Attēls ņemts šeit: http://www.delfi.lv/kultura/news/books/hape-kerkelings-kadu-laiku-busu-prom-ka-es-gaju-pa-jekaba-celu.d?id=41462953
Kolosāla ceļojuma dienasgrāmata, kas piebārstīta humora pērlītēm, dziļākām pārdomām un interesantiem personāžiem.
Īpaši patika autora atklātība un spēja paironizēt pašam par sevi tik pat daudz, kā par apkārtējiem, viņa pieeja savu trūkumu apzināšanā ar veselīgu humoru. Te jāmin viņa sastapšanās ar kādu ļoti nejauku, kašķīgu sieviešu kārtas pārstāvi Ingeborgu (jeb Knābi), kurā viņš saskata pats savas ēnas puses. Ļoti drosmīga atzīšanās. Jo patiesi, citos mūs kaitina tieši tas, kas arī pašiem sevī nepatīk.
Man mazliet, mazliet tā kā būtu gribējies, lai autors visu ceļu noiet kājām, neizmantojot citas iespējas. Bet tad stāsts nebūtu tāds, kāds tas ir. Tas nebūtu tik patiess, ar visām slinkuma epizodēm un sevis pažēlošanas brīžiem. Jo arī sevi ir jāmīl. Tā nu tas ir. Un, ja vien rezultāts tiek sasniegts un ceļš uz sevi ir atrasts, tad tam vairs nav tik būtiskas nozīmes.
Šī grāmata tikai nostiprināja manu pārliecību, ka IR JĀIET! Ir! Un es iešu! :) (Ceru, ka drīz.)
Un vēl, tas, kas vairumam droši vien izraisa tikai smīnu vai neizpratni, man ļoti patika. Un tā ir nodaļa par reinkarnācijas semināru, ko autors reiz dzīvē ir apmeklējis. Kā gribētos, lai kas tāds būtu pieejams arī pie mums! Noteikti izmēģinātu.
Citāti:
"Ej nu sazini, kas mani dzina doties tajā svētceļojumā?
Mana vecmamma Berta allaž zināja teikt: "Ja rūpīgi neuzmanīsim mūsu Hansu Pēteru, viņš mums kāddien notīsies!""
"Es iešu kājām! Tas man vēlreiz jāizlasa, lai pats varu noticēt. Tomēr ceļā nebūšu gluži viens. Man līdzi būs 11 kilogramu smaga mugursoma. Koši sarkana. Ja pa ceļam nokritīšu beigts un pagalam, un tas ir pat ļoti ticami, no augstuma mani vismaz varēs ieraudzīt."
"Starp pirmo un šo viesošanos Bordo ir aizritējuši divdesmit gadi. Vai man divdesmit gadu garumā būtu slikta oma? Es vainoju Bordo. Tā ir vienkāršāk."
"Man nevilšus rodas aizdomas, ka tāda vieta tomēr ir tikai tādēļ, ka biju tik uzstājīgs. Varbūt, ka man palaimēsies un ar Dievu būs tāpat."
"Spriežot pēc tā, cik stipri mugursoma Zemes pievilkšanas spēka ietekmē velk mani atpakaļ, ir viennozīmīgi skaidrs, ka ta grib uz mājām."
"Humors jau patiesībā arī nav nekas cits kā vien šķērslis eskalācijai. Ventilis. Tas, kurš smejas no sirds, viennozīmīgi parāda, ka viņš nav bīstams."
"Kauli sāp, es zinu, es atkārtojos, tomēr arī sāpes atkārtojas."
"Manā visu zinošajā ceļvedī rakstīts, ka šis ceļš ir apskaidrības ceļš.
Es domāju, ka simtprocentīgas garantijas, protams, nav. Arī atvaļinājumā neviens nedod atpūtas garantiju."
"Gaidas rada vilšanos. Vilšanās rada bažas, un bažas jau atkal rada gaidas. No cerībām rodas bailes, un no bailēm - cerības."
"Ejot pa šo ceļu, katram pienāk brīdis, kad viņš sāk pinkšķēt. Ceļš katru noved tik tālu. Tu, cilvēks, vienkārši savi un kauc. Tu redzēsi!"
"-No kurienes tu esi? - No mana jautājuma viņš noorganizē spēli Uzmini nu!"
"Kas mūs padara cilvēciskus? Mūsu mazās nepilnībiņas un lielie trūkumi. Ja tādu nebūtu, mēs būtu pa zemes virsu staigājoši dievi!"
"Patiesībā es ik dienas sāku savu svētceļojumu no jauna."
"Uzdevums, ko ceļš uzdod katram svētceļniekam, ir - esi tu pats, ne vairāk un ne mazāk!"
