2014. gada 11. marts

Diāna Gabaldone "Svešzemniece"

Senajās skotu leģendās slēpjas patiesības grauds - izejot caur kromlehu, senu akmeņu krāvumu, var nonākt pagātnē vai nākotnē. Kad Klēra nejauši no 1945. gada nonāk Tā Kunga 1743. gadā, sākumā viņai šķiet, ka nokļuvusi filmēšanas laukumā. Tomēr apkārt notiekošā sadursme ir īsta un vīrietis, kas gatavs Klēru nogalēt,- arī. Trakākais, ka ļaunīgais anglis izskatās uz mata kā Klēras mīļais vīrs Frenks... taču viņa izturēšanās raisa vien bailes, neziņu un izmisumu. Kamēr Klēra cīnās ar sveši pazīstamo varmāku, viņu nolaupa skotu kalniešu klans. Un medmāsa no divdesmitā gadsimta sāk jaunu dzīvi... pagātnē. Pilnasinīgu, lielisku un briesmu pilnu dzīvi, kuru bagātina arī mīlestība - kaislīga, nevaldāma un traka. Lai gan Klēra jūtas laimīga, viņa ilgojas pēc savas drošās un mierīgās mūsdienu dzīves kopā ar Frenku - varbūt jāmeklē ceļš atpakaļ cauri laikiem? Vai iespējams mīlēt divus vīriešus vienādi stipri? Vai pagātnē izdarītais var manīt nākotni?

Viena no labākajām fantastikas grāmatām, ko esmu lasījusi. Ļoti piesaistīja norises laiks, kas neierasti bija pagātnē nevis nākotnē. Ārkārtīgi interesanta dzīve jauno laiku periodā, Tā Kunga 1743. - 44. gadā, skotu leģendas, cilvēki un daba. Ieražas un pasaules izpratne. Ļoti patika autores skatījums uz lietām. Lai arī zināšanas un pieredze bija ļoti atšķirīga, tomēr galvenā varone spēja saskatīt šo laiku plusus un skaistākās puses. 
Džeimijs ir ārkārtīgi ļoti idealizēts vīrietis. Viss, ko sieviete varētu vēlēties, apvienots vienā. Tāpēc viņam arī nācies kļūt par nelietīgo pērēju un kapteiņa Rendela perversiju upuri.
Ja grāmata lasot, no sirds gribas būt tur iekšā, ja katra lappuse rauj uz priekšu nākamajā, nākamajā, aiznākamajā... tad tā viennozīmīgi ir LABA grāmata. Ļoti ceru to ievietot arī savā reālajā grāmatu plauktā.
Aizraujoša katra nodaļa, daudz spilgtu notikumu. Vistuvākās bija nodaļas ar kāzām un ta, kurā Klēra atgriezās pie akmeņiem un mēģināja glābt Džeimiju. 

Iesaku romantiķiem. :) Tiem, kuriem patīk biezas grāmatas (tās tik ātri nebeidzas).

"Vienu reizi celties no gultas vēl tumsā, lai dotos meklēt piedzīvojumus, ir aizraujoši. Divreiz divās dienās jau ož pēc mazohisma."

"Nepieciešamība cilvēkus pārvērš zvēru barā. Kopš laikiem, kad cilvēki mitinājās alās - bez matiem, vāji un bezpalīdzīgi un viņu vienīgais ierocis bija viltība -, viņi bija izdzīvojuši tikai tāpēc, ka turējās kopā; viņi kā daudz citi radījumi, kas citiem ir laupījums, zināja, ka drošību sniedz skaits, liels skaits. Un šī kaulu smadzenēs iesūkusies apziņa ir bara likuma pamatā.Jo neskaitāmus gadu tūkstošus atpalikt no bara, kur nu vēl nostāties pret to, nozīmēja nāvi tam, kurš to uzdrošinājās. Lai stātos pretī pūlim, vajadzēja kaut ko vairāk par drosmi; vajadzēja kaut ko tādu, kas sniedzas tālāk par cilvēka instinktu. Es baidījos, ka man tāda ieroča nav, un kaunējos par šīm bailēm."

"Kad pēdējo reizi gāju pa tādu taku, tās malas bija piemētātas ar sviestmaižu papīriem un cigarešu galiem, nevis piebārstītas ar malvu un vijolīšu ziediem kā tagad. Sviestmaižu papīri, manuprāt, bija visai pieņemama cena par tādiem civilizācijas labumiem kā antibiotikas un telefons, bet tieši šobrīd es vēlējos palikt pie vijolītēm. Man ļoti, ļoti vajadzēja kaut nedaudz miera, un to es te jutu."

"-Viskiju! - es uzsaucu izspūrušajam, simtgadīgajam radījumam aiz letes. Viņš asarojošām acīm palūrēja uz mani, bet Dūgala piekrītošais galvas mājiens ļāva pasniegt pudeli un glāzi. Tā bija no bieza, zaļgana stikla, mazliet nosmulēta, ar izsistu robiņu malā, bet augšā tai bija caurums, un tikai tas šobrīd bija svarīgi."

"- Ja tu viņu mīlēji, tad viņš bijis labs cilvēks.
- Jā, viņš tāds... bija.
- Tad es darīšu, ko varēšu, lai, kalpojot viņa sievai, godātu viņa garu."

"Es tev neprasīšu neko tādu, ko tu nevarēsi man dot. Bet viena lieta gan - ja tu man kaut ko teiksi, tad lai tā būtu patiesība. Tev es solu to pašu. Tagad starp mums nekā nav, izņemot, iespējams, cieņu. Un es domāju, ka cieņa varbūt ir savienojama ar noslēpumiem, bet ne meliem."

"- Tātad tu apprecēji mani, - es ķircinājos, - lai izvairītos no krišanas grēkā?
 - Nujā. Tam jau laulība ir domāta; tā padara par sakramentu to, ko citādi tev vajadzētu stāstīt grēksūdzē."

"- Nu, es nezinu, ko tieši viņa sacīja, bet beidzās ar to, ka Dženija mani bučoja, par spīti visiem mēsliem, un teica: "Nu tad labi, Svētā Mārtiņa dienā precēsimies." - Īans tēlotā padevībā noplātīja rokas. - Es turpināju skaidrot, kāpēc mēs neko tādu nevaram darīt, bet attapos jau priestera priekšā sakām: Es ņemu tevi, Dženit... un zvēru pildīt vairākus neticamus solījumus."

"Kāds to uzdāvinājis mātei kāzās, bet viņa neteica, kas. Tēvs mēdza viņu ķircināt par šo pielūdzēju, bet arī viņam māte neko neteica, tikai smaidīja kā kaķis pie krējuma poda."

"Katrs izvēlas sev piemērotāko laiku. Man tas ir divi naktī. (..) Liekas, ka laiks apstājas. Visi šķidrumi - asinis, žults, limfa -, kas veido cilvēku, šķiet pēkšņi darbojas nevainojamā harmonijā. Vai arī pilnīgi sastinguši pavisam. Es bieži domāju, vai tas ir tāds pats kā dzimšanas un nāves brīdis. Es zinu, ka katram vīrietim tas ir citā laikā... droši vien arī sievietei. Bet šajā brīdī liekas, ka viss ir iespējams. Vari palūkoties pāri dzīves ierobežojumiem un redzēt, ka patiesībā tie nav nekas. Tajā brīdī, kad laiks apstājas, tu zini, ka vari uzņemties visu, piepildīt to un atgriezties sevī, pēc tam redzi, ka pasaule nav mainījusies un viss ir tieši tāpat, kā tu to atstāji. Un ir, it kā... It kā zinot, ka tad, kad viss ir iespējams, nekas vairs nav nepieciešams."

"Tas, kam piešķirta augsti tikumīga sieva, tas lai apzinās, ka viņa ir cidenāka nekā visārgākā pērle."

Vērtējums: 9 (tikai Rendela perversiju dēļ nav 10)
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 27.01.2014.

Nav komentāru: