Epizode, ko atceros visspilgtāk, saistīta ar bērnu dārzu un gulēšanu.
Stāsts jāsāk ar atkāpi. Tolaik savu guļvietu nevarēja izraudzīties pats, kur bija nolikts, tur bija jāguļ. Mums bija metāla divstāvīgās gultiņas, bet, man par lielu bēdu un ilgstošu traumu, guļvieta tika ierādīta apakšējā gultiņā un augšējā bija tāls un neaizsniedzams bērnu dienu sapnis.
Bet reiz pienāca tā viena laimīga diena, kad audzinātāja, labi zinot manu milzīgo sapni, atļāva man vienu vienīgo reizi pagulēt otrā stāva gultiņā, kamēr puika, kam tur bija jāguļ nebija dārziņā! Aiz laimes staroju kā saulīte un likos gulēt neskubināma. Gultiņa bija pie paša loga, un tā nu, es labi iekārtojusies, ieraudzīju, ka man pakaļ nāk lielā māsa. Aiz šausmām un sirdssāpēm neattapu neko citu, kā tikai aizžmiegt acis un lēni elpot, izliekoties, ka saldi guļu. Tas nenācās viegli ne man, ne māsai. Jo viņa visu garo pusdienlaiku nosēdēja uz krēsliņa, mani gaidot. Bet es "pamodos" saīgusi, jo nebiju gulējusi, un arī izbaudīt tos priekus nebija sanācis. Bet turējos varonīgi. :D Un atceros visu kā šobaltdien.
Tagad mana mīļā bērnudārza vietā jau daudzus gadus, kopš izbūvēta skola un pat bērnu dārzu tur vairs neliecina nekas. Bet mums tur kādreiz bija pasaulē labākie rotaļu laukumi - ar karuseļiem! Dažādiem fantastiskiem karuseļiem! Kad jau gāju skolā, bieži tur vēl vakaros vizinājos ar tiem...Info: Ēka celta kā kokapstrādes kombināta „Vulkāns" bērnudārzs „Mārīte". To atvēra 1969. gadā, un bērnudārzs tajā pastāvēja līdz 1993. gadam.
1 komentārs:
Gaidīšu vēl :)
Ierakstīt komentāru