"Draugi! Dažreiz ir apzināti jāpārkāpj pāri savai iedomātajai izturības robežai."
"Klosteri mani iespaido vairāk nekā pilis, jo tās lielākoties ir uzpūtīgas. Klosterī perfektā harmonijā savienojas greznība un atturība."
"Mums visiem tā vai citādi neizbēgami ir jāiziet cauri katra paša naktij, un labāk ir to darīt no brīvas gribas un nosvērti, nevis ļaut, lai liktenis mūs nenovēršami tur iegrūž, jo naktis ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa."
"Jocīgi, mājās katru dienu izskatāmies savādāk, bet iekšējā sajūta ir praktiski nemainīga. Šeit ārēji vienmēr izskatāmies vienādi, bet iekšējā pasaule mainās gandrīz vai pa stundām."
"Mēs esam šīs mūžam plašumā ejošās gaismas sastāvdaļas, tomēr esam tik tālu no sākotnes, ka savu izcelsmes avotu vairs nevaram atcerēties. Mēs tikai neskaidri atminamies uzdevumu: "Kļūsti absolūti laimīgs!""
"Camino ir pašam sava, neizskaidrojama dinamika - tas vēlas, lai pa viņu iet."
"Mans vājums ir arī mans spēks."
"Iespējams, ka viņam līdzīgi kā spēlējot ričuraču jāizstājas īsi pirms mērķa. Kad esi jau tik pārliecināts, ka uzvara kabatā un esi visus citus vinnējis, tad, ehh, tu izlido. Spēlēt tālāk vai izlikties? Lai kā katrs izlemj, spēlējot nākamreiz, jāmaina attieksme, lai nedabūtu pa pieri vēlreiz, jo spēles noteikumi jau nemainās. Neviens cits tevi no spēles neizmet, vienīgi tava paša nolāpītā attieksme. Principā jau nevajadzētu daudz lauzīt galvu - vienalga, uzvari vai zaudē. Pat ja uzvari, to vajadzētu vienīgi pieņemt zināšanai."
"Ejot pa svēto ceļu, es atkal un atkal sev jautāju, kas ir ciešanas. Galu galā ciešanas nav nekas cits kā vien nesaprašana. Ja kaut ko nesaprotam, vienkārši jāpaļaujas. Dažkārt mūsu izturēšanās ir tā, kas mums liek ciest."
"Arī man sanāk dusmas, tāpēc izmantoju izdevību kārtīgi nolaist tvaiku spāniski. Šī valoda ir ļoti piemērota, lai lamātos, tajā ir ļoti daudz šņāceņu un r burtu."
"Paļaujies uz sevi, kamēr jūties labi un citiem no tā neceļas ļaunums."
"Pārbaudījumu kārtošanas laiks un secība ir mūsu pašu ziņā. Mums vienmēr ir brīvā griba, tomēr pārbaudījumus mums uzlicis liktenis."
"Faktiski jau dzīvē tikai nedaudzas lietas ir patiesi būtiskas un, ja vērīgāk sevi papētām, atskāršam, ka mums ir tikai dažas lietas, ko vēlamies no visas sirds."
"Lai nu kā, bet svētceļojuma būtība viennozīmīgi ir pats ceļš."
"Tas, kur mēs jūtamies kā mājās, nav atkarīgs no pavadītā laika daudzuma."
"Mūsu diezgan sekulārajā Rietumu pasaulē diemžēl trūkst iniciācijas rituālu, kas katram cilvēkam tomēr ir vitāli svarīgi. Svētais ceļš mums piedāvā īstu, gandrīz aizmirstu iespēju nostāties uz kājām. Pēc būtības mēs meklējam atbalstu. Tomēr vienīgais atbalsts ir paļāvība."
"Svētais ceļš ir grūts un brīnišķīgs. Tas ir izaicinājums un ielūgums. Tas tevi piebeidz un iztukšo. Līdz galam. Un tas tevi rada no jauna. No pašiem pamatiem.
Tas tev atņem pēdējos spēkus un atdod tos trīskārtīgi. Tev tas jānoiet vienam, citādi tas savus noslēpumus neatklāj."
"Camino nav viens, tas ir tūkstoš ceļu, tomēr tas katram uzdod tikai vienu jautājumu: "Kas tu esi?""
"Radītājs mūs pamet gaisā, lai pārsteidzošā veidā atkal notvertu. Līdzīgi kā jautrajā rotaļā, ko vecāki spēlē ar saviem bērniem. Un vēstījums ir šāds: Paļaujies uz to, kas tevi uzmet gaisā, jo viņš tevi mīl un pilnīgi negaidot tevi noķers."
Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Izlasīta: 06.09.2015.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru