Džastins Kronins "Divpadsmit"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/104148/300x0_cover.jpg

Man patīk, ja šāda apjoma darbus varu izlasīt divās dienās. Tas nozīmē, ka tām jābūt brīvām dienām. :)

Iepriekš esmu rakstījusi par triloģijas pirmo daļu. Lai arī tas bija sen, tomēr nolēmu izlasīt turpinājumu. Un nu, izlasot otro, sāku meklēt informāciju par noslēdzošo daļu. Tā solās būt nākamā gada pavasarī. Jācer, ka iztulkos.

Tā kā, pirms ķerties pie otrās daļas, nekādi neatsvaidzināju savas zināšanas par to, kas bija pirmajā, sākums atkal lasījās grūti nemitīgo norises vietu un tēlu maiņas dēļ. Tomēr arī šī grāmata aizrāva sev līdzi un beigās uzradās tā žēluma sajūta par to, ka beigas nevar dabūt tagad un tūlīt. 

Īpaši patika doma par Kārteru - vīrusaino, kas tomēr nepadodas dzīvnieciskajam instinktam un mīlestības dēļ saglabā sevī cilvēcību.

Patika tas, ka Sārai izdevās atgūt gan meitiņu, gan vīru. Žēl bija Līšas... un visu to ģimeņu, kas cieta lauka uzbrukumā, piknika laikā...

Grāmatu ir vērts lasīt, ja ir lasīta pirmā. Varbūt nav tieši tik aizraujoša, bet domāju, ka labāko autors vēl pietaupa noslēgumam. :)

Citāti:

"Viņš brauca ar mašīnu, ko darbināja sparģeļi vai feju putekļi, vai labas domas, vai kas nu tur vēl."

"Militāristiem hierarhija bija vissvarīgākais - kurš uzčurās visaugstāk."

"Viņā vēl bija saglabājusies jauniešu tieksme uzskatīt pasauli par viegli kaitinošu problēmu virkni, ko radījuši ne tik forši un gudri cilvēki kā viņš pats."

"Necilais ietērps bija tā saaudzis ar viņa patību, ka viņs jutās kails, ja uzvilka ko citu."

"Asaras bija kļuvušas tik visaptverošas kā laikapstākļi."

"Neviens stāsts nekad nelīdzinājās citam stāstam, un bija pārsteidzoši, cik daudz cilvēki var izturēt."

"Cik savādi, Tu pilnīgi viens kavējies savās domās, un jau nākamajā brīdī atnāca kāds, kas it kā pazīst tavus visdziļākos nostūrus, kas lasa tevī kā atvērtā grāmatā."

"Viņam barā bija skeptiķa loma, un to viņš pildīja kā pienākumu."

"Es darīju to, kas man tobrīd šķita pareizi. Galu galā savu dzīvi cilvēks var vērtēt tikai pēc šādas mērauklas."

"To nevar zināt līdz brīdim, kad vienkārši zini."

"Pasaule ir kas vairāk par to, ko mēs redzam. Visu es nezinu, bet tik daudz gan es zinu."

"Veiksme jau parasti beigās pieviļ."

"- Ko tu tur adi?

- Pie velna, kaut es pati to zinātu! Vajadzēja būt džemperim, bet izskatās vairāk pēc zeķēm."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 8

Izlasīta: 28.12.2015.

Ellena R. Landara "Digitālo neaizmirstulīšu lauks"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/65126/300x0_cover.jpg

Pasaule ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Valda ilūzijas un digitāli iluzori pasaules atainojumi. Katram cilvēkam rokā ievietots bioaparāts, kas it kā seko līdzi organisma veselības stāvoklim, bet patiesība lieliski noder arī cilvēku domu un jūtu kontrolēšanai un vadīšanai.

Šajā pasaulē dzīvo Airī, pusaugu meitene, kam viss šajā pasaules kārtībā liekas pareizs, ērts un patīkams. Viņa sajūsminās par to, par savu digitalizēto mājvietu un bioaparātu. Un tieši viņa izrādās ir meita cilvēkam, kurš mūžu veltījis tam, lai šo sistēmu iznīcinātu! Un tieši viņa ir pieejas kods un atslēga, kas to var mainīt.

Grāmata ir stāsts par Airī lēmumiem un pamazām iegūto izpratni par notiekošo. Un, mazliet, arī par pirmo mīlestību.

Mazliet panaiva grāmata, kur galvenā varone nemitīgi noģībst, aizmieg un atmostas citur. Pazūd arī tēli un netiek pabeigti dažādie stāsti. Ceru, ka turpinājums visu saliks savās vietās, jo grāmata nav slikta. Man patika.

Citāti: 

"Iztēlē uzpeldēja dažādas ainas. Redzēju sevi agrā bērnībā. Vieni no pirmajiem mirkļiem, kurus nebiju aizmirsusi. Kailām kājām es skrienu pa digitālo neaizmirstulīšu lauku pie mājām. Mīkstā zāle, par spīti tam, ka ir mākslīgi veidota, kutina manas pēdas. Šī sajūta rodas tikai tādēļ, ka tiek sūtīts signāls uz manu bioaparātu. (..) Es pieliecos un noplūcu vienu neaizmirstulīti. Trauslā puķīte sairst pikseļos manos mazajos bērna pirkstos.”

"Nupat es sāku nožēlot, ka biju tik maz studējusi tehnoloģijas un pilsētas attīstību, tad, iespējams, es par šim lietām zinātu daudz vairāk, lai gan zināšanas ne vienmēr atbrīvo no bailēm - patiesībā lielākajā daļā gadījumu tās ir tikai traucēklis, tāpēc ka tu pārāk labi saproti, ar ko tev ir darīšana."

"Varbūt bija pienācis laiks sākt ticēt pasakainiem brīnumiem un paļauties uz to, ka viss bus kārtībā?"

"Šobrīd atrados situācijā, kurā atbilžu bija daudz mazāk nekā jautājumu."

"Citi šī nama pārstāvji izturējās tā, it kā taisītos mūs izbarot kādam drausmam kosmosa briesmonim. Priecājos, ka neticu kosmosa briesmoņiem."

"Ir sarežģīti aptvert to, kas ir patiesa brīvība, kad esi visu dzīvi uzskatījis, ka tev tāda pieder."

"Nākamajā mirklī jutu, kā manai matu kodaļai pieskaras viņa plauksta. Tā bija silta. Rens sabužināja manus matus. Šis pieskāriens lika sajusties ļoti mājīgi. Sāku pamazām saprast, kāpēc manī radās tās dīvainās izjūtas, kad pirmoreiz dzirdēju puiša balsi. Par spīti tam, ka Rens, kā šķita, ne vienmēr izprot situāciju, par spīti tam, ka es par viņu tikpat kā neko nezināju, jutos tā, it kā mēs būtu tikušies kaut kad ļoti sen un sadraudzējušies, laika ritumā pazaudējot kontaktus un nu atkal sastopoties. Savāda, neizskaidrojama sajūta, taču ļoti, ļoti patīkama."

"Visbīstamākie nav bezdibeņi, tajos tu vienkārši pazūdi bez izredzēm jebkad atgriezties. Visbaismākās ir vairāku centimetru augstas barjeras, kuras tu vari vienkārši pārvarēt, bet tikpat vienkārši tava kāja var aizķerties aiz smalkās, nostieptās virves, un tad tu krīti."

"Diemžēl mute bija pārvērtusies par ķīmiskās reakcijas norises vietu, kur vārdi izkusa kā cukurs, pārtopot par darvu."

"Atgriezos realitātē vien tad, kad prātā jau beidza skanēt trešās mīlas dziesmas akordi."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 7

Izlasīta: 13.12.2015.

Ilze Eņģele "75 dienas"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/65273/300x0_cover.jpg

Stāsts par Heidi, kura dzīvo astoņdesmit gadu tālā nākotnē, kur pasaule ir pilnībā mainījusies. Cilvēki dzīvo debesskrāpjos, kur stāva augstums nosaka arī cilvēka pakāpi sabiedrībā – jo augstāk, jo ietekmīgāks, apakšējos stāvos tikai zemākais slānis, darbaspēks. Pazemes stāvos pats zemākais sabiedrības slānis. Pats sabiedrības krējums dzīvo augšējos stāvos, ko sedz kupols, kas tos visus pasargā no laikapstākļu ietekmes. Ir vēl arī mežonīgās zemes, kur cilvēki dzīvo līdzīgi kā šobrīd, bet to sabiedrība uzskata par kaut ko nepiemērotu, lai arī izmanto šo cilvēku ražotās preces.

Viss ir datorizēts līdz pārākajai pakāpei. Cilvēki tiek kontrolēti. Pat tas, ko viņi redz un jūt. Cilvēkiem nav darba un nav pienākumu, valda milzīga garlaicība, kas liek interesēties par modi reizi dienā, jo tā visu laiku mainās. Tādējādi nodrošinot sev vismaz kaut kādu izklaidi un turpinot patērētājsabiedrības kultu.

Heidi nokļūst praksē Metropolē (jeb augšējos stāvos), sadraudzējas ar ietekmīgāko cilvēku atvasēm un pārlieku aizraujas ar to visu, atgrūžot seno draudzeni un iedomājoties sevi par labāku esam. Viņa turklāt lieto arī narkotikas un nelegāli ceļo, izslēdzot sevi no digitālās realitātes.

Viss mainās stāsta atrisinājumā, kur, pēc lieliem pārdzīvojumiem, Heidi tomēr saprot dzīves patiesās vērtības un atgriežas pie savas sirdsapziņas īstajā realitātē. 

Kārtējo reizi pārliecinos, ka zinātniskā fantastika tiešām ir viens no maniem žanriem. Ļoti patīk. Ieteiktu visiem žanra cienītajiem , lai arī ir vairāk tāds pusaudžu romāniņš, tomēr gana interesants. 

Citāti:

"Mēs saprotam, ka sistēmu nevar iznīcināt - tā ir pārāk spēcīga. Bet eho ir cilvēks, kas iegūst papildu brīvību sistēmas ietvaros."

"Esmu iemācījusies atbrīvoties no cilvēkiem, kuri man vairs nav vajadzīgi. Tie atņem enerģiju un traucē koncentrēties uz svarīgāko."

"Spēks ir spējā saglabāt draudzību, pārraut to var jebkurš."

"-Dzīvē jānošķir būtiskais no nesvarīgā.
-Vai tad ir kas būtiskāks par draudzību un cilvēcīgām attiecībām?"

"Šī laikam būs pieklājības un sirdsapziņas attīrīšanas vizīte."

"Atgāžam galvas. Tāpat ka pirms simtiem un tūkstošiem gadu, laiks turpina savu ritējumu. Tāpat kā pirms simtiem gadu, par spīti zinātnes un tehnikas progresam, cilvēki vēlas sapratni un mīlestību un nez kāpēc tic, ka sapņa paziņošana krītošai zvaigznei to piepildīs."

"Šķiet, ka vārdi ekrānā virknējas ātrāk par manām domām. Ļauju tiem rasties no zila gaisa. Jūtu, ka pēdējo dienu izmisumu pārņem citādas sajūtas. Tāda kā cerība. Un izziņas alkas. Manai sašķīdušajai pasaulei atkal rodas forma un saturs."

Vērtējuma ampiltūda: 1 - 10

Vērtējums: 7

Izlasīta: 1.12.2015.

Džiliana Samersa "Meža burvja meita"

Attēls ņemts šeit: http://www.gramata24.lv/assets/images/000/010/676/Meza%20burvja%20meita_original.jpg?1326983595

Kīlija pēc mātes nāves tiek vesta pie tēva, kuru daudzus gadus nav redzējusi un knapi atceras. Tēvs dzīvo ceļojošā viduslaiku trupā, kas braukā pa Ameriku un pelna naudu tūrisma industrijā, attēlojot īstenu viduslaiku gaisotni. Viņa ir satriekta par mammas zaudējumu, nikna uz tēvu, kas viņu pametis un nav licies ne zinis, viņai riebjas lietainais laiks un dubļainā apmetne, kā arī dīvainie cilvēki, kas dzīvo kā viduslaikos.

Bet, izrādās, ka viss nebūt nav tik vienkārši. Tēvs viņu nav pametis, māte mēģinājusi viņu aizvest prom, kamēr viņa ir maza un nespēcīga pretoties dažādām burvestībām, ar laiku atsvešinoties no vīra. Viņai nav alerģijas no kokiem, kā viņa visu mūžu domājusi, viņai ir īpašas spējas sazināties ar tiem. Un satikšanās ar tēti izvēršas par raibu piedzīvojumu virkni, kurā viņa izprot pati sevi, mācās pieņemt jauno un iegūst ne tikai jaunus draugus, bet arī ienaidniekus. Un kādu ļoti īpašu putnu.

Ļoti laba grāmata, īpaši tiem pusaudžiem, ko skārušas līdzīgas problēmas ģimenē un vajadzīgs kaut kas, kas palīdzētu aizmirsties un tikt ar to galā.

Man patika. Ieteikšu arī savai meitai.

Citāti:

"Viņa atcerējās Česīras kaķi no "Alises Brīnumzemē". Ja tas kaķis būtu iečurājis Alises somā, tā būtu bijusi daudz īsāka grāmata."

"Vējš smaržoja pēc ozona - lietus noteikti nebija tālu."

"Viņas priekšā stāvēja Kīlijas izskata pirmssākumi."

"Tētis bija vārds, kas nozīmēja tikpat daudz mīlestības, cik vārds mamma. Un tas bija jānopelna."

"Kīlijas vislielākās bailes, tas, ar ko viņa nespēja tikt galā, bija, ka viņa pazaudēs mammu savā sirdī, ja atļaus sev mīlēt kādu citu tikpat stipri. Viņa baidījās, ka mīlestība ir kā datora datne - jaunā tiek pārrakstīta vecajai."

"Mammas vienmēr zina, ka meitas viņas mīl, pat ja viņas ir sastrīdējušās."

Vērtējuma amplitūda: 1-10

Vērtējums: 9

Izlasīta: 21.11.2015.

Ieva Melgalve "Bulta, Zvaigzne un Laī"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/101941/300x0_cover.jpg

Stāsts par kādu cilti, kurā bērni dzird un saprot laumu valodu, bet pieaugušie vairs ne. Kurā, pieaugot, bērnam tiek iedots īstais vārds.

Stāsts par Pelli, kura tiek izraidīta no cilts uz mežu, pie laumām, un par viņas draugu Kastoru, kas viņai seko, jo izjūt atbildību par draudzeni. Viņiem pievienojas arī burves meita Nīna, kura gan nav īpaši draudzīgi noskaņota, bet viņai ir plāns – iegūt Laumu karalienes kroni un valdīt pār abām zemēm – laumu un cilvēku.

Pelle (Laī) – maza, apaļīga meitene, kas īsti neiederas ciltī. Viņa tiek audzināta katru gadu citā cilts ģimenē, jo viņas vecāki ir miruši. Viņa negrib vairs būt maza meitene, bet arī pēc pieaugušo dzīves viņa neilgojas. Viņai patīk būt dabā, just to, sarunāties ar laumiņām. Pelle nav līdzīga savai mātei, „viņas garie, gaišie mati krīt šķipsnās, kurās ieķērušies zariņi, lapas un sūnas, un viņas īsie, spēcīgie pirksti varēja izcelt velēnu, apvelt to un izlasīt no siltās zemes ēdamos tārpiņus un vaboles”. Viņa ciltī nav ieredzēta un tiek apbizota - „Pelle jau sen bija iemācījusies raudāt tā, ka neviens to nesadzird un nepamana; pat viņa pati vairs nepievērsa uzmanību savām asarām.” Viņa ir ļoti klusa – „Pelle reizēm bija savāda un grūti izprotama, bet viena viņas īpašība Kastoram ļoti patika: lai kas arī būtu noticis, viņa daudz nerunāja. Nereti pagāja vairākas dienas un naktis, un Pelle tā arī nebija pateikusi ne vārda.”

Kastors (Bulta) – vēlas būt pieaudzis, vēlas iegūt stipru vārdu un kļūt par labu mednieku. „Kastors šovasar ieradās apmetnē tikai uz īsu mirkli – atstāja medījumu un devās atpakaļ mežā. Reizēm viņš atgriezās ar trusi, reizēm ar lapsu vai stirnu, vienreiz pat bija pārmetis pār plecu gulbi, kura garais kakls apvijās ap Kastora vidukli, un Pelle ilgi skatījās uz viņiem, nesaprazdama, kura asinis ir sakaltušas uz zēna rokām.” Lai arī viņam pašam ir bail un viņa nākotne tiek izpostīta, viņš izlemj palīdzēt Pellei, kad to izraida no cilts – „Ja pat mana māte nesaprot, ka nedrīkst ta vienkārši iedzīt meiteni nāvē, tad kurš to vispār sapratīs? (..) – Tad es iešu viņai līdzi, - Kastors pārsteigts dzirdēja sevi sakām.”

Nīna (Zvaigzne) – vēlas kļūt par valdnieci. Ne tikai par burvi, kā viņas māte, bet par kaut ko vēl ietekmīgāku. „Nīna augām dienām sēdēja blakus savai mātei Zelta čūskai un apguva burvju pulveru, uzlējumu un ziežu īpašības.” „Nīna? Izlaistā, spītīgā, ļaunprātīgā Nīna? – Tu neesi mūsu draugs, - viņš teica. – Tu pat neesi labs cilvēks.” „Pat ja viņa bija muļķe, nejēga un nepraša, to viņa mācēja: saglabāt mierīgu seju, neraudāt, nekad neizrādīt savas jūtas, vienmēr meklēt kādu veidu, kā viņiem visiem parādīt.”

Te ir gan stāsts par vecāku un bērnu attiecībām, gan stāsts par patiesu draudzību un uzupurēšanos tās vārdā, gan arī stāsts par pasaules iekārtojumu. Ļoti laba grāmata pusaudžiem! Iesaku un ari savai meitai nopirkšu.

Citāti: 

"Viņa jutās tā, it kā visa āda būtu noklāta sīkām skudru taciņām - tā trīsēja un kutēja, un kļuva dzīva."

"Ugunskurs smaržoja maigi un dziļi - pēc pirmajām rudens lapām, pēc kadiķu zariem, pēc sūrstošas ādas."

"Bet Pelle runāja reti. Tāpēc ikviens viņas vārds bija smags kā akmens upē, kā vētras izgāzts koks."

"Kastors zināja, ka vienmēr būs iespēja visu vērst par labu. Ari tad, ja tu tiec rīta agrumā izraidīts no mājām un turpmāk tev būs tikai viens uzdevums - censties izvairīties no medniekiem, kas tevi medīs kā meža zvēru... Ari tad pasaule dos tev iespeju izdzīvot. Galvenais - prast šo iespēju izmantot."

"- Kāpēc tu neesi tāda kā citi?
- Neviens nav tāds pats kā citi."

"Vai cilvēks, kas ļauj ļaunumam notikt nav tikpat ļauns kā ļaundaris?"

"Darbi ir stiprāki par vārdiem."

"Veiksmi tu nenosaki, bet savu uzvedību gan."

"Cilvēki pārāk daudz runāja, viņi slēpās aiz vārdiem, lai mirklis viņus neatrod, - viņi uzcēla veselas pasaules no vārdiem un ta ari neieraudzīja īsto."

"Nāve neprot runāt. Tā neklausās vārdos, un vārdu sienas to nespēj apturēt."

"Un viņa nomira - un tā ir tāda tukšuma sajūta, it kā vieta, kur viņa bijusi, būtu kļuvusi par miglu, un miglā - bedre, kurā iekrist un vairs neizkāpt. Lai arī tur nekā nav, nav nekā tāda, kam sāpēt, tik un tā sāp - katru gadu sāp. Veci cilvēki, tie, kas pazaudējuši daudzus, - zini, kāpēc viņi mirst? Tāpēc, ka viņiem pārāk daudz kas atņemts."

"Paldies ir diezgan nepietiekams vārds, ja ir jāpateicas par dzīvības glābšanu."

"Piedod arī šķita nepietiekams vārds, ja jāatvainojas par to, ka esi kādu gandrīz nogalinājis." 

"Tie, kas visvairāk baidās no varas, tie, kas visvairāk no tās cietuši, - tie arī būs pirmie, kas tai paklausīs."

"- Nu un tad, ka es nesavācu malku agrāk? Lietus tik un tā līst tieši tagad! Lietus ir vainīgs pie tā, ka malka ir slapja, nevis es!
- Tā nesaki. Ir labāk, ja tu pats esi vainīgs. Labāk, ja tu pats esi sevi pieveicis vai nogurdinājis. Ja tu pats sevi esi samulsinājis vai novedis no ceļa. Nevis kāds cits izrādījies stiprāks par tevi. Saproti? Būs dažas reizes, kad tu tiešām neko nevarēsi darīt. Kad tu patiešām nebūsi vainīgs pie tā, kas ar tevi notiek, un neko nevarēsi mainīt. Bet tos mirkļus tu atpazīsi. Visas pārējās reizes - ir tava atbildība."

Vērtējuma amplitūda: 1-10

Vērtējums: 10

Izlasīta: 30.10.2015.

Māris Rungulis "Avenes"

Attēs ņemts šeit: http://www.lasamkoks.lv/resources/web/images/avenes.jpg

Stāsts par divām pilnīgi dažādām pusaugu meitenēm un puisi, kurš pats nezina, ko grib. Mīlas trijstūris. Divas aizvainotas meitenes. Avene izskrien futbola spēles laikā laukumā ar kailām krūtīm, Signe izdomā atriebību un izlīmē sludinājumus ap skolu par to, ka Romāns ir zilais. 

Visas grāmatas garumā tiek atšķetināts samezglotais stāsts policistes kabinetā, kas mēģina izvilināt patiesību un saprast, kas īsti noticis.

Pusaudžu attiecības, pirmā mīlestība, steiga un vilšanās, atriebība un protests. Kurš un kā reaģējis uz notiekošo.

Pusaudžu lasāmviela.

Citāts:

"- Bet attiecības meitenei ar puisi vai puisim ar meiteni nav taču pats glavenais cilvēka dzīvē! (..)

- Bet kas ir galvenais?

- To nemaz nevar tā - vienā teikumā - pateikt. Tomēr es pilnīgi droši zinu, ka nedrīkst visu, visu koncentrēt tikai uz attiecībām. Tādā gadījumā katra šķiršanās pārvēršas par... par... par kaut ko tādu... tik briesmīgu, ka atliek vien ielēkt Daugavā..."

Vērtējuma amplitūda: 1-10

Vērtējums: 7

Izlasīta: kaut kad oktobrī

Kristīne Ulberga-Rubīne "Es grāmatas NELASU"

Attēls ņemts šeit: http://d.gr-assets.com/books/1354642020l/16238700.jpg

Kristapa vecāki ir šķīrušies, viņš dzīvo pie tēva un pamātes. Stāstā attēloti ļoti sarežģītie attiecību līkloči starp viņu pašu, māti, tēvu, pamāti, pusbrāli un viņa brāļu attiecībām ar visiem. Situāciju sarežģī mātes dusmas uz tēvu, kas pārnestas arī uz bērniem. Kristapam gan Laura tīri labi patīk, tomēr attiecības neveidojas tik labi, kā varētu. Mācīties viņam negribas, tikai izklaidēties ar draugiem. Kristapam liekas, ka neviens viņu nesaprot. Un tad viņam uzrodas anonīms draugs, kas raksta īsziņas. Kopā ar šo draugu viņš var gan izdusmoties, gan izrunāties, gan saņemt labus padomus, bet reizēm viņam paliek bail, jo šķiet, rakstītājs zina pilnīgi visu par viņa dzīvi.
Reālajā dzīvē tikmēr valda meli, jo Kristaps melo ik dienas un par visu. Viņam liekas, ka neviens viņu nesaprot. Konflikts mājās nobriest tik tālu, ka Kristaps, grāmatas beigās, aizbēg no mājām un nokļūst narkomānu midzenī, no kura izbēg, pateicoties jaunai īsziņai no anonīmā drauga, kas nolēmis atklāties. Bet, liktenis izspēlē nežēlīgu joku un notriec šo sievieti īsi pirms tikšanās. Ja es pareizi nojaušu, tā bija Laura… Noteikti jāizlasa grāmatas otrā daļa, citādi palika nepiepildīta tukšuma sajūta un pietrūka atrisinājuma.

Grāmata, kas būtu jālasa ne tikai pusaudžiem, bet ari viņu vecākiem. Man patika.

Citāti:

"Pēc dažiem saules applaucētiem metriem ceļš ielocīsies meža biezoknī. Turpat jau būs arī lielceļš."

"Tas bija viens no piespiedu vaļsirdības brīžiem, kas uzrodas ekstremālos apstākļos, lai pēc tam atkal nemanot pazustu ikdienai azotē."

"Cūka bija smags un ļengans. Savu tuklumu viņš izskaidroja ar ģenētisku kļūmi, taču Grābonim un Džežikam, kuri, klusi stenēdami, bīdīja viņu uz priekšu, atausa milzum daudz atmiņu par Cūkas norītajiem hotdogiem un čipsu pakām."

"Kristapa tēvs kādu brīdi klusēja un, eplu aizturējis, iztaisnojies skatījās debesīs, kur pelēkie lietus mākoņi spēlējās ar ģeometrijas likumiem, slīdot pāri jau tā blāvajai saulei. Vējš nopūtās, un debesis ieraudājās. Sāka līt."

"Tomēr rūgtums palika. To viņš noglabās tāpat kā Reinis, nostādinās, līdz tas kļūs par ieroci, aizstāvot savu vīrieša lepnumu."

"Visas nedēļas dienas bija sakritušas nenozīmīga kaudzē."

"Debesis kā milzīgs zils putns sola skaistu dienu, bet neviens netic šiem dabas māņiem un ar savām aizdomām arvien piesauc lietu, kurš, gluži nemanot, kļuvis par tādu kā vasaras saulgriežu svinību konferansjē."

"Viņa sēdēja un prātoja par to, kāpēc bērni vienmēr iedomājas, ka pieaugušie ir tāda cilvēku kategorija, kurai vienmēr viss jāprot un jāgrib."

"Kā viņš pats teica - jo vairāk cilvēkam naudas, jo mazāk īstu draugu. Bet no naudas viņš nevarēja un negribēja atteikties."

"Jaunākās paaudzes domāšana - tā Laura parasti argumentēja savu toleranci un atvērtību visam, kas notiek pasaulē. Un pasaulē patiešām notika trakas lietas."

"Aizliedz man, piemēram, ēst ābolus, un, vari būt drošs, es pirktu tos kilogramiem un paslepus ēstu ar visām serdēm. Tik ļoti man tie garšotu, jo tu man būtu aizliedzis tos ēst."

"Pieaugušie bija sasēduši ap ugunskuru un, manāmi garlaikoti, apsprieda dažādas tēmas. Galvenokārt par bērnu audzināšanu un mūsdienu jaunatnes neatbilstību kādam mistiskam standartam, kas sākās ar vārdiem "kad mēs augām". Bija grūti saprast, vai žulti, kuru viņi izgāza pār saviem un svešiem bērniem, radījusi audzināšana vai vienkārši nožēla par pašu līdz galam neizmantoto brīvību."

"Cūka, domās iegrimis, slepus bija uzlicis roku uz vidukļa, kur siksna viņa ļumīgo ķermeni bija sadalījusi divās tauku puslodēs. Jā, viņš bija resns, tomēr nevarēja noliegt, ka hotdogs un pica ir garšīgāki par burkāniem un vārītu vistu bez ādas. Cūka nebija ar mieru dzīvot saskaņā ar  dietologu ūdeņainajiem padomiem, tomēr vēlējās, lai meitenes koķeti vērotu viņa vēdera preses muskuļus."

"Vasaras nekad nav gana labas. Vienu gadu tās ir pārāk kastas, citu - pārlieku lietainas un aukstas."

"'Dienas, tāpat kā cilvēki, nemēdz kļūt trakas bez iemesla."

"Kopš skolas sākuma bija aizritējuši gandrīz divi mēneši. Tīras klades, pēc tipogrāfijas smaržojošas grāmatas, jauni zīmuļi un pildspalvas piederas īstenam skolas sākumam, tāpat kā solījumi būt sekmīgiem, kuri drīz vien pārtop par nepiepildāmu sapni. Ar visu dzelžaino apņemšanos teicamnieki un nesekmīgie turpināja iet pa ierastajām, abi zināmajām takām."

"Viņš risināja ķēžu mīklu. Tā bija spēle, ko viņam kādreiz bērnībā bija iemācijusi māte, lai atšķetinātu, rastu likumsakarības jebkuram dzīves pavērsienam."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 7

Izlasīta: kaut kad oktobrī

Sandra Vensko "Vāvere"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/5649-vavere.html

Grāmata - par izdzīvošanas skolu bērniem, kas zaudējuši vecākus un nesaņem sabiedrības atbalstu.

Mārtiņš un Krists ir divi brāļi, kuru tētis gājis bojā autoavārijā, bet mamma noslēpumaini aizbraukusi ārstēties, īsti nav zināms, uz kurieni. Mārtiņš, kuram ir piecpadsmit gadu, palicis mājās viens ar četrgadīgo Kristu un mēģina tikt galā ar visu - mazo brāli, skolu, mājsaimniecību, draugiem, nedraugiem un sabiedrību kopumā. 

Mamma, kā man liekas, ārstējas no nervu sabrukuma vai kādas tamlīdzīgas psiholoģiskas vainas. Bērniem ar visu notikušo psiholoģiski un ikdienu reālajā dzīvē jātiek galā pašiem.

Mārtiņš ir atbildīgs puisis, kam nācies pāragri kļūt pieaugušam, bet par mazo brāli viņš rūpējas, cik spēj. Un nevienam par savām grūtībām nestāsta. 

Viņi dzīvo mājiņā meža malā, sētā stāv sadauzītais džips, gar kuru viņiem katru dienu jāiet garām. Mārtiņš ar cirvi iecērt rokā, saslimst ar drudzi un kakla sāpēm, vēlāk arī saindējas ar pārtiku. Savukārt Krists applaucē kāju ar fosforu. Un tomēr viņi palīdzību nemeklē, bet cīnās vieni paši...

Stāstam nav ne sākuma, ne beigu. Nav iespējas uzzināt, vai viss beidzas labi. Bet cerība ir, jo Mārtiņš ir aizdomājies, ka vajadzēja izstāstīt policistam. Savukārt mammas kolēģe atsūtījusi ziņu, ka Mārtiņam jāatnāk pēc viņa mammas bankas kartes... 

Ieteiktu izlasīt gan jauniešiem, gan viņu vecākiem!

Citāti:

"Man nav laika gausties par dzīvi par dzīvi. Tagad es sportu esmu pametis, jo esmu atbildīgs par sadzīvi un brāli. Tagad es domāju domas, kuras nevar apturēt."

"Kad večiem iedevu tos piecdesmit [santīmus], pusdienās ēdu kartupeļus ar mērci. Man nemaz negaršo šnicele."

"Es esmu redzējis pasaules sūdus. Mana dzīve ir draņķīga un es jūtos kā lellis."

"Tādas muļķības man galvā. Un es reizēm sev prasu: vai citiem tā nav? Vai citi savā iekšpusē dzied sakarīgāk? Iekšpuse ir aiz sirdsdurvīm - aizzīmogota."

"Tad atskanēja brēciens.

Sētā.

Starp mani un vēl kādu nostiepās vads ar lāzerveida signalizāciju.

Es to sajutu acumirklī."

"Mēness lūr kristam sejā. Uzvelku segu brāļukam augstāk, viņš acumirklī to nosper nost."

"Pagājušajā vasarā es strādāju atkritumu izgāztuvē.
Ja cilvēce nenomirs badā, tad atkritumos noslīks droši."

"Aizbraucot mamma piekodināja rūpēties par brāli. Es par sevi varu parūpēties pats. Dzīve ir sasodīti briesmīga. Tagad nāk rēķini, agrāk tie bija tēta ziņā."

"Bet es zinu, ka man obligāti jāsaved kārtība tēta dāvinātie džinsi. Tas ir svarīgs un audzinošs pasākums."

"Līdzībās runājot, arī sadragātais džips sēta pie mājas nav tikai dzelzs pārpalikumi. To sajēdzu, kad pirms dažām dienām automašīna ar troksni sasvērās brīdī, kad vēru verandas durvis. Mirkli stāvēju sastindzis kā miets, tad mierīgi sacīju brālim, lai nebaidās."

"-Man auksti. Es gibu, lai tu nāc un man palasi pasaku...

-Man tagad nav laika. Jāmācās. Jāšuj. Vēls. Nakts. Rīt.

-Bet es gibu, Mārtin... Nešuj. Tu jau nemācies...

-Krist...

-Tu tik soli un soli...

-Jā, solu, bet nevaru solījumu izpildīt."

"Bērnudārzā var iztikt ar to, ko dod. Man vēl pagrabā jāsagrābsta kartupeļi."

"Man tagad ir citāda dzīve."

"Viņam garšo šnicele, bet viņš vispār neēd pusdienas. Reizēm mēs abi pērkam bulciņas par manu naudu un Pēteris atnes bērzu sulas. Citi domā, ka mēs dzeram Ice Tea."

"Skolotāja piespieda uzrakstīt paskaidrojumu. (..) Tā arī rakstīju - vēroju šniceli, jo gribējās ēst."

"-...es zinu, ka viņš nekad ar  mums vairs nelunās kad tā mašīna klita es lidoju un biju eņģelis... kad tētis palika mašīnā un tētis tul dzīvo alī tagad jo tad mēs samainījāmies... un tagad viņš atlido un vēlo mūs jo tētis gaida mammu mājās bet mamma nav eņģelis mārtin tikai drusku slima..."

---

"Debesu spīdeklis apskrējis zemei, bet laika mašīna jau nejēdz, kas ir sirdslaiks."

"Piedrazot apkārtni neesot nekas slikts. Slikti vien tad, ja mēslus aiz sevis nesavāc."

"Dators ir pļāpu pilsēta."

"Bezmiegs ir miega paveids."

"Un tad visi pasaules okeāni raudās..........................."

Vērtējuma amplitūda: 1-10

Vērtējums: 9

Izlasīta: 20.09.2015.

Džons Grīns "Papīra pilsētas"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/105426/300x0_978-9934-0-4998-9.jpg

Viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām.
Iespējams tāpēc, ka ļoti saskan ar manu dvēseles noskaņojumu. Man tiešām patika. Sākumā it kā nē, bet tad arvien, arvien, ar katru nodaļu ar vien vairāk un vairāk. Un beigās jau ļoti.
Dziļa domājamā grāmata. Noteikti iesakāma jauniešiem, bet ne tikai. Arī pieaugušajiem būs, par ko padomāt un ko pārvērtēt.
Nevarētu teikt, ka mani sajūsminātu galvenā varone - Margo, bet savs šarms viņai piemīt - drosme un uzņēmība apskaužamos apmēros un tā, kā tikai jaunībā var būt.
Savukārt Kventins man patika. Īsts mieramika un kārtīgais puisis, viņa domas bija spēcīgas un ietekmējošas. Daudz citātu tieši no viņa domu gājiena ir tie, kas mani visvairāk uzrunāja.
Stāsts ir par meiteni, kas aizbēg no mājām un puisi, kas viņu dodas meklēt. Kopā ar ļoti kolorītiem draugiem. Jautrs un viegls stāsts, kurā iepītas ļoti dziļas domas un dzīves gudrības. Īsti manā gaumē. :)

Bija interesanti uzzināt arī informāciju par papīra pilsētām... Diezin, cik daudz problēmu ceļotājiem tās sagādājušas?


Citāti:

"Turpmākās trīs stundas es pavadīju dažādās klasēs: sākumā, cenzdamies neskatīties pulksteņos virs dažādām tāfelēm, un tad, skatīdamies pulksteņos, un pēc tam, būdams pārsteigts, ka pagājušas tikai dažas minūtes, kopš iepriekšējo reizi paraudzījos pulkstenī. Man bija gandrīz četru gadu skatīšanās pieredze, bet šo pulksteņu gausums mani vēl aizvien izbrīnīja. ja kāds pateiktu, ka man atlikusi tikai viena dzīves diena, es dotos pa tiešo uz Vinterpārkas vidusskolas svaidītajām zālēm, kur diena, kā zināms, ilgst tūkstoš gadus."

"Esmu lielo burtu nejaušas lietošanas piekritēja. Pareizrakstības likumi ir ļoti negodīgi pret vārdiem, kas atrodas teikuma vidū."

"Vai zini, ka lielu daļu cilvēku sugas pastāvēšanas vēstures vidējais dzīves ilgums bija mazāks par trīsdesmit gadiem? Tātad, īsta pieaugušā dzīve ilga kādus desmit gadus, vai ne? Par pensiju vispār neviens nedomāja. Nebija nekādu karjeras plānu. Vispār nebija nekādu plānu. Cilvēkiem nebija laika plānošanai. Nebija laika nākotnei. Bet tad dzīves ilgums sāka palielināties un cilvēki ieguva ar vien vairāk un vairāk nākotnes, tāpēc viņi pavadīja vairāk laika, par to domājot. Par nākotni. Un tagad visa dzīve ir kļuvusi par nākotni. Katrs mūsu dzīves mirklis tiek veltīts nākotnei: tu mācies vidusskolā, lai varētu tikt koledžā, lai varētu dabūt labu darbu, lai varētu iegādāties skaistu māju, lai varētu atļauties sūtīt bērnus koledžā, lai viņi dabūtu labu darbu, lai viņi varētu iegādāties skaistu māju, lai viņi varētu atļauties sūtīt savus bērnus koledžā."

"Man vienmēr licies smieklīgi, ka cilvēki vēlas saieties ar tiem, kuri ir izskatīgi. Tas ir kā izvēlēties brokastu pārslas pēc krāsas, nevis pēc garšas."

"Tā ir papīra pilsēta. (..) Un visi tie papīra cilvēki, kas dzīvo savās papīra mājās, sadedzina savu nākotni, lai sasildītos. Papīra pusaudži dzer draņķīgu alu, ko kāds viņiem nopircis papīra bodītē. Visi ir pārņemti ar lietu iegūšanas māniju. Bet visas šīs lietas ir papīra plānumā un papīra trauslumā. Un cilvēki arī. Esmu nodzīvojusi šeit astoņpadsmit gadus, bet nekad dzīvē neesmu sastapusi kaut vienu cilvēku, kuram rūpētu kas būtisks."

"Vienmēr biju domājis, ka ienaidnieki ir tikai nozīmīgiem cilvēkiem. Vēsturiski Vācijai ir bijis vairāk ienaidnieku nekā Luksemburgai. Margo Rota Špīgelmane bija Vācija. Un Lielbritānija. Un Amerikas Savienotās Valstis. Un cariskā Krievija. Es esmu Luksemburga. Vienkārši sēžu savā nodabā un jodelēju."

"Puis, došu tev padomu: nekad nestrādā valsts iestādē. Jo tad ir jāstrādā ar cilvēkiem."

"Man vienmēr ir patikusi rutīna. Domāju - es garlaicību nekad neesmu uzskatījis par pārāk garlaicīgu."

"Jēziņ, puis, tu esi gandrīz īsts detektīvs. Vēl tikai vajag ieroci, lielu dūšu un trīs bijušās sievas."

"-Varbūt piezvanīsim Benam?
-Nē, Bens ir kroplis.
 - Protams ir. Bet, vai zini, kāda ir tava problēma, Kventin? Tu gaidi, lai cilvēki nebūtu tādi, kādi viņi ir. Varbūt man arī savu reizi riebjas, ka tu esi tik šausmīgi neprecīzs un ka tevi nekad nav interesējis nekas cits kā vien Margo Rota Špīgelmane, vai ka tu nekad neesi apjautājies, kā man iet ar Andželu, - bet es to neņemu galvā, jo tu esi tu. Maniem vecākiem ir tonnām melnu Santaklausu, bet tas nekas. Tie ir viņi. Un es reizēm esmu tik pārņemts ar vienu interneta vietni, ka pat neatbildu, kad zvana mani draugi vai Andžela. Arī tas nekas. Jo tas esmu es. Es tev tāpat patīku. Un tu patīc man. Tu esi jautrs, tu esi gudrs, un, ja arī kavējies, galu galā vienmēr parādies."

"Nespēju nedomāt par to, ka skola un tas viss tūliņ beigsies. Man patika stāvēt mazliet pa gabaliņu no dīvāna un viņus vērot. Tās bija tādas skumjas, kas mani nesatrauca, - tā nu es vienkārši klausījos, ļaudamies visam šim mutulim,  kurā prieks saasināja bēdas un otrādi. Reiz pa ilgiem laikiem jutos tā, it kā man krūtīs kaut kas būtu atrauts vaļā, bet tas nebija īpaši nepatīkami."

"Varbūt pilsēta bija no papīra, bet atmiņas gan ne."

"Ir tik grūti doties projām - līdz tu aizej. Un tad nav nekā vieglāka."

"Aizejot tu jūties labi un tīri vien tad, ja esi atstājis aiz muguras kaut ko svarīgu, kaut ko tādu, kas tev ir daudz nozīmējis. Vajag izraut ārā sevi ar visām saknēm. Bet to var izdarīt tikai tad, kad tava dzīve tiešām ir iesakņojusies."

"Ir viegli aizmirst, cik pasaule ir pilna ar cilvēkiem (..). Un mēs varam iztēloties katra dzīvi - parasti gan nepareizi. (..) Galu galā tā vairāk atklāj par cilvēku, kurš iedomājas, nekā par to, kura dzīvi viņš iztēlojas."

"-Es tikai gribu pateikt, ka agrāk man Leisija patika un tas bija viegli. Bet, kad viņa vairs nebija tā apbrīnojamā un nesasniedzamā būtne un kļuva par parastu meiteni, kurai ir dīvainas attiecības ar ēdienu un kura bieži kļūst kaprīza un valdonīga, - tad vajadzēja sākt mīlēt pavisam citu cilvēku."

"Tagad gandrīz vai spēju palaist viņu vaļā, sajust, ka mūsu saknes ir saistītas, pat ja nekad vairs neredzēšu tieši to vienu zāles stiebru."

"-Ceru, ka šovasar mēs abi paliksim labi draugi, - viņa piebilst. Un tas nez kāpēc palīdz. Nekad jau nevar zināt, kas palīdzēs."

"Ir riskanti ticēt, ka cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai cilvēks!"

"Ir lieliski būt par ideju, kas visiem patīk. Bet es nekad nespēju būt ideja pati sev."

"-Mani ievilks atpakaļ un es nekad vairs netikšu ārā. Runa nav tikai par tenkām un ballītēm, un tamlīdzīgām muļķībām, bet gan par visu to pareizās dzīves vilinājumu" koledža un darbs, un vīrs, un bērni, un visas tās blēņas.
Lieta tāda, ka es ticu koledžai un darbam, un varbūt pat kādu dienu - bērniem. Es ticu nākotnei. Varbūt tas ir mana rakstura trūkums, bet man tas ir iedzimts."

"Spēju iedomāties, cik grūti ir atgriezties, kad esi sajutis savās plaukstās kontinentus."

"Turpmāk sastāv no daudziem tagad. /Emīlija Dikinsone/"

"(..) tagad man pielec, ka es nevaru būt viņa un viņa nevar būt es. (..) Vienīgais ievainotais par kuru spēju būt, esmu es pats."

"-Es jau nesaku, ka var pārdzīvot itin visu. Bet var... visu, izņemot pašu pēdējo."

"Ar metaforas izvēli ir jāuzmanās, jo tai ir liela nozīme. Ja izvēlies metaforu par stīgām, tu iztēlojies pasauli, kurā vari kļūt nelabojami salauzts. Ja izvēlies runāt par zāli, ar to tu pasaki, ka mēs visi esam bezgalīgi saistīti, ka varam izmantot vienu sakņu sistēmu. (..) Metaforas iesaistās mūsu dzīvē, vai saproti?"

