem bērniem. Mamma veidojas, ģimenē ienākot bērnam/-iem. Ģimene ir visa pamats, iesākums un turpinājums. 

Foto ņemts šeit: http://500px.com/photo/6412495/family-circle-by-iain-blake

     Es kļuvu par mammu, gaidot savu vecāko meitu. Tas bija kā piedzimt no jauna, jo es kļuvu pilnīgi citāda. Pēc jaunākās meitas piedzimšanas es kļuvu mierīgāka un dzīvesgudrāka. 

   Bērni ir lielākā dzīves laime, kas iededz iekšējo gaismu un padara dzīvi jēgpilnu. Par to paldies abiem maniem bērniem. :) Es esmu laimīga, ka esmu mamma. Un apzinos to ik dienas. Arī, kad dusmojos, arī, kad nogurumā nespēju pilnvērtīgi izbaudīt bērnu klātbūtni, es tomēr apzinos, ka bērni ir labākais, kas man ir. :) Un šī ir tā diena, kad par to aizdomājas vairāk cilvēku kā ik dienu. Un tas ir jauki.  

    Īpaši jauki ir Māmiņdienu koncerti skolās un bērnudārzos. Visi skaistie vārdi, sirsnīgās dziesmas un aizkustinošie vārdi dzejā. Tas mīļums un lepnums, kas sariešas acīs kā asaru pērles, dziedē dvēseli un pilda sirdi ar skaistumu. 

    Šodien bērni man sarīkoja koncertu arī mājās. Dejoja savas horeogrāfijas, kā lepni tika pieteikts. :) Es lepojos ar savām mazajām deju princesēm! :) Mīlu!

Mamma

Domu graudi

Reizēm ir tādi domu graudi vai atziņas, kas patrāpās ceļā, kuras negribas pazaudēt. Ai, cik daudz jau tā pazudis un aizmirsts, varbūt varu tos sev sagalbāt šeit...

Šoreiz šie:

Nekad nepalaid garām iespēju, kas zin, vai tā kādreiz atgriezīsies.

Ja Tev ir mērķis - Ej uz to! Nevari paiet?? - Rāpo Nevari parāpot?! - Apgulies, un guli mērķa virzienā.

Smaids ir labākā maska.

Draugs ir tas cilvēks, kurš Tev tic, kad pats jau esi pārstājis ticēt.

Ūdens lāse saārda akmeni, nevis ar spēku, bet ar neatlaidību.

Draudzība divkāršo priekus, un par pusi samazina bēdas.

Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nevarētu samierināties ar īstenību.

Īsts draugs ir tas, kura klātbūtnē varu domāt skaļi.

Gribu konfekti!

Īsti nezinu vai mani var uzskatīt par ļoti nopietnu rokdarbnieci, jo manu paveikto darbu apjoms nav liels. Tomēr cenšos un jāsaņemas pabeigt un atrādīt visu iesākto un neatrādīto.
Tad nu ceru, ka deru par pretendentu manas vārdamāsas izveidotajai izlozei, jo bizbizmāres konfekte mūsu mājās būtu īstajā vietā. Jau labu laiku (kas varētu būt arī pāris gadu) pie sevis domāju, ka mājās ir vajadzīgi pogu krājumi. Kad kādu savajagas, nekad nav. Un tad jāgaida, kad tikšu uz pilsētu, kad nopirkšu. Neforši. Tad nu ideja par pogu kasti briest un briest lēnītiņām. Šāda pogu dāvana būtu labs atspēriena punkts, lai ideja realizētos.
Un - pazīstot savas meitenes, pogas noteikti būs arī iecienīta rotaļlieta vēršanai, šķirošanai, krāmēšanai tornīšos un citās spēlēs, kur pogas tiek izmantotas kā dzīvas būtnes (ģimene, bērnudārzs utt.). Kā es to zinu? Jo jau tagad manas meitenes šādi spēlējas izmantojot zīmuļus, kapeikas un akmentiņus...

Tad nu, lai būtu pilntiesīgs dāvanas pretendents, izpildīšu arī uzdevuma otro daļu", kurā jāturpina iesāktie teikumi.

Ja es būtu, tad tik būtu :D

1. Ja es būtu rokdarbs, tad es būtu kaut kas viegs, gaisīgs un gaišs. Piemēram tutu svārciņš debesmannas gaišrozā vai vasaras debesu zilumā...

2. Ja es būtu diegs, tad noteikti rozā, lai mani iešūtu mazu meiteņu drēbītēs un es varētu kopā ar meitēniem skriet pa pļavu, kāpt kokos, sēdēt smilšu kastē, bradāt peļķēs, kā arī, dzimšanas dienas kleitā, kopā ar tās īpašnieci pūst tortē svecītes, dejot un priecāties. :)

3. Ja es būtu rokdarbu instruments, tad es būtu šķēres, jo gribu būt noderīga visos procesos - gan tapšanas, gan ārdīšanas. ;)

4. Ja es būtu rota, tad es būtu skaista matusprādze taisnos, garos, mirdzošos matos. Uz galvas - kur labākais skatu punkts, lai būtu lietas kursā par apkārt notiekošo.

5. Ja es būtu vienas krāsas rokdarbs, tad es būtu balta lina klieta... vienkārši un skaisti.

6. Ja es būtu rokdarbs vīrietim, tad es būtu īpašs naudas maks.

7. Ja es būtu rokdarbs sievietei, tad es būtu skaista kleita vai apgleznots zīda lakats.

8. Ja es būtu rokdarbs bērnam, tad es būtu mīļmantiņa, ar ko kopā aizmigt.

9. Ja es sapņoju, tad vēlos uzmeistarot tamborētu galdautu.

10. Ja es nebūtu aizrāvusies/ies ar rokdarbiem, tad es vairāk lasītu un skatītos labas filmas.


-------------------------------------------

Izloze noslēgusies, pie konfektes netiku, tomēr esmu priecīga, jo, pateicoties šai konfektei, pamanīju, cik daudz tādu ir blogu plašumos. Līdz šim nebiju šo jauno apdāvināšanas viedu ievērojusi. Cerēšu uz veiksmi kādā citā izlozē un turpināšu darboties pati. Bet pagaidām klusi domāju, ko es pati varētu piedāvāt.

Veiksmīgu rokdarbu vasaru!

Dzīves nogriežņi

Ir tādi brīži, kas liek apstāties laika skrejā un aizdomāties par to, cik tomēr viss ātri var beigties, aprauties un viss. Cik mēs visi esam neaizsargāti un mirstīgi... Nevienam vēl no tā izbēgt nav izdevies un tomēr tas skumdina atkal un atkal no jauna.
Šodien ir viena tāda skumja diena. Ir miris kāds ļoti, ļoti talantīgs cilvēks, par kuru pusaudzes gados fanoju. Jā, es biju viena no tām, kas klausījās "Tumsas" dziesmas, zināja visus vārdus no galvas, pie sienas bija pāris smuku plakātu ar šo grupu. Pēc izrādes Liepājas teātrī "Kaupēn, mans mīļais" es vēl ilgi kavējos atmiņās un cerēju to redzēt vēlreiz... Tā biju es, kas koncertā dabūja autogrāfu... Tā biju es, kas reiz Liepājas teātrī uzmeklēja Mārtiņa portretu, lai pie tā nofotogrāfētos... Un tās dziesmas!...
Lai arī no tā laika fanošanas es drīz izaugu, klausoties Freimaņa dziesmas, vienmēr sajūtos īpaši jauki un melodijas vienmēr ir tik siltas...
Šodien, kad visā Latvijā (un noteikti arī citur) piemin šo talantīgo cilvēku ar ziediem, svecēm un klusuma brīdi, arī es esmu starp tiem, kas skumst...

"Karaļnams"

Tas vairs nav tavs karaļnams
Ne tavs sargeņģelis vai bieds
Nerunās nesmaidīs
Vairs nekur vairs neviens

Pāžu cepurēm vizot
Zirgiem neprātā zviedzot
Uzbrauc debesīs...

