Diāna Gabaldone " Spāre dzintarā"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/111096/300x0_sparedzintara_1.d_978-9934-0-5451-8.jpg

     Romānu sērijas "Svešzemniece" otrā grāmata (izskatās, ka otrā daļa, peļņās nolūkos, atkal sadalīta divās grāmatās!!!). Pirmā grāmata "Svešzemniece" kļuva par vienu no manām vismīļākajā grāmatām, ko ieteicu ne tikai draugiem un paziņām, bet arī veikala klientiem, kad vēl strādāju grāmatu veikalā. Un visiem patika!
     Vēlāk noskatījos arī seriālu. Arī tas bija lielisks.
     Šī daļa man lika vilties. Pašās beigās es vairs nesapratu, kāpēc tā jāsamudžina stāsts, liekot varoņiem reaģēt pilnīgi neticami. Es nenoticēju ne Klērai (pretrunas - jo nevar cilvēks tik ļoti nemīlēt to, ko mīl tik ļoti), ne Džeimijam, kurš samierinājās un piekrita Klēras lūgumam. Lai saprastu, karam jāizlasa pašam. Lai tas nebiedē - šie neizprotamie pavērsieni ir tikai pāris pēdējo lappušu jautājums. Grāmata bija laba. Jau atkal izlasīta vienas dienas laikā!
     Lai arī nevaru iedomāties, kā varētu vērst to visu par labu, tomēr ceru, ka šis mudžeklis radies tikai tāpēc, lai radītu intrigu nākamajai daļai. Es teiktu, ka neizdevies mēģinājums.
     Otra lieta, kas nepatika, ir tas pats stāsta sadalījums. Te ļoti pietrūka beigu. Netika atrisināta Klēras meitas sižeta līnija. Stāsts palika pusē. Ļoti nepatīk, ja tulkotāji autora iecerētu veselu daļu sadala uz divi! Ļoti nepieklājīgi!

     Gaidu nākamo daļu, lai izdarītu secinājumus par visu kopā. Jebkurā gadījumā plānoju palikt uzticīga pirmās daļas sajūsmai un šo sēriju iegādāties savam grāmatu plauktam. Sliktākajā gadījumā, varēšu pēc gadiem pārlasīt tikai pirmo daļu, ja nākamās neattaisnos manas cerības. :D

Citāti: 

"Viņš nekad nebija redzējis, ka Bronzino glezna, iedzērusi malku viskija, saviebtos, bet, ja būtu, tad nešaubījās ne mirkli, ka tā izskatītos tieši tāda ka Brianna Rendela."

"Deviņpadsmit gadus vecajai Fionai dzīvē bija viens cēls mērķis. Kļūt par sievu. Vēlams - gudra cilvēka sievu. Viņa bija uzmetusi skatienu Rodžeram, kad viņš pirms nedēļas ieradās sakārtot mirušā mācītāja lietas, un nolēmusi, ka asociēts vēstures profesors ir labākais variants, ko Invernesa var piedāvāt."

"-Kāda joda pēc cilvēki tīšuprāt taisa tādu tualetes papīru, kas ir ciets kā folija? - Brianna noprasīja.
-Mūsu vīri ir kā ozoli, - Rodžers noskandēja, - un viņu sēžamvietas ir no nerūsējoša tērauda. Tas rūda tautas raksturu.
-Skotu gadījumā tas laikam ir paaudzēs pārmantots nervu nejūtīgums, - Klēra piebilda. - Tādiem vīriešiem, kas kiltos sēž zirga mugurā, pēcpusēm jābūt kā seglu ādai."

"Vēl kāda bērnības atmiņu aina, kas saistījās ar iknedēļas šausmām, - aizdedzināt ūdens sildītāju ar krama šķiltavām, kad vajadzēja sakarsēt ūdeni vannai, gāze ar ļaunu vēstošu šņākoņu traucās pāri viņa galvai, kamēr rokas, sasvīdušas bailēs no sprādziena un tai sekojošās nāves, nespēja noturēt metāla šķiltavas."

"Joprojām biju pietiekami bērnišķīga, lai ļautos kārdinājumam iedzert šokolādi, un pietiekami jauna, lai allaž justu izsalkumu."

"Es zināju, kas bijuši viņa vecāki un vecvecāki septiņās vai astoņās paaudzēs. Bet, es nezināju, kas viņš ir par cilvēku."

"Tā ir disciplīna. Zini, kaut ko darīt regulāri, lai sakārtotu domas, ir ļoti noderīgi. Katoļu mūkiem katru dienu noteikta laikā ir dievkalpojumi, priesteriem ir lūgšanu grāmatas. Baidos, ka man nav talanta uz tādu uzticīgu ziedošanos, bet dienas notikumu pierakstīšana palīdz noskaidrot prātu; tad ar mierīgu sirdi var noskaitīt vakara lūgšanas."

"Šī bija klusa vieta. Pat putni, tuvojoties dienas vidum, bija rimuši dziedāt, un tumšzaļie skujeņi visapkārt plakankalnei stāvēja nekustīgi, jo ne vēsma nešūpoja to zarus. Bez nesen raktu kapu svaigajām brūcēm vai mākslīgajiem ziediem, kas liecinātu par neizsāpētām bēdām, kapsēta dvašoja tikai sen mirušu cilvēku mieru. Cīņas un nepatikšanas bija rimuša, palicis tikai fakts, ka viņi dzīvojuši."

"Ja tu apšaubi manus vārdus, aizej uz Nacionālo gleznu galeriju. Tur ir Elenas Makenzijas - Džeimija mātes - portrets. Un viņai ir šīs krelles. - Pieskāros pērļu kaklarotai, kas man bija ap kaklu. Virtene upes pērļu no Skotijas upēm pamīšus ar zelta lodītēm. - Tās man kāzu dienā uzdāvināja Džeimijs."

"Viņš pagrieza galvu un pieklājīgi savilka seju smaidā, atklājot trīs zelta zobus. Cilvēks, kuram patīk savu bagātību nēsāt līdzi."

"Grūtniecības absurdi kontrastainās izjūtas, šķiet, nepārtraukti lika pievērsties gremošanas procesiem: ja es nevēmu, tad man drausmīgi gribējās ēst."

"Tā ir reta reize, kad divi skoti domā vienādi, ja nu tikai par to, kādā krāsā ir debesis... un pat tas reizēm ir strīdīgs jautājums."

"Un kas vainas tavai ošanai? Vismaz tu smaržoji pēc sievietes, nevis pēc kaut kādas puķu dobes. Kā tu domā, kas es esmu - vīrietis vai kamene?"

"Grūti iedomāties atbilstošāku cilvēku par Hildegardi de Gaskoņu, kura spētu vadīt tādu iestādi kā Eņģeļu slimnīca. Žēlsirdīgajām māsām garais, kārnais, kaulainais augums, savīkstīts neskaitāmos jardos melna vilnas auduma, kā no slotaskātiem izgatavots putnubiedēklis, kas sargā ķirbju lauku. Viņas personības spēks visus - durvju sargus, slimniekus, māsas, sanitārus, novices, apmeklētājus, aptiekārus - pacēla gaisā un aizmēza kārtīgās kaudzītēs, kur mātei Hildegardei tas likās visnoderīgāk."

"Mēs ņemam pretī visus, ko Dievs atsūta, kaut arī reizēm iedomājos, vai Viņš nesūta tos mums tikai tādēļ, lai viņi kaut kur citur neiekultos lielākās nepatikšanās."

"O, par to, ka Luīze de LAtūra grib iesmērēt savam vīram bastardu? Zini, Ārmaliet, neteikšu, ka man tas ļoti patiktu. Tā ir netīra spēle, ko izspēlē pret vīrieti, bet ko tad citu tas nabaga sievišķis lai dara?"

"Purnu suns atbalstīja Džeimijam uz kājas, bet ausis palika saspicētas un lūpa pavilkta uz augšu tā, ka viens ilknis bija redzams, gadījumā ja vajadzētu saraut viesi gabalos."

"- Vai šodien Baha mūzika ir iecienīta, māt?
- Nē, - viņa atteica, galvu kratīdama un skatīdamās nošu lapās. - Francijā Baha kungu nepazīst; šķiet viņš bija mazliet pazīstams Vācijā un Austrijā pirms gadiem divdesmit, bet pat tur viņa mūziku reti izpilda koncertos. Baidos, ka viņa mūzika neizturēs laika pārbaudi; gudra, bet trūkst sirds."

"Nakts stundās es biju bezpalīdzīga - nespējīga kustēties kā dzintarā sagūstīta spāre."


Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 8

Izlasīta: 2.08.2016.

Inguna Bauere "Hernhūtiešu meitas"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/111099/300x0_hernhutiesu_meitas-vaks.jpg

     "Ne zelts, bet putekļi" triloģijas otrā daļa. Lasīt to vajadzētu uzreiz pēc pirmās - "Mācītājs un viņa dēls", citādi tēlu atsaukšana atmiņā ir pagrūta un tikai ap grāmatas vidu var apjaust, kurš kuram rads, kurš ar ko precējies un kurš kuram kaimiņos. 

     Lielāks uzsvars šajā daļā likts uz sieviešu likteņiem, kas Piebalgas pusē, tāpat kā citur 19. gadsimtā bija gana skarbs. Daudz zaudētu bērnu, dzīves smaguma pielietu mūžu. 

       Interesanti ir ik pēc brīža mēģināt kādu vēsturisku faktu pārbaudīt. Un ieraudzīt vēl kādu tēlu, kas pazīstams jau no skolas laikiem - Kronvaldu Atis, Krogzemju Miķelis, brāļi Kaudzītes, Emīls Dārziņš. Lai arī autore uzsver, ka romānā darbojošos personu dzīves notikumi ir lielākoties izdomāti, tie tomēr palīdz saskatīt tā laika Piebalgas elpu. Vēl joprojām uzskatu, ka šo triloģiju ielikt savā grāmatu plauktiņā (protams, izlasītu!) vajadzētu katram piebaldzēnam.

Citāti:

"Lielais dzīves krāsotājs ar platu otu pārlaidis visam, kas piedzīvots, padarot atmiņas bālas un vienādas kā pļavu mijkrēslī, kurā nevar atšķirt vienu puķi no citas."

"Vai māte nezināja, ka, mežā ejot, jānoskaita čūsku vārdi? Vai tādu trūktin trūka? Kaut vai tos pašus vienkāršākos, kurus parasti teica abus kopā: "Sūnu ložņas, striķa gabals, guļ kā miron's, ej pie malas!" Vai arī "Pinekli, nost no kājām, šodien mana vara mežā!" Par ko māte domāja, ja aizmirsa svarīgāko darbu, pirms ķērās pie ogošanas? Un, kam tās ogas vispār vajadzīgas, ja to dēļ aiziet pie Dieva pats mīļākais cilvēks?!"

"Tāds jau, meitiņ, ir precētas sievas liktenis - iznēsāt klēpja bērnus un gādāt, lai izaug lieli. Grūti, ei, cik grūti tas nākas, meit, daudz sūru asariņu jānoraud pa dzīves laiciņu. Mazi bērni spiež klēpi, bet lieli sirdi, un tur nekas nav līdzams, jo tāds Dieva nolikums priekš sieviešiem. Tāpēc, priecājies, kamēr vēl laiks. Kad tiksi pie vīra sāniem, vairs nekādas prieka dzīvītes nebūs."

"Tāda ogu pārbagātība rudenī solot pliku nabadzību vasarā. Latei viņa māca lietus vārdus (..):

Aizej, lietiņ, rūkdams, kaukdams,

Kur tie mellie ļautiņi dzīvo.

Dubļos viņi mazgājas,

Vircā viņi skalojas.

Atnāc, saulīt, spīdēdama,

Kur tie baltie ļautiņi dzīvo..."

"Pāri, pāri, lietutiņ,

Pār šo zemes gabaliņu,

Līsti citā zemītē,

Burbulīšus mētādams!"

"Nav jau noteikti jāsēņo, var arī tāpat vien pasēdēt uz celma un pasapņot. Late ir sapņotāja, un tur neko nevar izdarīt. Mežā neviens to neredz un par laiskošanos ar pirkstu acī nebaksta."

"Kaut varētu visu dzīvi tik tīri nodzīvot, kāds ir mežs pēc lietus!"

"Vien' reizīti rozes zied,

Ne div' reizes vasarā

Vien' reizīti jaunībiņa,

Ne div' reizes mūžīņā."

"Kas par to, ka nav "vienu asiņu", kā apgalvo krustmāte? Ko vispār nozīmē vienas asinis? Latei riebjas iedomāties, kā pie tādām tiek. Tur taču jāiet kopā diviem, vienam no vīru, otram no sievu puses un... fui! Tādas lopiskas padarīšanas Lates sapņiem apcērp spārnus."

"Jaunlaņģu ļaudis pieder pie plikajiem - to Late sapratusi jau skolā, kad salīdzinājās ar turīgāko māju meitenēm. Kur viņām linu krekli līdz apakšai, tur Latei pakulu pierietenis, kur viņām pilsētā gādātas kurpes, tur Latei tēva šūtas pastalas."

"Kam daudz asaru, tam laba sirds."

"Latei likās, ka Emīls viņu uzmanīgi novēro. Saprotams, paslepus, jo tieši virsū skatīties vienaugu meitenēm pat viņš ar visu savu pilsētas ģimnāzista rūdījumu neuzdrošinājās."

"Lates tēvs vislabāk zina, kas meitai vajadzīgs. Kas? Akmandieniņās, nu labs vīrs, saprotams! Meitēns pirms pāris vasarām iesvētīts, un laiks taču nestāv uz vietas. Tā manta, proti, sievieša gabals, ir laba tikmēr, kamēr svaiga. Iemudējušu, vecmeitās aizsēdējušos meitu šiverīgākais žīds kārtīgam ņēmējam vairs neiesmērēs."

"Uz iesvētībām dāvinātajā Bībelē viņa ierakstīja: "1853. gada jūlijs." Citu neko neuzdrošinājās atstāt piemiņai par TO vasaru. Nu jau lapas nobirušas, sniegā sasalušas un no jauna saplaukušas. Gājputni aizlidojuši un atgriezušies, sniegs sasnidzis un nokusis, izdegušas sveces Ziemassvētku lukturī. Sirdssāpes vairs nekož līdz pašam kaulam, prāts nomierinājies un  apskaidrojies - viss pareizi, mācītāja dēls un lopu meita taču nesader kopā."

"1854. gada nogale iegadās neparasti silta. Kopš novembra vidus, kad uznāca atkusnis, no sniega vairs nav ne miņas, un naktīs tikai retu reizi aizsalst peļķes, pārklādamās ar plānu ledus kārtiņu kā citkārt pavasaros. Siltā zeme, apjukusi no Dieva aušības, dzen asnus, krūmi un koki rieš pumpurus, meža sūnās kautrīgi slēpjas dzeltenas gailenītes. Vilku mēnesī! "Būs baltas Lieldienas," pareģo vecās sievas, kam par visu sava zināšana, tai skaitā laika apstākļiem. Un bada vasara, lai Dievs nedod!"

"Jaunā gada pirmajā nedēļā beidzot uzkrīt kārtīgs sals. Dubļos piejukušie ceļi vienā naktī sasalst kramā, zirgi lauž kājas, pa grumbuļiem klamzādami. Kā balta atpestīšana iesāk pārslot sniegs, kas nemitējas ilgi, ilgi, un zeme kļūst gludeni ieapaļa kā ar baltu dvieli pārklāta uzrūgušas maizes abra. Sniegs ātri piemīcās, un beidzot iestājas ziemai piedienīgā kārtība - virs baltām kupenām kūpoši skursteņi, no mājas uz māju glīti izraktas celītes un plati ragavu ceļi ar augstām sniegotu vaļņu malām, kuros pajūgi pazūd tik dziļi, ka virspusē redz tikai zirgu ausis."

"Cilvēks var panest daudz, ļoti daudz, un pats nemaz nenojauš savu varēšanu."

"Agrāk, pirms vēl Lienīti nepazina, Kaņepu Bišers nezināja, vai ir laimīgs vai nelaimīgs cilvēks, un iztika bez šīs zināšanas gluži labi."

"Klaucānu Lienīte bija smuka, bet nabaga kā pirksts bez uzpirksteņa."

"Vai Lienīte pie manis nāktu, ja viņu uzrunātu? Skaidrs, ka nāktu, kur šī liktos? Bagāts var darīt, kā grib, bet nabagam jādara, kā sanāk. Negribēs staigāt kankaros un tukšu vēderu, atnāks kā mīļā."

"Cerēsim, ka pratīs iznēsāt dēlu. Ja ne ar pirmo, tad ar otro, trešo vai ceturto reizi noteikti. Lai piesargās, ja mēģinās izlocīties. Ja gribēja labi sadzīvot, Indriķa mājā visam jānotiek pēc viņa prāta, un nekāda acu bolīšana vai bimbu palaišana tur nelīdzēs."

"Visbēdīgāk, ka apkārt čum un mudž, bet tu tāpat esi viens kā koks."

"Savs bēdu kauss katram jāiztukšo līdz dibenam, ātrāk uz debesīm neviens nevar notikt."

"Jaunība! Kad cilvēkam vēl tikai septiņpadsmit, ezīša pēdā sakrājies ūdens zaigo kā spoža pērle un priedes sveķu lāse nav asara, bet mūžības apsolījums dzintara graudā."

"Mācies pacietību, meit. Tā dzīvē noderīgāka par dažu labu citu karaktera iezīmi."

"Tu skaties pēc sievas, dēls. Laba sieva ir izdevušās dzīves pamats."

"Silta sirds pievels un sasilda arī citas."

"Marija, Marija - daudz raižu māte viņas dēļ pieredzējusi, un tomēr, tāpat ka vecajam Indriķim, šī meitene Latei bija īpaši tuvu pie sirds. Kāpēc? Tāpēc, ka tie, kuri pamana dzīves krāsainību, izgaismo līdzcilvēku pasauli."

"Drīz jau mēs jutīsim, kas šis Emīlītis ir par putnu. Kas zina, izēdīs vēl veco un noliks pie ratiem, lai nemaisās pa kājām. Divi tak nevarēs valdīt. Un jaunajiem vienmēr pirmā roka, jo vecākiem prāts iet mazumā."

"Pamazām ļaudis vairs nesaprata, kam ticēt un ko darīt, jo sevišķi jaunā piebaldzēnu audze. Tas svētums, ko vecāki tik rūpīgi no mazotnes bija viņu sirdīs iekopuši, nu tika no paša mācītāja nopulgots un pat apmēdīts. Vecie ar savu pārliecību apmira, jaunie nāca vietā, bet šaubījās. Saiešanu kambari pamazām tukšojās."

"Māte noglāsta Marijas matus. Viņas rokas smaržo pēc zivīm un labsirdības."

"Paskaties, Marij! Kas par ainavu - tas tālais, tumši zilzaļais meža stūris, kam pretī dzeltens labības lauks! Kādas krāsas! Vai redzi? Dievs visu saliek tik skaisti, ka cilvēkam atliek vien ieplest acis un brīnīties."

"Cik Late atminējās, agrāk neviens savus nodzīvotos mūža gadus ar nolūku neskaitīja. Tagad Rankas muižkungs apaļās goda dienas atzīmēja, klausīdamies kalpotāju suminājumos un rīkodams plašas svinības radu un draugu pulkā; mācītājs ne tikai dzīves, bet arī darba gadus izcēla gaismā, un arī lielāko māju saimnieki sāka taisīties līdzi, salūdzot mājā radus un pazīstamus uz mielastu un lustēšanos."

"Bišers pa vairākiem lāgiem devās uz Pēterpili, kur, kā pats teica, "stipri vajadzēja mācēt nogrozīties". Lai dabūtu nepieciešamos zieģeļus un parakstus, enerģiskais vīrs, kā sacīt jāsaka, ar kailu galvu sitās pret cietu mūri."

"Rudens. Kur šajā gadalaikā, kad pasaule skumju pielijusi, lai atrod prieku?"

"Ak, to taču Marija zināja no pirmās dienas, ka pieļauj liktenīgu kļūdu, pie Dārziņa iziedama! Labāk būtu uzreiz Gaujā ielēkusi, bet jauns paliek jauns. Viņš cerē. Viņš tic un uzticas, kamēr dzīve visas cerības un naivo ticību aprij kā suns bada maisi."

"Lai arī centās vāciskoties, apzinīgajam skolmeistaram nenācās viegli izlavierēt un trāpīties pa garšai kā pavisam vienkāršiem, tā smalkiem ļaudīm, ko prasīja viņa amats. Latvietis pēc izcelšanās, vācietis pēc sabiedriskā stāvokļa - gribi vai negribi, bet jāsēž uz diviem beņķiem. Tā tāda šaubīga sēdēšana. Ja netrāpīsi īstajā vietā, viegli varēji atrasties uz cietas grīdas."

"Pati caur savu lielo dūšu izsitās un panāca, ka tika skolā. Nenieka nebēdāja, kad tēvs sūkstījās - ļaudis abus ar māti apsmejot, sak, kam jums tik gudra meita?"

"Bet Kristīne? Kas no viņas, ja neskaita glīto seju? Priekšā un pakaļā runāja par savu mīlestību, bet kāds no tādām nieku runām labums? Labumu varēja saujā noturēt, ne pa zilu gaisu sagrābstīt. Kristīnes piesauktā mīlestība atgādināja taureni ar raibiem spārniem, kurš aizlaižas, tiklīdz uzkrīt pirmā lietus pile vai uzpūš stiprāks vējš."

"Katra vasara reiz beidzas, koki nomet lapas un zemi sastindzina sals. Gadās, ka, salnās nosaluši, jaunā pavasarī tie vairs neuzzied."

"Sprigano skuķēnu skolas pagalmā nācējs ievēroja uzreiz. Tā kādreiz notiek. Tu staigā garām cilvēku baram un neredzi nevienu: visi kā vienāda, pelēka, garlaicīga siena, un pēkšņi kāds panākas pretī. Kāds, kurš iekrīt acīs un... sirdī."

"Laimiņu Jānis kāroja, lai viņa mūžs, kad pienāks beigas, noslēgtos kā gaiša diena. Lai tad, kad nakts būs tuvu, viņš varētu sacīt: "Paldies Dievam, kas man tādu dienu dāvājis."

"Marijai balti ceriņi ziemas spelgonī. Fui, tos zarus viņa izmeta pa logu, tiklīdz negribētais brūtgāns aizsoļoja prom pa ceļu, jo mākslīgi uzziedinātas puķes ir  īstu puķu apsmiekls. Ar varu nekas nesanāk. Ar varu nav dzīvu, smaržīgu ziedu, un ar varu nav arī mīlestības."

"Meitenei likās, ka viņas liktenis kļuvis līdzīgs apaļam akmenim, kurš, nevērīgas kājas pasperts, pats pret savu gribu sācis ripot lejup no kalna - arvien ātrāk un ātrāk, līdz atdūrās baznīcas durvju priekšā tai nelaimīgajā dienā, kad viņa pateica "jā" savam nākamajam vīram."

"Dabā tā iekārtots, ka cilvēkam, kamēr tas dzīvs, jāiet un jāiet uz priekšu, lai kādi šķēršļi ceļā gadītos."

"Visas mazās meitenes pieaug, un bieži tas notiek tik strauji, ka nepagūsti sagatavoties."

"Nekas nav briesmīgāks par zaudētām cerībām. Nekas. Tu dzīvo mūžu cauri un mēģini aizmirst, bet zudušais sāp, Late tak zina. Lai arī uz āru neredzama, brūce paliek vaļā, līdz galam nekad neaizdzīst un sūrst un smeldz kā strutains augonis, kas samilzis padusē. Zaudētas cerības ir kā pa pusei nomiršana. Smaga slimība, ar kuru var sadzīvot, bet nevar dzīvot."

"Uzticama dzīvošana nemierīgos laikos zelta cenā."

"Visi ēda nesteidzoties, klusēdami. Senu senie hernhūtiešu likumi nepieļāva vaļīgu steigu pie ēšanas. Lai gan pēc tālā ceļa izsalkuši, ciemiņi, tāpat kā mājas ļaudis, neaizmirsa, ka augstāk par miesu stāv dvēsele un ka, lai gan miesai barība vajadzīga, tomēr ta bija un palika žēlastības dāvana, kas arī kā tāda jābauda."

"Pamatīgs vīrs: uzticams un drošs. Toreiz jaunībā domāja - nesmuks, zems un lācīgs. Kāda gan muļķe viņa galu gala izrādījusies! Vīra krietnums tā pati lielākā manta, ne jau ģīmja glītums vai auguma samērs."

"Drīz jāiet pārsiet govis un tad jau vakara cēliens klāt. Kas bēdas? Dzīvo nost, kamēr Dievs atvēlējis."

"Aizejoši gadi katrs uzpūtis bālu atmiņu miglas kārtu iemīļotās tēlam, un nu jau tas izbalojis caurspīdīgs kā stikls, zaudējis aprises un aizklīdis aizmirstības purvā."

"Ak, labāk nedomāt! Viņa gados uztraukties kaitīgi. Septiņdesmit pieci, pasaules lāpīšanai tāds skroderis jau par vecu."

"Jaunam cilvēkam arvien ir bailes no nākamības. Tici man. Pagājības gaismā visas lietas dabū citādu apgaismojumu nekā brīdī, kad tās noris. Tur, kur raudājām prieka un laimes asaras, gadiem ejot, mēs pasmaidām un redzam, ka nekas no tā visa nav palicis. Un otrādi. Ko mēs esam ticējuši, ko apņēmušies neaizmirst un domājuši, ka nemūžam nezudīs, tas izgaist un izplēn kā pelni debesīs, kad nodziest saulgriežu ugunskuri."

"Ziema sakritās un izčākstēja, ievilka ledus asti un aizlīda snaust līdz rudenim."

"Kaimiņu skolas būšanas viņu pārāk neinteresēja un abi Kaudzītes, ko daži jau dēvēja par rakstniekiem, ne tik. Smiekla lieta! Kādi latviešiem rakstnieki, ja viņu valodu nerunāja ne simtā (un pat ne tūkstošā!) daļa ķeizaristes iedzīvotāju? Vai viņi lasījuši Šekspīru? Vai pazina Gēti un Šilleru, vai studējuši Voltēru un citus lielos apgaismotājus? Pat šahu viņi nespēlēja, kāds tur Šillers!"

"Beidzot dabūjis rokās, Kēlbrants apjomīgo sacerējumu izlasīja no sākuma līdz beigām. Vienā elpas vilcienā! Aizvēris pēdējo lapu, ilgi sēdēja domīgs. Kaut kas nedzirdēts! Teksti, kādus palaiduši tautās abi Kaudzītes, bija absolūti neticami! Tie nelīdzinājās nekam citam, kas līdz šim garajā mūžā izlasīts. Dzīvas bildes acu priekšā, turklāt attēlotie ļaudis kā tepat uz ceļa satikti, visi pazīstami. Nav šaubu, ka tagad par Piebalgu runās un spriedīs ne tikai Vidzemē, bet, ļoti iespējams, arī plašajā Rīgā un par tālajā Pēterpilī! Pilnīgs apjukums. Slātava un Čangaliena - Vecpiebalga un Jaunpiebalga pilnās krāsās! I augstie skursteņi, i neērtie rati pieminēti, i rata cepures, i garie krogi, kuros smieklīgi švauksti mētā naudu un ar augstām lietām pārņemti pietuka krustiņi penterē savus pastulbos dzejojumus. Tā savā laikā dumpīgais zeņķis Auseklis nezināja vien, kā garos, paša izgudrotos jaunvārdus un augstās filozofiskās domas savās garajās peršās iepīt, ta tagad Ceriņu Pēteris katrā sapulcē ākstījās - viss kā no dzīves norakstīts. Un Gaitiņi! Un Oļiņi! Vai die' , kad Vecpiebalgas skolas māte "Mērnieku laikus" beidzot izlasīs, lai Dievs stāv tam nabaga Matīsam klāt!
    Bezdievis? "To es tev pasaku, Luīz, ka košāku bildi iz tautas dzīves neviens cits nevar uzmālēt, kā Kaudzītes rādījuši. Tiem abiem ir Dieva dzirksts iekšā, kas aizkurs vēl dažu ugunskuru. Reinis esot joku plēsējs, Matīss aprakstnieks. Kurš kuru "Mērnieku laikos" pārspējis, neņemos spriest, bet vienu gan pasaku - manā draudzē katram tās loceklim pienāktos šo gabalu izlasīt un apdomāt, cik tur tiesas un taisnības, cik prāta un neprāta ielikts. Kad ģīmis kropls, spogulis nevienam nepatīk. Tomēr, lai kroplību labotu, patiesībai acīs jāieskatās."

"Kad jaunas bēdas pienāk, vecās aizmirstas."

""Īsa pamācīšana priekš skolmeistariem, kas saviem skolas bērniem grib mācīt domās ko rēķināt" - tā grāmatiņa saucās. Bērnu mocāmrīks!"

"Labdarības biedrības rīkojās jau gadiem, bet kas notika zem nevainīgās izkārtnes? Sarīkojumi, priekšlasījumi, teijāteri - it kā nekas slikts, bet bīstami, ļoti bīstami, ja dziļāk aizdomājas. (..) Kad ļaudis pa vienam, pa savām sētām, tad pagastā valdīja miers. Tiklīdz sāka pulcēties baros..."

"Ja arī mums atņems tiesas, pašvaldības un skolas, tad mums vēl paliks mūsu baznīcas un mājas - divas neieņemamas pozīcijas."

"Tikmēr Dzīve, kā vienmēr kopā ar Nāvi, gatavoja savu pārsteigumu."

"Tā taču vienmēr notika - pēc negaisa iestājās miers, pēc lietus - skaidras debesis. Visu iespējams pārdzīvot, kamēr vien dzīvot lemts."

"Trakas lietas. Kēlbrantam vairs nav teikšanas Jaunpiebalgas valstī. Izklausās pēc pasaules gala."

"Kam vispār pasaulē krogi ierīkoti? Lai postītu ģimenes, savestu naidā radus un draugus?"

"Tās dedzīgās jaunekļa acis viņa noteikti nosapņoja. Vai mazumu, kas sendienās piedzīvots, mēs tikai iztēlojamies notikušu? Piešķiram pārspīlētu nozīmīgumu, apaudzējam ar aizgrābtiem sapņojumiem."

"Tādus pīrāgus cepa mana māte Līze, kuru tu nesatiki, jo viņa nomira jauna. Bet, redz, kā diedziņš tomēr nepārtrūkst, stiepjas no paaudzes paaudzē."

"Cik labi, ka mājās kāds pīrāgus cep un cepējai smaids lūpu kaktiņos."

"Naktī Marija klausās jaundzimušā bērniņa elpā. Nav skaistākas mūzikas par bērna vieglo, gaišo, mierīgo elpu!"

Autores pēcvārdā:

"Late Bišere, Marija Miesniece un Marija Dārziņa - trīs zemnieces no Jaunpiebalgas draudzes, mani iedvesmoja uzrakstīt "Hernhūtiešu meitas". Tikai trīs no daudziem simtiem latvju sievu, kuru dzīves pelnījušas romānus!"

"Ievērojamā latviešu mākslinieka Kārļa Miesnieka vecmāmiņas bērnības un jaunības notikumus nācās izdomāt; reāls ir vienīgi laikmets, kura viņa dzīvojusi, un šī laikmeta ainas, par kurām rodamas vēsturiskas liecības."

"Kas ar viņiem notika, ka nemācēja laimīgi mūžu kopā nodzīvot? Laiks jaunības nesaskaņas pamazām nogludināja, bet saule un prieks abu attiecībās tā arī neienāca."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 8

Izlasīta: 29.07.2016.

Daina Avotiņa "Divas koka karotes un roze"

   

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/116031/300x0_divas_koka_karotes_un_roze-vaks-cmyk.jpg

 Vienā naktī izlasīta grāmata un apjausma, ka par to jāuzraksta tūlīt, uz emociju viļņa... Lai arī lasot brīžiem gribējās padusmoties un nepiekrist rakstītajam, tas tomēr tikai tāpēc, ka šis stāsts pārāk uzjundīja atmiņas par to, ko negribētos atcerēties. Un tas noteikti parāda grāmatas vērtību, jo tā ir patiesa. Skaudra? Ļoti. Ikdienišķi skaudra. Un patiesa.

     Autore mēdz rakstīt pēc patiesu cilvēku likteņiem. Un šiem es noticēju visā pilnībā. Gan Amālijas, gan Vitauta stāstam. Bezgala skumjš ir notikums, kurš ir par pamatu grāmatas nosaukumam. Un tajā pašā laikā tik patiess un skaists. Vai gan iespējams dzīvi nodzīvot tā, lai nevienu nesāpinātu. Vienmēr gribējies domāt, ka jā, bet dzīve rāda, ka laikam jau tomēr ne... 

     Stāsts par mīlestību, ļoti dažādu, par pienākumu un sirdsapziņu, par dzīvi, kas salauž pašu, vai apkārtējos... Smagi lasīt, grūti apzināties saskatītās līdzības un atzīt tās. Bet dzīve ir dzīve, tā nelūdz atļauju sāpināt. Pa vērtīgai atziņai iegūstams arī lasot. Ja pati grāmata mani viegli sadusmoja, tad abu stāstu iznākumi dziļi un patiesi aizkustināja. Īpaši jau pašas beigas, kas ir ļoti emocionāli piesātinātas...

     Noteikti vērts izlasīt! Iesaku.

Citāti:

"- Šitāds kuģis Lielajam Andžum ir dikti jāsargā, un smukā sieva vēl vairāk jāsargā.
- No kā tad jāsargā?
- Velns var nospert, kamēr Dievs guļ."

"Reizumis, kādu ciemnieci garām "Odziņiem" ejam ieraudzījusi, Amālija pat uzdziedāja priecīgu ziņģi, kaut īstenībā viņai aiz sāpēm gribējās kliegt, lai visa pasaule dzirdētu, cik viņa ir nelaimīga.
Kliedza tikai viņas dvēsele. Viņas mute dziedāja."

"Cilvēka atmiņa top īsa, ja viņš no tādas atmiņās zaudēšanas var gūt sev kādu labumu."

"(..) viņai pietika spēka lepni pacelt galvu un vienai iet tālāk savu mūža ceļu, labi apzinoties, ka viegls tas nebūs, jo zaudēto viņa nekad neatgūs un, kaut rūgtā aizvainojuma iecirstā brūce pamazām vien, pamazām vien aizdzīs, rēta tomēr paliks un, atmiņās tai pieskaroties, allaž sūrstēs kā apdegums..."

"Amālija ticēja, ka ar labām un gaišām domām daudz var panākt. Tās kā neredzams, dzīvinošs saules stars izlaužas cauri mākoņu sienai un aizsniedz to cilvēku, kuram ir veltītas un sūtītas, un palīdz viņam pārvarēt likstas."

"Arī vistuvākajam, visdārgākajam cilvēkam gadās tādas likstas, ar kurām jātiek galā pašam. Vienam."

"Cilvēks spēj daudz, bet divos gadījumos viņš nekādā veidā nespēj palīdzēt pat vistuvākajam cilvēkam: viņa cīņā pret mīlestību un pret nāvi. Ar šiem diviem pretmetiem ikvienam jātiek galā pašam vai nu uzvarot, vai zaudējot."

" - Reku, kaimiņ, skolā iešana arī ir darbs, un neviens īsts darbs nudien nav viegls, tak, kas jādara, tas jādara. Un, zini, skolas dotās zināšanas, man domāt, ir kā āķis lielai makšķerei, ar kuru cilvēks var no savas dzīves izmakšķerēt to, ko grib."

"Un kaut jel viņš pārāk nesteigtos veidot ģimeni, pirmām kārtām domātu par studijām un savu vietu dzīvē, kas nekad teju vai nevienam nav īpaši viegli un gludi rodama. Reti kāds savu sirdsdarbu atrod uzreiz, bet dažs labs visu mūžu meklē un meklē, un aiziet uz nekurieni ne sevi, ne savu vietu šajā pasaulītē tā ij neatradis."

"Amālija un Krišs pie galda sēdēja viens otram iepretim, bet ne reizi viens otrā nepalūkojās. Viņi apzinājās, ka tāda mirkli īsa palūkošanās varētu uzpūst liesmā dzirkstelīti, ko abi paslēpuši dziļi zem atmiņu pelniem, un tad kaut kur krūtīs rastos apdegums, kas nejauki sūrstētu un varētu traucēt šī saskanīga kaimiņu saieta brīvajai, tīkamajai noskaņai.
 - Ir labi tā, kā ir, - domāja Krišs, krūtīs kaut kam iesmeldzoties.
 - Ir labi tā, kā ir, - domāja Amālija, kaklā kaut kam iekņudoties."

"Gaida bieži bija Viktorijai atgādinājusi, ka tādā lielā, kārdinājumu pilnā pilsētā, kāda esot Rīga, jaunai, dzīvē vēl neko nepieredzējušai meitenei kāja varot pavisam nemanāmi un viegli paslīdēt nost no pareizā ceļa un no tādas paslīdēšanas jāpiesargājoties, lai pēcāk visu mūžu nebūtu jānožēlo, jo nepareizi spertu soli reti kāds spējot paspert atpakaļ."

"(..) Nenodarīt otram cilvēkam un arī sev pašam sāpes, kas dažkārt visu mūžu nav aizdziedējamas."

"Viņš naktīs gana bieži bija sapņojis, ka māte stāv pie viņa gultas un glāsta viņam pieri, bet pamodies ieraudzījis, ka tas ir mēnesstars, kas tobrīd viņam, pa istabu klejodams, pieskāries.
Tad viņš bija raudājis. Gauži raudājis."

"Viņu māca neizturami smags kauns, gribējās izraudāties, bet raudas no viņa vairījās, jo viņš tām nepadevās. Asaras nesniedz atvieglojumu tādam, kas tās nonievā."

"Katram cilvēkam mīlestība ir citāda. Dažu tā padara neprātīgu un vienlaikus tik stipru, ka viņš spēj kalnus gāzt vai lidot padebešos, kā tu teici, bet cits tās dēļ top tik nelaimīgs, ka nevēlas vairs dzīvot. Taču dažam arī viskarstākā mīlestība ļāuj saglabāt apdomu un veidot savu dzīvi tā, lai nekas nebūtu jānožēlo arī tad, kad jūtu kaisme apdziest un paliek tikai pieradums un pienākums."

"Smaidi un smiekli, pēc Mildas domām, dzīvei bija tikai tāds saldais ēdiens, ko bauda vienīgi īpašās reizēs, nevis katru dienu. Ikdienai vairāk piestāv sūras rūpes un raizes, kas vaigu ar smaidu negrezno..."

"Dzīvoja rāmi un mierīgi, daudz par laimi un mīlestību neprātodami. Viņi jau sen bija samierinājušies ar to dzīvi, kāda tā viņiem izveidojusies. Ja ari jaunībā bija kaut ko citādu vēlējušies, tad to arī sapņotājai jaunībai atstāja."

"Bērni savas slimības pārcieš viegli. Grūtāk klājas vecākiem, kuri jūtas vainīgi, ka nav mācējuši savu acuraugu no ciešanām pasargāt."

"Dzeju rakstīt var (..) tikai tāds cilvēks, kam ir bagāta, cildena dvēsele, un nav no svara, vai viņš ir vīrietis vai sieviete, vai miesās vārgs vai īsts spēkonis."

"Radās un pagaisa dzejoļi.
Tie uzvedās kā draiski bērni - ja tos laikus nenotvēra un uz papīra pie sevis nepiesaistīja, tie aizbēga, paslēpās un nebija vairs ne ar kādām pūlēm rokā dabūjami."

"Nu, palūk, vai tad nav jāpriecājas par to jaunekli un meiteni, kuri, rokās sadevušies, līksmi smiedami, nāk pretim un uzsauc viņam, pavisam svešam, pirmoreiz satiktam cilvēkam sirsnīgu labvakaru?
Un aiziet tālāk, viņa atbildi negaidot, jo tā viņiem nav vajadzīga. Viņiem visa pasaule kopā ar sauli, mēnesi un zemi ir viņos pašos."

"Protams, pasaulē jau nav tikai prieks. Tam nopakaļ, pēdas ošņādama, allaž nāk kāda bēda. Nāk arī nāve. Taču, kamēr tā nav pienākusi, ir jāizbauda dzīves jaukums."

"Laikam svešas sāpes ikvienu cilvēku skar vairāk nekā svešs prieks."

"Mīļo stundiņ, kāpēc daba ir bijusi tik nesaudzīga pret pašas radīto būtni - cilvēku, ka devusi viņam gan gudru prātu, gan pavisam negudras jūtas?!"

"Paradīzē neviens nedzīvo. (..)
Dzīve nav svētki, bet darbdiena."

"Tā tas diemžēl dzīvē bieži notiek, ka vienam uzbrukusi nelaime kādam citam nes laimi. Tā nav taisnīgi, nepavisam nav, bet tā gadās."

"Ak Dieviņ, ko gan cilvēka laimei īsti vajag?
Vai kāds to var pasacīt?
Kas vienam par maz, tā otram par daudz.
Kur rodams līdzsvars?"

"Varavīksnes krāšņums domāts acīm, nevis kājām. Zem tās ir bezdibenis."

"Lai cik dāsni dota, sveša maize aizvien sprūst kaklā."

"Bērni ir kā grēksūdzes lodziņš, pie kura jārunā vienīgi patiesība."

"Mīlestība cilvēku dara laimīgu un paceļ teju vai debesīs, kur vajadzētu būt paradīzei, kurā gan neviens no dzīvajiem nav bijis. Bet mīlestība var arī padarīt nepanesami nelaimīgu, kļūt par smagu lāstu, nogrūst ellē, kurā tāpat neviens nav bijis."

"Ja aizdzijušā rēta ieber sāli, tā sūrst kā svaigi cirsta brūce."

"Tā mūsu abu mīlestība tāda pa īstam bija tikai jaunībā. Sen, gauži sen. Pēcāk man palika tikai liela vēlēšanās, lai viņam klājas labi. Ja tādu vēlēšanos sauktu par mīlestību, tad jau zirgam būtu jāsmejas, tomēr labi, ja cilvēkam tāda ir. Kaut ko tā sirdī aizpilda, kādu mazu tukšuma kaktiņu."

"Rozei blakus baloja divas koka karotes. Uz tām Amālija paraudzīsies katru dienu. Ar mīļumu paraudzīsies, kaut gan Krišu ir aizraidījusi. Karošu grebējs, tās taisot, droši vien ir domājis, ka ar vienu ēdīs Amālija, ar otru - viņš. Galds abiem būs viens un dzīve viena."

"Gludam mūža ritējumam vajag veselu sirdi un nedalītas jūtas."

"Visas brūces, ja tās lieki neaizskar, ar laiku aizdzīst. Vismaz tiktāl, ka cilvēks spēj dzīvot."

"Nē, pārdalīta sirds nemaz nav apvienojama, un pāršķelta dzīve arī var būt tikai vāji sadiegta, salāpīta, nevis no jauna cieši kopā saaudzēta."

"Bērniem vajag veselu, ne ar vienu nedalītu tēvu un tā mīlestību. Bērni savās prasībās ir nepiekāpīgi un nesaudzīgi."

"Sirds un tās galvenā padomniece sirdsapziņa pavēlēja pieņemt lēmumu, bet ne viena, ne otra nepalīdzēja izdomāt, kādu lēmumu lai viņš pieņem.
Sirdij bija tikai viena nelokāma prasība - šim lēmumam jābūt pareizam."

"Viņam vajadzēja, viņam nezin kāpēc vajadzēja pieglausties ne tikai pie sievas pleca, bet arī pie negaisa locīta bērza vai liepas un melnā rudens naktī ieklausīties žēlajos pūces vaidos.
Viņam bija nepieciešami reizēm ļaut, lai krusa kapā seju, cērt acīs, liek sajust pašam savu niecību.
Viņam vajadzēja vairāk par ikdienas mīlestību, jo viņš bija ne vien labs ārsts - viņš bija arī dzejnieks, kas uzar domu atmatas, lai tajās iesētu dažādu jūtu un pārdomu radītus vārdus un savu dvēseli."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 9+

Izlasīta: 16.07.2016

Viktorija Hislopa "Sala"

       

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/101057/300x0_sala_978-9934-0-4955-2.jpg

Valdzinošās Krētas klinšu, jūras un mazo ciematu ainavu vidū risinās stāsts par mīlestību, godīgumu, aizspriedumiem un likteni, kāds nu kuram tas lemts... Par slimību un veselību, par bailēm no lepras tajos tālajos gados, kad tā bija lipīga un neārstējama slimība, kad visus saslimušos izraidīja no pārējās sabiedrības. Plakas ciematam pretī atradās nelielā Spinalongas sala, uz kuru pārcēlās visi, kuru diagnoze tika apstiprināta, lai tur dzīvotu un tur arī nomirtu, prom no visiem saviem mīļajiem... 

       Stāsts pavisam nedaudz ir par Aleksu, kura dodas noskaidrot mātes ģimenes vēsturi, un ļoti daudz par viņās mātes Sofijas vecvecākiem, vecākiem un tantes ģimeni, kuru likteņa līkloči mētājuši kā papīra laiviņu jūras viļņos... Tas sākas ar Aleksas vecvecmāmiņas Eleni nokļūšanu Spinalongā. Eleni jāatstāj mīļotais vīrs un divas pusaugu meitas un jāpārceļas uz klinšaino salu, bez iespējas kādreiz atgriezties. Tas stāsta par to, kā izvēršas viņas pašas dzīve uz salas, kā arī mājās palicēju dzīves līkločiem. Un reiz vēl kādam no šīs pašas ģimenes būs jānokļūst uz šīs salas, bet tad jau Eleni sen būs mirusi... Un, pienāk laiks, kad lepra tiek izārstēta un izārstētie var atgriezties dzīvē uz cietzemes. Bet, vai tas ir viegli? Ar spitālīga zīmogu sejā vai pat slimības sakropļotam atgriezties pie neticīgajiem ciemu iedzīvotājiem, sākt dzīvi no jauna... Savukārt, mājās palicēju dzīves drāma arī nav stāvējusi uz vietas un notikums seko notikumam, plāni grūst kā kāršu namiņi un beigās paliek tas, kas paliek - mīlošs pāris, kas audzina radu bērnu kā savu paša. Bet jaunībā, kad cilvēks ir neapdomīgs un pārņemts ar savu sāpi un aizvainojumu tik ļoti, ka apkārtējo sāpes to neskar, šis pats bērns (jeb Sofija) pamet savu tanti un tēvoci, lai nekad neatgrieztos. 

     Ir tik interesanti šķetināt dzimtu vēstures līkločus. Pat svešus. Pat izdomātus. Varu tikai iedomāties, cik jauki to būtu darīt ar savas pašas dzimtu, ja vien būtu tāda iespēja...
        Šī grāmata ir kā aizraujoši noformēts vēstures un kultūras ceļvedis. Plaši aprakstītas dažādas tradīcijas, piemēram, Lieldienu svinību tradīcijas Grieķijā, kas ir tik ļoti atšķirīgas no mums ierastajām.

          Ideāls vasaras romāns lieliskai atpūtai. 

Citāti:

"Aleksas tēvs bija akadēmiķis, kurš patiesi mīlēja savu darbu, un bērnībā viņa meita auga pārliecībā, ka sekos sava tēva putekļiem klātajās pēdās."

"Eds bija skaists. Tas bija fakts, nevis viedoklis."

"Markuss apskāva meitu tik silti un mierinoši, kā spēj tikai tēvi, kurus daba dāsni apveltījusi ar raženu augumu."

"Sofija prātoja, kāda tagad izskatās Plaka, un centās nepieļaut domu par neskaitāmiem trokšņainiem krogiem, kuros pārdod angļu alu; viņa ļoti cerēja, ka Aleksa atradīs ciemu tādu, kādu viņas māte to reiz atstāja."

"Viņam, iespējams, bija mazliet vairāk par sešdesmit gadiem, bet, ja grumbas sejā varētu salīdzināt ar ozola gadskārtu riņķiem un izmantot vecuma noteikšanai, tad, aptuveni rēķinot, viņam varētu dot mazliet zem astoņdesmit."

"Viņa bija vienīgā dzīvā būtne uz šīs salas, un tas lika Aleksai apjaust faktu: vienatne ne vienmēr nozīmē vientulību. Cilvēks var justies vientuļš arī pūlī."

"Katru dienu lepras slimniekiem nācās skatīties uz Plaku, redzot ikvienu māju, ikvienu laivu, varbūt pat cilvēkus, kas devās savās ikdienas gaitās. Tikai tagad Aleksa sāka saprast, cik ļoti salas iemītniekiem sāpējis šis tuvums."

"Tavas mātes stāsts ir arī tavas vecmāmiņas stāsts, un tieši tik pat lielā mērā tas ir arī tavas vecvecmāmiņas stāsts. (..) Tieši to mēs Grieķijā domājam, kad pieminam likteni. Mūsu tā saukto likteni nosaka senči, ne zvaigznes. Runājot par seno vēsturi, mēs vienmēr atsaucamies uz likteni - bet patiesībā mēs nedomājam, ka to nevar kontrolēt. Protams, brīžiem šķiet, ka notikumi risinās no zila gaisa, tie izmaina mūsu dzīves ritējumu, bet patiesībā tas, kas notiek ar mums, ir atkarīgs no apkārtējo cilvēku un mūsu senču rīcības."

"Tāpat kā jebkura ģimenes fotokolekcija, arī šī bija nejaušu uzņēmumu sakopojums un atspoguļoja tikai atsevišķus ģimenes sāgas fragmentus. Patieso stāstu varētu pavēstīt trūkstošās fotogrāfijas, kā arī tās, kuras nekad netika uzņemtas, ne jau bildes, kuras, rūpīgi ierāmētas, greznoja sienas vai, glīti sakārtotas, gulēja aploksnē." 

"Līdz šim līdzi jušana vienmēr bija viņas pienākums, un tagad sieviete saprata, ka grūtāk ir pieņemt līdzjūtību nekā to sniegt."

"Šī māja tik ļoti atšķīrās no viņa mājvietas, kur katrs sols naktī pārvērtās par guļvietu, bet uz pusēm pārlocītie grīdceliņi kļuva par segām. Zēns vienmēr bija domājis, ka tā dzīvo visi."

"Vienā mirklī viņš bija ģimenes galva, bet jau nākamajā - tikai vientuļš vīrs ar divām meitām. Vienu statusu no otra šķīra gandrīz vei tāds pats attālums kā divas planētas."

""Man ļoti žēl, Jorg, ka atstāju tev tādu nastu, patiešām žēl," Eleni nopūtās, apzinādamās, ka būtu gatava atdot jebko, lai ik dienu varētu iesaistīties raksturu sadursmēs, audzinot Annu, nevis paliktu šeit, iestrēgusi līdz mūža beigām uz šīs salas."

"Kāpēc gan lai viņa mācītos lāpīt palagus, ķidāt zivis vai cept maizi? Viņa bija pārliecināta, ka viņai tādas iemaņas nebūs nepieciešamas, un jau no bērna kājas izjuta nepārvaramu tieksmi izrauties un aizbēgt no, viņas vārdiem runājot, bezjēdzīgajiem un garlaicīgajiem mājas darbiem."

""Anna, ja mēs visi sāktu prātot, kādēļ kaut ko darām citu cilvēku labā, pasaule drīz vien pārstātu griezties ap savu asi."

"Pedagoģija bija ieguldījums nākotnē, un Kristina Krustalaka neredzēja jēgu tērēt enerģiju, mācot bērnus, kuri diez vai dzīvos pārāk ilgi.(..)
Eleni virzīja pārliecība, ka izglītība nav tikai līdzeklis kaut kāda tāla un neskaidra mērķa sasniegšanai, bet tā pati par sevi ir vērtība, kas palīdz bērniem veidoties par labākiem cilvēkiem. Eleni nelikās svarīgi tas, ka šie bērni varbūt nemaz nenodzīvos līdz savai divdesmit pirmajai dzimšanas dienai."

"Šeit varēja baudīt neticamu brīvību, elpot svaigu gaisu, klausīties putnu dziesmās un doties pastaigās pa ciema galveno ielu; šeit varēja atgūt cilvēciskumu."

"Marija un Fotini dzīvoja ikdienas pienākumu ritmā, kurš turpmākos pāris gadus viņas vadīja dzīvi kā pa deju grīdu, soļiem nebeidzami atkārtojoties noteiktā secībā."

"Bērnība Manoli ievēroja, ka dzīve ap viņu rit nebeidzamā pienākumu un darbu virpulī, un pieaugušie priecājas par dzīvi vienīgi tad, kad viņiem oficiāli ir atļauts to darīt, - svēto dienās un svētdienās."

"Marija un Anna tik ļoti atšķīrās viena no otras kā neapstrādāta pērle no nopulēta dimanta. Vienai piemita dabisks spožums un  unikāla neregulāra forma. Otra bija apstrādāta un pulēta, līdz sasniedza to mirdzošo skaistumu, kas apbūra apkārtējos."

"Ne velti ir teiciens: "Kur satiekas divi grieķi, tur strīds ir neizbēgams", bet šeit parasti mēdza pulcēties ap divdesmit un pat vairāk ciema iedzīvotāju, un arī strīdu bija tik daudz, cik olīvu burkā."

"Mazā laiviņa, nestabili piekrauta ar kopā sasietiem savādas formas saiņiem, šūpojās jūras viļņos. Jorgs lēnām iekāpa laivā un, ar vienu roku mēģinādams noturēt braucamo, atru roku pastiepa pretī meitai. Līdzko Marija bija drošībā laivā, tēvs sargājoši ietina viņu segā. Vienīgā pazīme, kas ļāva saprast, ka tas nav vēl viens kravas sainis, bija garo, tumšo matu cirtas, kuras brīvi plīvoja vējā. Vecais vīrs atsēja laivu no piestātnes - nekas cits jau vairs nebija sakāms vai darāms. Šis nebija kārtējais preču piegādes brauciens. Tā aizsākās Marijas vienvirziena ceļojums pretī jaunai dzīvei. Dzīvei lepras kolonijā. Dzīvei Spinalongā."

"Kā lai viņš sagaida nākamo trešdienu, kad beidzot atkal varēs viņu satikt? Septiņas dienas. Simt sešdesmit astoņas stundas."

"Šad un tad viņam ienāca prātā, kā gan vienādi audzinātas viena tēva un vienas mātes meitas var būt tik atšķirīgas."

"Marija nespēja atturēties no šī vīrieša salīdzināšanas ar  Manoli, kura karstasinīgās runas un flirtēšana nekontrolēti šļācās kā ūdens no pārsprāgušas caurules. Pašā pirmajā tikšanās reizē Vandulaku namā viņš bija satvēris Marijas plaukstas un skūpstījis tās, it kā būtu kaislīgi iemīlējies meitenē. Jā, tieši tā: Marija pavisam droši zināja, ka Manoli nebija kaislīgi iemīlējies viņā, bet gan baudīja "ideju" par kaislīgu iemīlēšanos. Un te stāvēja Kiricis, acīm redzami pats neapzinādamies savas jūtas. Visu dzīvi viņš bijis tik aizņemts ar darbu, ka neprata pat atpazīt iemīlēšanās pazīmes vai simptomus."

"Marija iegrima pārdomās, cik daudz viņas māte un tēvs runājuši par mīlestību. Viņa pareizi uzminēja, ka tas noticis ļoti reti; viņu laimīgajā laulībā nebija vajadzības pieminēt kaut ko tik pašsaprotamu, tik neapšaubāmu."

"Cilvēkiem vajadzīga nākotnes apziņa. Arī tad, ja viņi skaidri nezina, ko tā atnesīs sev līdzi."

"Vai mēs drīkstam sapņot vai arī mums jāsamierinās un jābūt priecīgiem par to, kas mums pieder šodien?
Būt apmierinātam ar šodienu un to, kas mums pieder, ir labi vienmēr."

"Visi noslēpumi bija nākuši gaismā, brūces uzplēstas, un tagad bija parādījusies cerība tās sadziedēt. Ne par ko vairs nebija jākaunas."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 8

Izlasīta: 14.07.2016.

Herbjorga Vasmu "Šie mirkļi"

Attēls ņemts šeit: http://virja.lv/images/products/9789934053771.jpg

Herbjorga Vasmu nekad nepieviļ. To es zināju, pirms sāku lasīt šo grāmatu. Un vēl viens knifiņš - nekad nelasu viņas grāmatu anotācijas vāka aizmugurē. Man patīk tos izlasīt tikai pēc tam. Jā, arī šis ir īsts stāsts, autobiogrāfisks. Ir labi to uzzināt tikai post factum, citādi būtu bijis grūti lasīt. Izdomātiem tēliem just līdzi ir mazliet savādāk, nekā zināt, ka tas tieši tā arī bijis ar kādu, kam uz grāmatas pēdējā vāka vari pat acīs ieskatīties... Tāds dūriens pakrūtē...

Ziemeļnieciskais skarbums un mazliet šizofrēniskā iztēle ir nereāla un reizē pārāk reāla. Viss, ko cilvēks klusībā domā, ko slēpj, ko citiem nerāda... viss izgriezts ar kabatām uz āru. Atkailinātā patiesība. Skaudri skaisti un reāli, kā dzīvojot līdzi, ne tikai jūtot līdzi.

Man patīk, ja grāmatās kādas sižeta līnijas sasaucas ar manu dzīvi. Un tādas, kuras lasot, var paķidāt sevi, pa mazam gabaliņam nolaužot no sevis kādu lieku bruņu kārtu, kādu asu dzeloni vai acu klapi. Arī šeit atradu šo to paralēlu, no kā smelties dažu labu atziņu.

Galvenā varone nonāk sarežģītās dzīves situācijās, tiek tām cauri ikdienišķi sāpīgi un truli, bet tiek. uzceļ savu dzīvi no bezcerības uz panesamu ikdienu un uz īstu baudāmu dzīvi. Viņa runā ar iedomu tēliem, tādējādi risinot sarežģītākos jautājumus un kliedējot nedrošību un pašapziņas trūkumu, pati sevi soda, ķidā un vērtē. Līdzās šodienas bezcerībai, vienmēr tic nākotnei. Apraksta sapņus, kas kādā zīmīgā veidā vienmēr sasaucas ar notikumiem apkārt. Ļoti dziļa personība, tramīga un nedroša, bet īsta.

Noteikti iesaku izlasīt!

Citāti:

"Viņi ir iedomājušies, ka ir dabūjuši tevi rokā, bet tev jāparāda, ka viņi kļūdās."

"Drīz vien viņa jūt, ka aizmirsusi uzvilkt vilnas zeķes. Tomēr nepārtrauc lasīt. Tikai vēlā vakarā, atrāvusies no grāmatas, pēkšņi apjēdz, ka mājas darbi nav pat iesākti."

"Vienatne pamazām saēd. Šī pilsēta nožēlojami smird pēc zivīm, un no rītiem ir grūti piecelties. Naktīs viņa lasa un jūtas krietni labāk."

"Šodien (..) nopirku sev trīs baltas tulpes. Tā, redz, ir, kad septiņpadsmitgadīga mamma iet garām puķu veikalam un skatlogā vīd vārdi "Neaizmirsti par Mātes dienu!". Bet varbūt nopirku tāpēc, ka gāju viena un sniga, gaiši un viegli, pārsla pie pārslas. Nekad jau nevar droši zināt, kāpēc, - tu vienkārši dari."

"Tāda jau es esmu - satvērusi laimi aiz astes, nobāžu azotē un aizmirstu pavilkt ārā un paskatīties uz to."

"Ir tik daudz neizskaidrojamā. Piemēram, laime un mīlestība. Liekas tik ēteriskas, kaut kas tāds, kas nav varītēm noturams, kas iznīkst, ja nedod mazliet vaļas. Nelaime un naids turpretī ir fakti, visbiežāk pavisam vienkārši un skaidri. Bez iemesla jau nestaigā apkārt un nenīst."

"Ja ritms nav tik sprigans, tad ne vienmēr vainojami apavi."

"Šis "pietaupi, var nākt grūtāki laiki". Tā ir negrozāma, mūžam klātesoša trauksme jeb sirdsapziņa."

"Sliktam laikam piemīt īpaša burvība. Māja vējā dreb, bet ir droši zināms, ka tā nesabruks."

"Viņa aiziet uz kino. Taču pēc tam neko neatceras. Kad draudzene grib pārspriest filmā redzēto, sajūta ir mokoša."

"Vēlāk, kad pati būs ierauta skolas dzīvē, viņa nevarēs vien beigt brīnīties, kurš aunapiere izdomājis, ka bērni jāsasauc un jāizvada ar zvanīšanu. Vai tiešām tam cilvēkam licies, ka skolnieki ir kā mazi roboti, ko skaļš, brīdinošs troksnis stimulē labāk mācīties?"

"Ne jau pateiktie vārdi ir tie, kas sāpina visvairāk."

"Viņa paliek atbildi parādā. Nav nozīmes ne iegūtajai izglītībai, nedz darbam skolā. Patriarha mājā sievietes neprotestē. Tas dveš no visām sienām. Drīkst apvainoties, aiziet augšā un apgulties, bet iebilst - to ne."

"Vieni raksta romānus, citi tos lasa, bet gan vieni, gan otri savus stāstus cenšas paglabāt no svešām acīm."

"No vientulības nav jābaidās. Ja vien esi viens."

"Romāniem vajag garas nakts stundas. Tāpēc viņa lasa dzeju."

"Es palieku ārpus 

visiem mirkļiem

stundas nav manējās

notikumi ir nereāli

cilvēki iet garām

es ievelku elpu 

un pieklauvēju

dodos iekšā pasaulē

kur neviens

nevienu nepazīst"

"Nevajag baidīties kādreiz pateikt ko dumju vai uzvilkt ko neparastu, vai būt citādam. Gluži otrādi, viņa iestarpina, ir svarīgi būt īpašam pat tad, ja neviens cits to nesaprot."

"Vēlāk ļaudis pieklājīgi bilst, ka runa bijusi laba. Viņa nolemj tam ticēt. Tas viņu pārsteidz. Nekad nebūtu iedomājusies, ka spēj lemt šādi."

"Vīrs apgalvo, ka neesot darījis neko sliktu. Viņa pilnīgi droši varot par to aizmirst. Pelēkas, godīgas acis, kas melo un ir tikpat maigi atbruņojošas kā kucēnam."

"Gulēdama viņa ritina varbūtējo sarunu - jautājumi, atbildes. Bet labuma nekāda. Tikai bezmiegs."

"Pasaulē vienmēr kāds dara to, kas nepieciešams."

"Vīrs ir izlēmis, kā viņiem turpmāk būt.

Viņai tas nācis negaidīti. Pilnīgi negidīti.

Pienāks diena, viņa sev saka, kad šis totālais haoss tevi vairs neskars, tomēr neaizmirsti to. Apraksti, kā tu gluži kā ķirurgs izoperē sirdi un noliec malā, atsūc asinis, visapkārt saguldi drenāžas caurulītes un ievieto jaunu, no kāda nepazīstama donora iegūtu sirdi. Atļauja ir dota.

Viss ir lieliski. Vīrs grib izvākties."

"Bet nav nemaz tik sāpīgi. Vienmēr sāp mazāk, nekā iedomājas, izņemot tās reizes, kad dzimst bērni."

"Bet viņai būs kāda cita vieta. Rozes un zaļumi. Ne rīt, bet drīz."

"Pēc dažiem kilometriem viņa pamana alni, kuru te sastapa kādā ziemas vakarā. Tas skatās uz viņu no kraujas malas, nekas cits tam nav padomā. Tieši tā arī man jāraugās uz šo situāciju, viņa domā. Alnis uz kraujas malas ir skats, kuru cilvēks atceras, kad viņam to atgādina. Tieši tāpat var aizmirst vīru, kad viņa vairs nav līdzās."

"Tas, kurš demonstrē varu un spēku, neparādījis, ka apveltīts arī ar intelektu, ir tikai dzīvnieks, kas iesprostots aplokā."

"Jaukākais, kaut ko atliekot, ir tas, ka pēc tam nav jānožēlo izdarītais."

"Viņa aizvien skaidrāk atskārš, ka drosmīga ir tikai domās, bet ne reālajā dzīves situācijā."

"- Vai drīkstu cerēt? Es dzīvoju viens...

- Vai tu neesi bīstams? 

- Nevaru spriest, bet sūdzības neesmu saņēmis."

"Ir cieša apņemšanās - par to nevienam ne vārda. Viņai, protams, ir draugi. Vismaz daži. Bet ne jau tāpēc, lai stāstītu tiem par katru muļķīgu kļūmi."

"Par īstenību neraizējies, tā pieviļ šā vai tā!"

"Literatūrai piestāv vientulība."

"Visums ir pārstājis elpot. Nu viņai jāelpo pašai."

"Viņa jūtas nodota. Un gluži lieki, jo neviens taču nekad viņai neko nav solījis. Ja nu vienīgi uzticību līdz kapa malai."

"Viņš ir savācis veselu lērumu vecu darbarīku un mēbeļu, kurām necenšas īpaši nodarīt pāri ar tīrīšanu un spodrināšanu."

"Prieks ir klaidonis bez mājām."

"Visiem tiltiem ir viena kopīga īpašība. Tie savieno krastus."

"Tie, kam pietrūkst dūšas atbildēt par savu izvēli, mierinājumu rod reliģijā."

"Sapnī viņa kādu brīdi pastāv un tad dodas pretējā virzienā. Pilnīgi labprātīgi. Neplosīdamās. Teikdama sev, ka nevar taču mūžīgi stāvēt krustcelēs tikai tāpēc, ka kāds ir aizgājis."

"Cik tas tomēr ir svarīgi (..) - iet līdzās tur, kur nemaz negribas, tikai tāpēc, lai būtu kopā."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 9

Izlasīta: 28.06.2016.

Kristīna Beikere - Klaina "Bāreņu vilciens"

Foto ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/104272-barenu_vilciens.html

Ārkārtīgi sirsnīgs stāsts par divu dažādos laikos dzīvojošu bāreņu dzīves līkločiem un to, kā viena cilvēka stāsts var palīdzēt otram atrast un saprast sevi. Viena no tām grāmatām, kas liek acīs sariesties asarām. Tas ir brīdis pēc Mejas piedzimšanas... Tik skumjš ir brīdis, kam būtu bijis jābūt vislaimīgākajam.

Stāsts ir arī par to, ka nekad nav par vēlu labot pieļautās kļūdas. Varbūt dzīvē viss tik rožaini nesanāktu, kāds būtu aizvainots, kāds nevēlētos atrasties, bet, ja nu beigas ir laimīgas...? 

Smeldzīgs vēsturiski pamatots stāsts par bāreņiem, kurus vilcienos veda no Amerikas austrumkrasta uz vidieni, lai atrastu tiem mājas, precīzāk - kādu, kam nepieciešams darba spēks pret ēdienu un pajumti. Tikai reizumis šāds stāsts var būt laimīgs. Visbiežāk tas ir traģisks, skumjš vai pat šaušalīgs. Un kādam ir jāpiedzīvo viss. Kāds sevi atrod, cits pazaudē...

Paldies autorei, kas ļāva varoņiem atkalsatikties, bet žēl, ka viņa nolēma tos atkal izšķirt... Tā cilvēka mūžs skrien ātri apvārsnim pretī, nenojaušot, kur ceļā gaida nozīmīgi pavērsieni, šķiršanās, atkalsatikšanās, bēdas, prieki, sapņu piepildījums vai to sabrukums. Viss samaisīts debesu bļodā un pa karotei katram tiek dots. Kas tajā trāpīsies, to nezina neviens...

Apbrīnojamas ir cilvēka spējas izdzīvot, nesabrukt, pārciest jebkādus skarbus apstākļus jau no mazotnes, ja esi kļuvis par bāreni. Tā ir ļoti īpaša personības forma, kurā cilvēks pats sevi tur ļoti stingros grožos. 

Citāti:

"Varbūt man ir paveicies, ka deviņu gadu vecumā man tika doti vecāku labāko "es" rēgi un divdesmit triju gadu vecumā - manas patiesās mīlestības labākā "es" rēgs. Un māsa Meisija, vienmēr klātesoša, eņģelis uz pleca. Astoņpadsmit mēneši pret maniem deviņiem gadiem, trīspadsmit gadi pret maniem divdesmit. Tagad viņai ir astoņdesmit četri pret manu deviņdesmit vienu, un vēl aizvien māsa ir kopā ar mani."

"Dina ir nervoza pēc dabas. Viņu aizkaitina katrs sīkums. Viņa it kā pieņem, ka visam jānorit labi, bet, kad tā nenotiek - un tā, protams, gadās visai bieži -, viņa ir pārsteigta un apvainojusies.
Mollija ir tieši pretēja. Viņas septiņpadsmit gados tik daudz kas ir nogājis greizi, ka meitene sākusi to gaidīt. Kad notiek tiešām kaut kas labs, viņa nezina, ko domāt."

"Kā jaunatnācējai Mollijai patika distance, kuru radīja viņas maska; vienaudžu acīs viņa redzēja piesardzību un neuzticēšanos. Taču, lai gan meitene neparko negribēja to atzīt, pēdējā laikā šī maska bija sākusi viņu ierobežot." 

"Nav tā, ka viņa gluži tēlotu, bet kāda daļa no viņas vienmēr ir piesardzīga. Meitene ir iemācījusies kontrolēt emocijas, domājot par savu krūšu dobumu kā par milzīgu kārbu ar atslēdziņu. Viņa atver kārbu un noglabā tajā visas pasprukušās nevaldāmās jūtas, visas nepakļāvīgās skumjas un nožēlu, un aizcērt kārbu ciet."

"Mollija jau sen ir iemācījusies, ka lielu daļu sirdssāpju un nodevības, no kā citi cilvēki baidās visu mūžu, viņa jau ir piedzīvojusi. Tēvs miris. Māte aizgājusi citā pasaulē. Viņa atkal un atkal ir mētāta apkārt un atgrūsta. Un tomēr viņa elpo un guļ, un aug garāka. Katru rītu pamostas un apģērbjas. Tāpēc, kad meitene saka, ka tas nav nekas, viņa grib pateikt, ka var pārdzīvot gandrīz jebko."

"Es pārāk labi zinu, kā ir tad, kad skaistās vīzijas, kas uzburtas tavā acu priekšā, neatbilst realitātei."

"Mani vecāki pameta Īriju, cerot uz gaišāku nākotni, mēs visi ticējām, ka esam ceļā uz pārpilnības zemi. Taču sanāca tā, ka viņi šajā jaunajā zemē piedzīvoja neveiksmi, viņiem neveicās gandrīz visos iespējamos veidos. Varbūt viņi bija vāji cilvēki, nepiemēroti emigrācijas skarbajai dzīvei, tās pazemojumiem un kompromisiem, tās konkurences noteiktajām pašdisciplīnas un drosmes prasībām. Taču es prātoju, ka varētu būt bijis citādi, ja tēvs būtu iesaistīts ģimenes biznesā, kas viņam dotu pamatu, uz kā atsperties, un regulāru algu, nevis strādātu bārā, ļaunākajā vietā tādam cilvēkam kā viņš, - vai ja mātei apkārt būtu citas sievietes, māsas un māsīcas, kuras varbūt spētu viņu atbrīvot no izolētības sajūtas un vientulības un kuras būtu kā glābiņš, atrodoties starp svešiniekiem.
Kinvarā, lai cik nabagi un nestabili bijām, mums tuvumā vismaz bija ģimene - cilvēki, kas mūs pazina. Mums bija kopīgas tradīcijas un tas, kā raudzījāmies uz pasauli. Kamēr neaizbraucām prom, mēs nezinājām, cik ļoti to visu bijām uztvēruši kā pašsaprotamu."

"Cik savādi, ka esmu vietā, kurā mani vecāki nekad nav bijuši un kuru nekad neredzēs. Cik savādi, ka es esmu šeit, bet viņu vairs nav."

"Varbūt, es domāju, šeit mani kāds gribēs. Varbūt man sāksies dzīve, par kādu nebiju uzdrīkstējusies sapņot, gaišā, omulīgā mājā, kur ir daudz ēdamā - silta kūka un tēja ar pienu un tik daudz cukura, kā man garšo. Taču, kāpjot augšā pa kāpnēm uz skatuves, es drebu."

"Visticamāk, tie no mums, kurus neviens neizvēlēsies, atgriezīsies atpakaļ Ņujorkā un uzaugs bāreņu namā. Un, iespējams, tas nemaz nebūs tik slikti. Vismaz es zinu, ko gaidīt - cietus matračus, rupjus palagus, stingras uzraudzes. Taču arī draudzību ar citām meitenēm, trīs ēdienreizes dienā, skolu. Varu atgriezties pie tādas dzīves. Man nav vajadzības atrast šeit ģimeni, un, iespējams, būs pat labāk, ja to neatradīšu."

"Tāpat kā Vācietis un Karmīns vilcienā, šis mazais sieviešu pulciņš man ir kļuvis par sava veida ģimeni. Kā pamestam kumeļam, kas glaužas pie govīm aplokā, man varbūt nepieciešams tikai sajust piederības siltumu. Un, ja neatradīšu to pie Bairniem, es to atradīšu, lai cik nepilnīgu un iluzoru, pie sievietēm šūšanas istabā."

"Tu esi laba meitene, Nīva. Neļauj nevienam to apstrīdēt."

"Tā ir nožēlojama bērnība - zināt, ka neviens tevi nemīl un nevienam tu nerūpi, vienmēr atrasties ārpusē un skatīties iekšā."

"Vecmamma vitrīnā ar stikla durvīm izvēlas no savas porcelāna kolekcijas divas tasītes ar rožu rakstu līdz ar pieskaņotām apakštasītēm un mazajiem šķīvīšiem un uzmanīgi saliek visu uz iestērķelēta linu paliktņa. Īru mežģīnes, kas karājas logos, laiž cauri pēcpusdienas gaismu, notušējot rievas viņas sejā."

"Siltās skolas ēkas un mis Larsenas draudzīgā smaida apsolījums, citas dzīves, citas pasaules, kas atklājas grāmatās, kuras klasē lasām, ir tas, kas liek man iet laukā pa durvīm."

"Kad siltajā vannā aizveru acis, es jūtos tā, it kā peldētu mākonī.
Atgriezusies siltajā un sausajā istabā un ieģērbusies savā jaunajā rītakleitā, es aizveru un aizslēdzu durvis. Es stāvu ar muguru pret tām, izbaudot šo sajūtu. Man nekad nav bijusi pašai sava istaba - ne Īrijā, ne Elizabetes ielā, ne Bērnu palīdzības biedrībā, ne pie Bairniem vai Groutiem. Atvelku segas, kas cieši apņem matraci, un ieslīdu starp palagiem. Pat spilvens ar spilvendrānu, kas smaržo pēc ziepēm, šķiet kā brīnums. (..) Pirmo reizi, kopš vairāk nekā pirms gada izkāpu no vilciena Minesotā, es jūtos drošībā."

"Kad Vivjena stāsta, kā jutusies, kad bijusi atkarīga no svešinieku žēlastības, Mollija māj ar galvu. Viņa ļoti labi zina, kā ir apslāpēt savas dabiskās vēlmes, izspiest smaidu, kad neko nejūti. Pēc kāda laika tu vairs nezini, kādas ir tavas pašas vajadzības."

"Ja es būtu godīga (..), tad teiktu, ka man vienkārši ir nepieciešama silta, sausa vieta, kur dzīvot. Es gribu pietiekami daudz ēdiena, apģērbu un apavus, kas mani pasargās no aukstuma. Gribu mieru un kārtību. Un vairāk par visu es gribu justies droša gultā."

"Man nepāriet bailes, ka kuru katru dienu uz sliekšņa var parādīties misters Sorensons, kas paziņo Nīlsenu lēmumu, ka esmu pārāk dārga, sagādāju pārāk daudz nepatikšanu vai vienu vienīgu vilšanos, tāpēc viņi nolēmuši no manis atteikties."

"Un, pat ja viņa pazaudēs amuletus, domā Mollija, tie vienmēr būs daļa no viņas. Lietas, kas ir svarīgas, paliek ar tevi, iezīdušās ādā."

"Tad Mollija vairs nespēj noturēties un sāk raudāt. Zālē ir auksti, un viņai sāp pleci, un Vivjena ir pārbijusies, un autobuss vairs nekursē, un garāža ir tumša un spokaina, un visā pasaulē vairs nav nevienas citas vietas, kurp viņa varētu iedomāties iet."

"Nekad neesmu uzdrošinājusies iztēloties, ka atkal viņu ieraudzīšu. Mana pieredze rādīja, ka, ja tu pazaudē kādu, kas tev bijis svarīgs, viņš pazūd uz visiem laikiem."

"Tas ir atvieglojums - būt pieaugušam."

"Jau sen esmu iemācījusies, ka zaudējums ir ne tikai iespējams, bet pat neizbēgams. Es zinu, ko nozīmē pazaudēt visu, palaist vaļā vienu dzīvi un atrast citu. Un tagad ar savādu, dziļu pārliecību jūtu, ka tam jābūt manam liktenim - apgūt šo mācību atkal un atkal no jauna."

"Bet tam nebija ne vainas. Tas bija pietiekami. Mollijas sirds sažņaudzas kā saspiesta dūrē. Kāds emociju dziļums slēpjas aiz šiem vārdiem!"

"Tad jau tas ir cilvēka dabā: ticēt, ka tam, kas notiek, ir iemesls, - un atrast kādu daļiņu jēgas pat pašā sliktākajā pieredzē."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 10

Izlasīta: 4.06.2016.

Pīrss Brauns "Sarkanā sacelšanās"

Attēls ņemts šeit: https://d.gr-assets.com/books/1446548736l/27419187.jpg

Labs un ne velti izslavēts pieteikums jaunai fantastikas triloģijai. Ir savas līdzības ar Haosa spēli un Bada spēlēm, bet tās ir salīdzinoši nelielas, jo šis stāsts ir pats par sevi, par saviem varoņiem un savu mērķi. Derovs ir ļoti interesants galvenais varonis. Iespējams tādēļ, ka spiests maskēties un neatklāt savu patieso personību. Toties ordenis autoram par Derovam doto iespēju iepazīt ienaidnieku no iekšpuses, ārpuses un visām citām pusēm, atklāt, ka arī tur ir sava, lai arī neliela, daļa cilvēcības, mīlestības, draudzības un goda. Ļoti interesē, kā tas viss turpināsies, jo izrāvu šo grāmatu ļoti ātri - vienā slimošanas dienā. Labi, ka mājās biju viena un nekas nenovērsa manu uzmanību. Kamēr slimoju, netieku uz bibliotēku pēc otrās daļas, tāpēc pa vidu lasīšu ko pavisam citādu, bet jau trinos nepacietībā turpināt izzināt Derova gaitas. Labi, ka noslēdzošā triloģijas daļa gaidāma ne ātrāk kā vasarā, kad man būs vairāk laika lasīšanai un baudīšanai. Spriežot pēc cildenām otrās daļas recenzijām, noslēgums būs ļoti aizraujošs! 

Citāti: 

"Sutastērpā jūtu pats savu smirdoņu. Tērps ir izgatavots no kaut kādas nanoplastmasas. Kā var noprast jau pēc tā nosaukuma, tajā ir karsti. Tas izolē mani no galvas līdz kājām. Nekas netiek iekšā. Nekas netiek ārā."

"Mēdz teikt - lai tu varētu strādāt par ellesnirēju, taviem pirkstiem jāšaudās kā uguns liesmām. Mani pirksti šaudās ātrāk."

"Mazā Ēo - sīka meitenīte zem milzīga sarkanu krēpju ērkuļa. Sarkana kā klints ap mani, ne īsti sarkana, bet rūsgana. Sarkana kā mūsu mājas, kā Marss. Arī Ēo ir sešpadsmit gadu. Un varbūt viņa ir kā es - no sarkanas zemes racēju klana, dziesmu un deju un augsnes klana -, tomēr tikpat labi viņa varētu būt dzimusi no gaisa, no ētera, kas zvaigznes savij rakstos. Zvaigznes gan es neesmu redzējis. Tās nav redzējis neviens sarkanais no raktuvju kolonijām."

""Atceries mūsu zeltītās vadones vārdus. Pacietību un paklausību, jaunekli. Pacietība ir varonības cēlākā izpausme. Un paklausība ir cilvēcības cēlākā izpausme. Klausi savus vecākos!" Izdzirdējis šo epigrammu, nogrozu acis. No paklausības būtu kāda jēga, ja vecākie būtu spējīgi uz to, ko protu es. Tomēr viņu rokas un prāti ir lēni. Dažkārt ir sajūta, ka viņi, it sevišķi mans tēvocis, grib, lai es būtu tāds pats."

"Atceros to reizi, kad pats pirmo reizi satiku ellesnirēju. Likās, ka viņš ir dievs.
Tagad viņš ir miris."

"Prātoju, ko Ēo šomēnes pasāks ar cukuru. Nekad iepriekš to neesam nopelnījuši, tikai šad tad laimējuši kārtīs. Un ar augļiem. Ēsmu dzirdējis, la Lauri nodrošina tev augļus. Viņa droši vien izdalīs tos izsalkušiem bērniem, lai tikai pierādītu Sabiedrībai, ka tās balvas viņai nav vajadzīgas. Es? Es pieēdīšos augļus un domāšu par politiku ar pilnu vēderu. Tiesa, Ēo kaislīgi aizrauj idejas, bet mani nekas cits, izņemot viņu."

"Leģendas vēsta, ka dievs Marss nesa cilvēkiem asaras un neieredzēja dejas un lautu. Pirmajam es piekrītu. Tomēr mēs, ļaudis no Likosas kolonijas, vienas no pirmajām kolonijām zem Marsa virsmas, esam dziesmu, deju un ģimeniskuma tauta. Mēs šai leģendai uzspļaujam un veidojam paši savu mantojumu. Tā ir vienīgā pretestība, ko varam izrādīt Sabiedrībai, kas mūs pārvalda. Tā dod mums nedaudz mugurkaula."

"Dzīve iedalījusi mums ne to vieglāko nastu. Mums jāupurējas nepazīstamu cilvēku labā. Mēs rokam, lai sagatavotu Marsu citiem. Tas dažos no mums iesēj rūgtumu. Tomēr Ēo labestība, viņās smiekli un stiprā griba ir labākais, kas var nākt no tādām mājām kā mūsējās."

"Tālumā tēvocis Nerols, viņš ir piedzēries, nu jau vecs, sasniedzis trīsdesmit piecus gadus, spēlē cītaru bērneļiem, kuri dejodami maisās mums pa kājām; pat viņš nevar būt sadrūmis mūžam."

"Esam ne tikai dejotāju, bet arī dzērāju tauta. Skārdagalvas ļauj mums izpausties. Pakar vīru bez pamatota iemesla, un ciemos kāds pakurnēs. Bet uzspied mums atturību, tad gruvešus varēs vākt vēl nolāpītu mēnesi pēc tam. Ēo domā, ka sēne grendels, no kura dzenam dziru, nav cēlusies uz Marsa un ir šeit ievesta, lai paverdzinātu mūs alkohola varai. Viņa ieminas par to ikreiz, kad māte pagatavo jaunu mučeli, bet māte parasti atbild, ieraujot kādu šļuku un sakot: "Labāk lai pār mani valda dzēriens nekā cilvēks. Šīs važas ir saldas.""

"Laikam pat cilvēka naids var aptrūkties. Un, kad viņš caur krekliņu redz sava bērna ribas, kamēr kaimiņi piestumj māgas ar gaļas sautējumu un cukurotiem pīrāgiem, ir grūti ienīst vēl kādu citu."

"Tad sākas Gaistošā izvadīšanas dziesma. Dūres pret krūtīm. Tūkstošiem. Ātras kā satraukti sirdspuksti. Lēnāk Sitiens sekundē. Sitiens piecās. Katrā desmitajā. Tad vairs nekad."

"Kad pirmoreiz ielūkojos naksnīgajās debesīs un paveros uz ēkām, kas tajās iestiepjas man visapkārt, saļogās ceļi. Ieslīdu kā atvarā. Jūtos tā, it kā kristu, it kā pasaule būtu zaudējusi asi. Viss ir pārāk atklāts, tik ļoti, ka šķiet - pilsēta teju ievelsies debesīs."

"Ja Zelta krāsas sports ir vardarbība, manipulācija ir viņu mākslas paveids."

"Vietās, kur cilvēku, ka biezs, cilvēcība sairst visātrāk."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 8

Izlasīta: 27.03.2016.

Laiena Moriatrija "Ko Alise aizmirsa"

Attēls ņemts šeit: http://www.la.lv/wp-content/uploads/2015/12/Moriartija_8.jpg

Viena no grāmatām, ko tik ātri neaizmirst... Un viena no tām, ko sev uzdāvināt, lai pasvītrotu tos īstos citātus paša grāmatā. Lai pēc gadiem salīdzinātu, kas mainījies uzskatos un svarīguma apziņā.

Stāsts par Alisi iesēdies manā atmiņā tik ļoti, ka pieķēru sevi šodien domājam, kā gribētos atvērt grāmatu un palasīt, ka šodien Alisei klājas... It kā stāsts nemaz nebūtu beidzies. Negribas, ka tas ir beidzies. 

Laimīgās beigas, lai arī pasakai līdzīgas, tomēr ir gana ticamas. Vai vismaz cerību pilnas, ka tā tiešām varētu notikt.

Ļoti, ļoti sasaucās ar manu šībrīža dzīves virpuli. Tik daudz ko sapratu pati par sevi, savām emocijām un kļūdām, ka šķiet, kāds man iedevis šo grāmatu ar nolūku. Bet, nē, pati izvēlējos. Mājiens no augšas? Tikai žēl, ka mazliet par vēlu. Būtu derējis pirms gada. Bet, jā, nevar jau zināt, vai tajā brīdī būtu domu uzķērusi un sakarības sapratusi. 

Es nezinu, kā beigsies mans stāsts, bet šādas beigas - kā pasakā - es būtu gribējusi...

Visādā ziņā laba, iesakāma grāmata. Lai arī lasot par to brīžiem šaubījos, jo vietām tā balansēja uz lētā gala romāniņa pusi, tomēr noturējās vērtīgo grāmatu pusē. Man tiešām patika.

Citāti:

"Jā, protams viņa bija garlaicīga; viņa bija apnikusi līdz nāvei arī pati sev!"

"Vai arī Bens mani tā mīl? Jā. Nē. Es nezinu. Varbūt pašā sākumā. Šķiet, ka visa tā spožā mīlestība vairs nav svarīga. Tā ir domāta citiem, jaunajiem, tievākiem, laimīgākiem cilvēkiem, turklāt sakaltusi aprikoze nemaz nespēj spīdēt."

"Viņš prata novērtēt garšīgu maltīti, izsmalcinātu vīnu un brīnišķīgu laiku; ēst un dzert kopā ar Niku karstas saules staros bija kā nodoties seksam."

"Alise atcerējās, cik vārīga bija jutusies pēc savu agrāko attiecību beigām. Vēl mēnešiem ilgi sajūta bija tāda, it kā viņa būtu zaudējusi ādas kārtu. Ja jau tie nenozīmīgie puiši viņai bija likuši tā justies, kas notiks tagad, pēc šķiršanās no Nika? Viņu attiecību kūniņā Alise bija jutusies tik omulīgi. Viņa bija domājusi, ka varēs tur palikt uz visiem laikiem."

"- Jūs bijāt dikti glīta, - Alise sacīja.

- Jā, - vecā dāma apstiprināja. - Es, protams, to nezināju. Tieši tāpat kā jūs nezināt, cik glīta esat."

"(..) un viņu pārņēma tik milzīga laime, ka Alise pat nobijās, jo par šādu svētlaimi vēlāk noteikti vajadzēja ar kaut ko samaksāt. (Un vai šī bija tā cena? (..) Vai viņai beidzot bija atsūtīts pārmērīgi liels rēķins?)"

"Alise saprata, ka Dominiks noteikti bija tētis šķirtenis. Tas viss bija tik savādi. Vai nebūtu daudz vienkāršāk, ja visi vienkārši paliktu kopā ar tiem, ko sākumā bija apprecējuši?"

"-Tu sacīji, ka tieši tāpēc jūs vairs nevarat dzīvot kopā. Tāpēc, ka pārāk daudz strīdaties. Kaut arī man joprojām jādzīvo kopā ar  manām stulbajām māsām - un mēs visu laiku strīdamies. Tāpēc tas nemaz nebija loģiski."

"Ieraudzīt to skūpstu bija daudz ļaunāk, nekā pieķert viņus gultā. Daudz ļaunāk, jo tas skūpsts tik acīmredzami bija viens no pirmajiem. Pirmie skūpsti bija daudz erotiskāki par pirmo seksu. Sekss attiecību sākumā bija neveikls un muļķīgs, tas neskaidri līdzinājās ginekoloģiskām manipulācijām ārsta apmeklējuma laikā. Toties skūpstīšanās neizģērbjoties, vēl pirms pārgulēšanas, bija burvīga un noslēpumaina."

"Īsta sapņu dzīve. Bet varbūt jebkura dzīve izskatījās brīnišķīgi, ja to aplūkoja vienīgi fotoalbumos."

"Divtūkstoš astotajā gadā gluži vienkārši pietrūka laika. Tā daudzums bija ierobežots. Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotajā gadā dienas bija daudz ietilpīgākas. No rīta pamostoties, diena izritinājās viņai priekšā kā garš gaiteņa paklājs, pa kuru varēja bezmērķīgi klaiņot, pakavējoties labākajās vietās. Tagad dienas bija skopas. Trūcīgas laika strēmeles. Tās aizšāvās garām kā joņojošas automašīnas. Ūūūūūū! Ik vakaru, kad viņa atlocīja palagus, lai ielēktu gultā, šķita, ka jau pēc dažām sekundēm atkal nācās tos nomest, lai pieceltos."

"Nika kājas bija tikpat pazīstamas kā viņš pats. Kā gan bija iespējams, ka viņa nevēlējās līdz mūža galam palikt kopā ar kādu, ja pat viņa kāju pēdas - milzīgās, ne pārāk pievilcīgās kāju pēdas ar gariem, spalvainiem pirkstiem - lika viņai sajusties mājīgi?"

" - Man būs vienalga, ja man kāds pateiks kaut ko nejauku, jo tad es būšu pieaugusi. Es varēšu vienkārši pateikt: man vienalga, es braucu uz Franciju.

Ahā. Protams. Alise atcerējās, ka arī pati bērnībā bija domājusi līdzīgi. Pieaugušu cilvēku neviens nevar aizvainot, jo kā gan var aizvainot kādu, kurš var aizbraukt ar automašīnu visur, kur vien vēlas."

"Vai starp viņu pašu un Niku viss atkal būs kā senāk? Vai visi strīdi, nodevības un nejaukie vārdi bija izveidojuši neglītu, kā akmens cietu slāni pār visu, kas savulaik bijis tik maigs un patiess?"

"Varbūt viņai būtu vajadzējis biezāk lūgt palīdzību? Varbūt viņai būtu vajadzējis biežāk sabrukt, lai viņš varētu kļūt par bruņinieku spožās bruņās?"

"Bija labi atcerēties, ka ikvienu briesmīgu atmiņu par viņu laulību varēja atsvērt arī ar laimīgu atmiņu. Viņa gribēja saskatīt visu pavisam skaidri, saprast, ka ne jau viss bijis tikai melns vai balts. Tur bija miljoniem krāsu. Un jā, beigu beigās nekas tomēr nebija iznācis, bet arī tas bija labi. Tikai tāpēc vien, ka laulībai bija pienācis gals, vēl nevajadzēja uzskatīt, ka šad tad tajā nebūtu pieticis laimes."

"Tā nu tas bija. Dominika klātbūtne sniedza to maigo, mierinošo, ērto sajūtu, ko rada apbrīnas un neprātīgas mīlestības pārņemts vīrietis, kurš vēlas noskaidrot, kāda viņa īsti ir. Kopā ar Niku viņa spēja sajust vienīgi rūgtumu, niknumu un aizvainojumu. Viņš bija vīrietis, kurš jau izlēmis, kāda viņa ir, un spēja uzskaitīt visus viņas trūkumus, kaitinošās noslieces un kļūdas."

"Varbūt mums visiem laiku pa laikam ir nepieciešams belziens pa galvu?"

"Tas viss bija noticis tik ātri. Vēl nupat viņi bija atveduši Medisonu mājās no slimnīcas. Mazu, krunkainu, brēcošu zīdainīti. Nu viņa bija garkājaina, smalka un stūrgalvīga."

"Iedomājoties par to, ko bērniem viņu dēļ togad bija nācies pārdzīvot, Alise jutās tik vainīga, ka viņai gandrīz kļuva nelabi. Viņa un Niks bija bijuši tik jauni, tik pārpildīti ar savu jūtu satriecoša svarīguma apziņu."

"Tomēr bija gadījušies arī citās reizēs; negaidīti, klusi brīži, kad viņi bija saskatījušies, un šķita, ka visi sāpju un prieka gadi, labie un nelāgie brīži saplūst vienā sajūtā, kas bija daudzkārt stiprāka, sarežģītāka un īstāka nekā visas dzimstošās jūtas pret Dominiku un pat mīlestība, ko viņa bija izjutusi pret Niku pirmajos kopdzīves gados."

"Viņai allaž bija licies, ka ārkārtīgi laimīgais laiks viņu attiecību sākumposmā ir visaugstākā virsotne, tā sajūta, ko vienmēr būs jācenšas atsaukt atmiņā un atgūt, taču nu kļuva skaidrs, ka tā nav tiesa. Tikpat labi viņa būtu varējusi salīdzināt gāzētu minerālūdeni ar franču šampanieti. Sākumā mīlestība ir aizraujoša un pacilājoša. Tā ir viegla un dzirkstoša. Tā spēj mīlēt jebkurš. Toties mīlestība pēc trīs bērnu piedzimšanas, pašķiršanās un gandrīz vai šķirtas laulības; pēc tam, kad ir darīts pāri un atkal piedots, kad viņi viens otram ir uzdzinuši garlaicību un tad atkal viens otru pārsteiguši, pēc tam, kad ir piedzīvots gan visļaunākais, gan vislabākais, - lūk, tāda mīlestība ir neaprakstāma. Tā ir pelnījusi īpašu apzīmējumu."

"Pilnīgi iespējams, ka kopā ar Dominiku viņai kādu dienu būtu izdevies nonākt pie šādām jūtām. Dominiks jau nekad nebija slikts, bet Niks - labs. Kopā ar Dominiku viņa būtu varējusi dzīvot gluži laimīgi.
Bet Niks bija Niks. Viņš bija uzradies pirmais, un viņš bija Alises bērnu tēvs. Viņš zināja, ko nozīmē vārdi "mīļo pistolīt". Viņiem bija pārāk daudz kopīgu atmiņu. Tas bija tieši tik vienkārši un tik sarežģīti."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 10

Izlasīta: 03.01.2016.