"Iesākumā ikviens cilvēks ir kā vesels, ūdensnecaurlaidīģs trauks. Un tad ar mums daudz kas notiek: kāds mūs atstāj vai nemīl, vai mūs nesaprot, vai mēs nesaprotam viņu. Un mēs zaudējam un pieviļam, un sāpinām viens otru. Trauks vietām saplaisā. Un, jā, kad tas saplīst, beigas ir nenovēršamas. Osprijā ir sācis līt iekšā, un tur neviens neko vairs nelabos. Un mums ir tikai šis laika sprīdis - kopš mirkļa, kad sāk parādīties plaisas, līz tam, kad mēs patiešām saplīstam. Un tikai šajā laikā mēs spējam viens otru ieraudzīt, jo pa plaisām varam redzēt ārpus sevis un ielūkoties iekšā otrā cilvēkā. (..) Kad trauks ieplīst, iekšā tiek gaisma. Un arī ārā."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 9

Izlasīta: 14.09.2015.

Pārdomas

Attēls ņemts šeit: https://hdwallpaperszoo.files.wordpress.com/2013/05/truelove28429.jpg

Izlasīju kādā interneta diskusijā viedus vārdus. Un aizdomājos.

Lai arī piekrītu tiem pilnībā, ir tik daudz cilvēku, kam to nekad nesaprast...

Savā ziņā, tas ir labi, jo tas atsijā mūsu dzīvi no tiem cilvēkiem, kas tajā nav pelnījuši atrasties, tikai žēl, ja tas notiek par vēlu. Tad, kad ir bērni. Jo tad jau vairs jebkuras attiecības nav tikai starp diviem. Ir vēl kāds, uz kuru tās tiešā mērā attiecas. Un ir ārkārtīgi bezatbildīgi iedomāties, ka bērniem ir jāpielāgojas un jāpacieš jebkas, ko pieaugušie savāra... Īpaši tie, kas nesaprot šos internetā uzietos vārdus:

"Attiecības nav tikai bauda, labās sajūtas un laime ar mīļoto, tās ir arī ne tik labās dienas, atsvešināšanās un konfliktsituāciju ar "to mudaku" pārvarēšana, pelēkās dienas, kad nejūti mīlestību, bet tikai dāvā to rūpēs par citiem. Ir cilvēka dzīvē tādi brīži, kad viņš ne uz ko labu nav spējīgs, tad atliek dzīvot askēzē, no tā, kas ir. Nevis jāmeklē kas labāks. Jo bieži vien sajūtai "es taču, pats sev tik mīlams, esmu pelnījis ko labāku" nav nekāda seguma, absolūti.

Tāpēc, ka mīlestība ir rīcība, nevis sajūta - cilvēki pat necenšas rīkoties, viņi padzīvo, rada bērnu, paskatās - labās sajūtas beigušās - un skrien tālāk."

Paldies autoram vai autorei par šiem vārdiem. Es tajos atpazinu savu dzīves filozofiju. :)

Attēls ņemts šeit: http://www.pxleyes.com/images/contests/solitary-tree/fullsize/True-Love-4f20fb64e2937_hires.jpg

Hape Kerkelings "Kādu laiku būšu prom"

Attēls ņemts šeit: http://www.delfi.lv/kultura/news/books/hape-kerkelings-kadu-laiku-busu-prom-ka-es-gaju-pa-jekaba-celu.d?id=41462953

Kolosāla ceļojuma dienasgrāmata, kas piebārstīta humora pērlītēm, dziļākām pārdomām un interesantiem personāžiem.
Īpaši patika autora atklātība un spēja paironizēt pašam par sevi tik pat daudz, kā par apkārtējiem, viņa pieeja savu trūkumu apzināšanā ar veselīgu humoru. Te jāmin viņa sastapšanās ar kādu ļoti nejauku, kašķīgu sieviešu kārtas pārstāvi Ingeborgu (jeb Knābi), kurā viņš saskata pats savas ēnas puses. Ļoti drosmīga atzīšanās. Jo patiesi, citos mūs kaitina tieši tas, kas arī pašiem sevī nepatīk.
Man mazliet, mazliet tā kā būtu gribējies, lai autors visu ceļu noiet kājām, neizmantojot citas iespējas. Bet tad stāsts nebūtu tāds, kāds tas ir. Tas nebūtu tik patiess, ar visām slinkuma epizodēm un sevis pažēlošanas brīžiem. Jo arī sevi ir jāmīl. Tā nu tas ir. Un, ja vien rezultāts tiek sasniegts un ceļš uz sevi ir atrasts, tad tam vairs nav tik būtiskas nozīmes.
Šī grāmata tikai nostiprināja manu pārliecību, ka IR JĀIET! Ir! Un es iešu! :) (Ceru, ka drīz.)
Un vēl, tas, kas vairumam droši vien izraisa tikai smīnu vai neizpratni, man ļoti patika. Un tā ir nodaļa par reinkarnācijas semināru, ko autors reiz dzīvē ir apmeklējis. Kā gribētos, lai kas tāds būtu pieejams arī pie mums! Noteikti izmēģinātu.

Citāti:

"Ej nu sazini, kas mani dzina doties tajā svētceļojumā?
Mana vecmamma Berta allaž zināja teikt: "Ja rūpīgi neuzmanīsim mūsu Hansu Pēteru, viņš mums kāddien notīsies!""

"Es iešu kājām! Tas man vēlreiz jāizlasa, lai pats varu noticēt. Tomēr ceļā nebūšu gluži viens. Man līdzi būs 11 kilogramu smaga mugursoma. Koši sarkana. Ja pa ceļam nokritīšu beigts un pagalam, un tas ir pat ļoti ticami, no augstuma mani vismaz varēs ieraudzīt."

"Starp pirmo un šo viesošanos Bordo ir aizritējuši divdesmit gadi. Vai man divdesmit gadu garumā būtu slikta oma? Es vainoju Bordo. Tā ir vienkāršāk."

"Man nevilšus rodas aizdomas, ka tāda vieta tomēr ir tikai tādēļ, ka biju tik uzstājīgs. Varbūt, ka man palaimēsies un ar Dievu būs tāpat."

"Spriežot pēc tā, cik stipri mugursoma Zemes pievilkšanas spēka ietekmē velk mani atpakaļ, ir viennozīmīgi skaidrs, ka ta grib uz mājām."

"Humors jau patiesībā arī nav nekas cits kā vien šķērslis eskalācijai. Ventilis. Tas, kurš smejas no sirds, viennozīmīgi parāda, ka viņš nav bīstams."

"Kauli sāp, es zinu, es atkārtojos, tomēr arī sāpes atkārtojas."

"Manā visu zinošajā ceļvedī rakstīts, ka šis ceļš ir apskaidrības ceļš.
Es domāju, ka simtprocentīgas garantijas, protams, nav. Arī atvaļinājumā neviens nedod atpūtas garantiju."

"Gaidas rada vilšanos. Vilšanās rada bažas, un bažas jau atkal rada gaidas. No cerībām rodas bailes, un no bailēm - cerības."

"Ejot pa šo ceļu, katram pienāk brīdis, kad viņš sāk pinkšķēt. Ceļš katru noved tik tālu. Tu, cilvēks, vienkārši savi un kauc. Tu redzēsi!"

"-No kurienes tu esi? - No mana jautājuma viņš noorganizē spēli Uzmini nu!"

"Kas mūs padara cilvēciskus? Mūsu mazās nepilnībiņas un lielie trūkumi. Ja tādu nebūtu, mēs būtu pa zemes virsu staigājoši dievi!"

"Patiesībā es ik dienas sāku savu svētceļojumu no jauna."

"Uzdevums, ko ceļš uzdod katram svētceļniekam, ir - esi tu pats, ne vairāk un ne mazāk!"

"Draugi! Dažreiz ir apzināti jāpārkāpj pāri savai iedomātajai izturības robežai."

"Klosteri mani iespaido vairāk nekā pilis, jo tās lielākoties ir uzpūtīgas. Klosterī perfektā harmonijā savienojas greznība un atturība."

"Mums visiem tā vai citādi neizbēgami ir jāiziet cauri katra paša naktij, un labāk ir to darīt no brīvas gribas un nosvērti, nevis ļaut, lai liktenis mūs nenovēršami tur iegrūž, jo naktis ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa."

"Jocīgi, mājās katru dienu izskatāmies savādāk, bet iekšējā sajūta ir praktiski nemainīga. Šeit ārēji vienmēr izskatāmies vienādi, bet iekšējā pasaule mainās gandrīz vai pa stundām."

"Mēs esam šīs mūžam plašumā ejošās gaismas sastāvdaļas, tomēr esam tik tālu no sākotnes, ka savu izcelsmes avotu vairs nevaram atcerēties. Mēs tikai neskaidri atminamies uzdevumu: "Kļūsti absolūti laimīgs!""

"Camino ir pašam sava, neizskaidrojama dinamika - tas vēlas, lai pa viņu iet."

"Mans vājums ir arī mans spēks."

"Iespējams, ka viņam līdzīgi kā spēlējot ričuraču jāizstājas īsi pirms mērķa. Kad esi jau tik pārliecināts, ka uzvara kabatā un esi visus citus vinnējis, tad, ehh, tu izlido. Spēlēt tālāk vai izlikties? Lai kā katrs izlemj, spēlējot nākamreiz, jāmaina attieksme, lai nedabūtu pa pieri vēlreiz, jo spēles noteikumi jau nemainās. Neviens cits tevi no spēles neizmet, vienīgi tava paša nolāpītā attieksme. Principā jau nevajadzētu daudz lauzīt galvu - vienalga, uzvari vai zaudē. Pat ja uzvari, to vajadzētu vienīgi pieņemt zināšanai."

"Ejot pa svēto ceļu, es atkal un atkal sev jautāju, kas ir ciešanas. Galu galā ciešanas nav nekas cits kā vien nesaprašana. Ja kaut ko nesaprotam, vienkārši jāpaļaujas. Dažkārt mūsu izturēšanās ir tā, kas mums liek ciest."

"Arī man sanāk dusmas, tāpēc izmantoju izdevību kārtīgi nolaist tvaiku spāniski. Šī valoda ir ļoti piemērota, lai lamātos, tajā ir ļoti daudz šņāceņu un r burtu."

"Paļaujies uz sevi, kamēr jūties labi un citiem no tā neceļas ļaunums."

"Pārbaudījumu kārtošanas laiks un secība ir mūsu pašu ziņā. Mums vienmēr ir brīvā griba, tomēr pārbaudījumus mums uzlicis liktenis."

"Faktiski jau dzīvē tikai nedaudzas lietas ir patiesi būtiskas un, ja vērīgāk sevi papētām, atskāršam, ka mums ir tikai dažas lietas, ko vēlamies no visas sirds."

"Lai nu kā, bet svētceļojuma būtība viennozīmīgi ir pats ceļš."

"Tas, kur mēs jūtamies kā mājās, nav atkarīgs no pavadītā laika daudzuma."

"Mūsu diezgan sekulārajā Rietumu pasaulē diemžēl trūkst iniciācijas rituālu, kas katram cilvēkam tomēr ir vitāli svarīgi. Svētais ceļš mums piedāvā īstu, gandrīz aizmirstu iespēju nostāties uz kājām. Pēc būtības mēs meklējam atbalstu. Tomēr vienīgais atbalsts ir paļāvība."

"Svētais ceļš ir grūts un brīnišķīgs. Tas ir izaicinājums un ielūgums. Tas tevi piebeidz un iztukšo. Līdz galam. Un tas tevi rada no jauna. No pašiem pamatiem.
Tas tev atņem pēdējos spēkus un atdod tos trīskārtīgi. Tev tas jānoiet vienam, citādi tas savus noslēpumus neatklāj."

"Camino nav viens, tas ir tūkstoš ceļu, tomēr tas katram uzdod tikai vienu jautājumu: "Kas tu esi?""

"Radītājs mūs pamet gaisā, lai pārsteidzošā veidā atkal notvertu. Līdzīgi kā jautrajā rotaļā, ko vecāki spēlē ar saviem bērniem. Un vēstījums ir šāds: Paļaujies uz to, kas tevi uzmet gaisā, jo viņš tevi mīl un pilnīgi negaidot tevi noķers."

Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 06.09.2015.

Latviešu deju skola 7

Viss labais reiz paiet...

Pirms pusotra gada, izaicināju pati sevi drosmīgam solim un devos piepildīt savu sapni par deju skolu. Pusotrs gads ir pagājis, eksāmeni nolikti un izlaidums atzīmēts. Esmu kļuvusi bagātāka, drosmīgāka un laimīgāka. Pateicīga liktenim par īsto grūdienu īstajā laikā, par satiktajiem cilvēkiem un fantastiskajām emocijām. Bija prieks kopā būt!

Vainagi gatavi izlaidumam...

Viens no pēdējiem eksāmeniem.

Pēdējās nodarbības.

Kopības sajūta (bildē neietrāpīju, bet jūtu).

Viens no vismīļākajiem pasniedzējiem. :)

Mans pēdējās nodarbības (mākslas terapija) garadarbs par tēmu "deja".

Izlaiduma noskaņās...

Apliecība saņemta! :) 

"Nāc mūsu pulkā" :D

Tradīcija ar bildēšanos Pils dārzā.

Pa ceļam fotogrāfējāmies pie atbildīgajām ministrijām, cerībā uz jaunu/atjaunotu Daugavas stadionu!

Jauna tradīcija - gājiens līz Brīvības piemineklim.

Jautrība sit augstu vilni. Lai arī šis nav īstais svinību vakars, arī mājup nevienam īsti negribas...

Un jau dzīvoklī. Skumīgi, ka viss beidzies, gribas atkārtot. Un divreiz! :D

Diena #5

Šodien padalīšos ar bildēm no Latviešu deju skolas. Šī skola bija mans sapnis ilgāku laiku, līdz beidzot es ņēmu un to piepildīju. Negāja viegli, īpaši, kad tuvojās eksāmeni, bet prieks, gandarījums, milzīgs zināšanu apjoms, labi pavadīts laiks un lieliski draugi ir labs ieguvums! Priecājos par katru Deju skolā pavadīto dienu. Ir tāda sajūta, ka gribētos to visu piedzīvot vēlreiz... :)

Diena #4

Šodien padalīšos ar to deju pusi, kas nav tautas dejas. :)

Tā ir bijusi lieliskā iespēja piedalīties deju uzvedumos. Bildēs esmu uzvedumos "Sniega karaliene" (pirms diviem gadiem) un "Kaķīša dzirnaviņas" (pirms gada). Aizņemtības dēļ pati nepiedalījos šī gada uzvedumā "Sprīdītis", bet abas meitas tajā dejoja. 

Tā ir bijusi lieliska iespēja izzināt savu varēšanu, pārbaudīt sevi un pārkāpt pāri daudziem nedrošības pakāpieniem. Tas tomēr bija skaisti!