Pilna māja lūdzējiem
Pilnas sirdis asarām
Nerunās nesmaidīs
Vairs nekur vairs neviens

Tas vairs nav tavs karaļnams
Ne tavs sargeņģelis vai bieds

Tas vairs nav tavs karaļnams...

Šī bija mana mīļākā dziesma savulaik:
http://www.youtube.com/watch?v=sFbrRd2WobI

Un te - laikam viņa pēdējā dziesma...
http://www.youtube.com/watch?v=TepyZderHJo

"Pāžu cepurēm vizot, Zirgiem neprātā zviedzot, Uzbrauc debesīs..."
Lai Tev TUR labi, Mārtiņ!...

Slinkum, slinkum, laid mani vaļā!!!

Slinkum, slinkum,
Laid mani vaļā,
Mamma saka
Es slinkumpods!

Slinkum, slinkum,
Laid mani vaļā,
Sliņķim būt
Nav nekāds gods!

Tas ir fragments no dziesmiņas, ko dzied mana meita savā dziedāšanas pulciņā.

Te nu es atkal esmu. ilgi neesmu rakstījusi. Parasti iedomājos, ka jāuzraksta, bet tad - šodien nē... rīt. Un tā paiet mēneši. Ai, ai, ai. :D

Ražīga diena.

Vakar bija ražīga diena. Sāku kārtot pēdējā gada shēmu krājumus. Uj, cik tur daudz!
Un vēl, pieteicos jaunā, foršā RR/pārsteigumā. Un pirmoreiz varu pati izvēlēties, ko šūt. :) Esmu spārnos! Tik daudz ideju, bet jāizvēlas tikai viena. :) Izskatās, ka pirmspavasara panīkums ir garām un ar jaunu sparu varu ķerties klāt tām miljons idejām, kas galvā riņķo. Žēl ka nav diennaktī divreiz vairāk stundu un man pašai divreiz vairāk roku. Enerģijas daudz, ideju daudz - nu tik jāliek lietā! :)

P-A-V-A-S-A-R-I-S!!!

Iestrēgums

Esmu iestrēgusi... pavasara gaidās.
Kupenas, pelēkas debesis, aukstums...
Esmu nogurusi no ziemas. Gribu sauli, pirmās pavasara puķes, gribu jaukas pastaigas bez slapjām kājām un sarkana degungala.
Tā nu reizē ar šo iestrēgšanu, esmu iestrēgusi arī mājās, istabā un virtuālajā vidē. Daudz lasu, pētu, meklēju. Nupat atklāju sev īsfilmiņas... Saņēmu no b/d lūgumu atrast meža zvēru un profesiju attēlus... Čatoju ar draugiem, kuru satikšanai nepietiek ne līdzekļu, ne entuziasma...

Kur dabūt emocionālu vitamīnu devu pirmspavasara noskaņojumam???

Kad tomēr esam patrioti...

Lai arī pēdējā laikā patriotisms manāmi sarucis, tomēr šobrīd tas atkal atplaukst pilnos ziedos, kad olimpiskajās spēlēs mūsējie izcīna jau otro medaļu. Divi sudrabi - tas tik ir ko vērts! Malači mūsu sportisti!
Pagaidām visvairāk esmu jutusi līdzi mūsu medaļniekiem - brāļiem Šiciem,
brāļiem Dukuriem (bildē gan tikai Martins, bet tik pat liels prieks par Tomasa 4.vietu)un par Haraldu Silovu turu īkšķus, jo viņš ir mūsējais (ventiņš) :D un arī ārkārtīgi talantīgs un centīgs sportists.
Lai mūsējie rāda, ko spēj!!!

Nokaunos un apņemos laboties!

Ienācu savā blogā un ieraudzīju šokējošu lietu - pēdējoreiz esmu ierakstījusies pirms gada! Tas ir nepiedodami. Tad nu apņemos laboties, sākot jau ar šodienu. :)