Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/100594/300x0_cover.jpg
Lieliski uzrakstīts stāsts. Stāsts par dzīvi. Un par Ego.
Galvenajai varonei Dagnijai liktens ļoti pamatīgi parauj bremžu sviru, liekot apstāties un padomāt par Visu. Arī par to, ko gribējies noglabāt un nekad vairs nekustināt. Arī par to, par ko kauns vai milzīga vainas apziņa. Visu. Un, ja sākumā viņa vēl tikai velk ārā to, kur pati tikusi sāpināta, jo Ego vēl neatkāpjas, tad beigu beigās jau nākas sev atzīties arī tajā, ar ko nelepojas.Smagi un sāpīgi šie ērkšķi ar atskabargām tiek vilkti ārā no atmiņas dzīlēm.
Dagnijas mūžs nav bijis salds. Līdz tam tikts brienot cauri un pāri visam, arī sev, arī apkārtējiem. Pārliecība par sevi, paštaisnums un milzīgais egoisms nācis kā aizsargbruņas agrā jaunībā salauztai dzīvei. Laikā, kad cilvēkam vēl jābūt bērnam, ar Dagniju noticis tik daudz kas, kas būtu par smagu arī pieaugušam. Turklāt lielākos lēmumus nepieņem viņa pati. Daļu jā, aiz bailēm, bet otru pusi, ļaujoties mātei, kuras egoisms arī nospēlē milzīgu lomu. Un tālāk jau viss ripo kā sniega bumba no kalna.
Situācija purvā ir neapskaužami skarba, bet tikai tā Dagnijai izdodas izvilināt uz āru visus savus dēmonus un aprunāties ar tiem.
Beigas kā pasakā. Labas, mazliet skumjas. Žēl Arta, žēl pašas Dagnijas. Toties dzīve kā pasaka - vīrs ideāls, lēnām izdodas atveseļoties, vīramāte izrādās normāls cilvēks (kad ego netraucē uztverei) un nākotnes plāni jau silda sirdi un mierina prātu.
Ļoti patika. Kā jau visi līdz šim lasītie autores darbi. Ļoti labs. No vienas puses, mazliet nepatika pasakai līdzīgās beigas, no otras - tādas, kā es gribētu, vēl vairāk līdzinātos pasakai...
Interesanta konstrukcija, kur tagadne pusteikumā mijas ar pagātni, pie tam - ne secīgi, bet haotiski. Gluži kā mūsu domas. Bet saprotami un līdzi jušanu izraisoši.
Izlasīta: 24.08.2014.
Vērtējums: 9+
Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru