Grāmata veltīta Marijas Luizes piemiņai, bet šis nav stāsts par viņas
likteni, jo viņa piedzima mazliet par agru. Jā, viņa bija baronese un,
pretēji dzimtas gribai, apprecējās ar vienkāršu latviešu zēnu.
Mazliet neticams naivums apvienojumā ar apkārtējo saudzēšanu, barona meitas dzīvi neatvieglo, jo viss jāsaprot un jāizjūt uz savas ādas beigu beigās tomēr viņai pašai.
Aizkustinošs stāsts un vilšanās beigās - nu, kāpēc viņai savu Nameju atrast tā arī neizdevās?!
Ļoti patika vēsturiskās detaļas, kaut likās, ka to ir par maz, jo lielākoties Margarēta no kara šausmām tika pasargāta. Toties otrreiz karā viņa iesaistījās pati. Un tad bija žēl, ka savu mīloto satikt viņai tā arī vairs neiznāca, jo liktenis visu sagrozīja tā, lai vienmēr pietrūktu mazliet, mazliet...
Interesantas filozofiskas pārdomas par smilšu sauju un iespēju ko mainīt, nedarot tā, kā paredzēts. Bet vai tas maz ir iespējams?
Spilgtu momentu bija daudz. Vai ikkatrā lappusē. Visspilgtāk atmiņā palikusi kažoka un pērļu atdošana, lai uz brīdi tiktu brīvībā. Arī bērna dabūšanas vakars. Un visi tie brīži, kad Namejs bija gandrīz panākts.
Iesaku vēsturisko romānu cienītājām.
Vērtējums: 10
Vērtējuma amplitūda 1-10
Izlasīta: 26.01.2013.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru