Sandra Vensko "Vāvere"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/5649-vavere.html

Grāmata - par izdzīvošanas skolu bērniem, kas zaudējuši vecākus un nesaņem sabiedrības atbalstu.

Mārtiņš un Krists ir divi brāļi, kuru tētis gājis bojā autoavārijā, bet mamma noslēpumaini aizbraukusi ārstēties, īsti nav zināms, uz kurieni. Mārtiņš, kuram ir piecpadsmit gadu, palicis mājās viens ar četrgadīgo Kristu un mēģina tikt galā ar visu - mazo brāli, skolu, mājsaimniecību, draugiem, nedraugiem un sabiedrību kopumā. 

Mamma, kā man liekas, ārstējas no nervu sabrukuma vai kādas tamlīdzīgas psiholoģiskas vainas. Bērniem ar visu notikušo psiholoģiski un ikdienu reālajā dzīvē jātiek galā pašiem.

Mārtiņš ir atbildīgs puisis, kam nācies pāragri kļūt pieaugušam, bet par mazo brāli viņš rūpējas, cik spēj. Un nevienam par savām grūtībām nestāsta. 

Viņi dzīvo mājiņā meža malā, sētā stāv sadauzītais džips, gar kuru viņiem katru dienu jāiet garām. Mārtiņš ar cirvi iecērt rokā, saslimst ar drudzi un kakla sāpēm, vēlāk arī saindējas ar pārtiku. Savukārt Krists applaucē kāju ar fosforu. Un tomēr viņi palīdzību nemeklē, bet cīnās vieni paši...

Stāstam nav ne sākuma, ne beigu. Nav iespējas uzzināt, vai viss beidzas labi. Bet cerība ir, jo Mārtiņš ir aizdomājies, ka vajadzēja izstāstīt policistam. Savukārt mammas kolēģe atsūtījusi ziņu, ka Mārtiņam jāatnāk pēc viņa mammas bankas kartes... 

Ieteiktu izlasīt gan jauniešiem, gan viņu vecākiem!

Citāti:

"Man nav laika gausties par dzīvi par dzīvi. Tagad es sportu esmu pametis, jo esmu atbildīgs par sadzīvi un brāli. Tagad es domāju domas, kuras nevar apturēt."

"Kad večiem iedevu tos piecdesmit [santīmus], pusdienās ēdu kartupeļus ar mērci. Man nemaz negaršo šnicele."

"Es esmu redzējis pasaules sūdus. Mana dzīve ir draņķīga un es jūtos kā lellis."

"Tādas muļķības man galvā. Un es reizēm sev prasu: vai citiem tā nav? Vai citi savā iekšpusē dzied sakarīgāk? Iekšpuse ir aiz sirdsdurvīm - aizzīmogota."

"Tad atskanēja brēciens.

Sētā.

Starp mani un vēl kādu nostiepās vads ar lāzerveida signalizāciju.

Es to sajutu acumirklī."

"Mēness lūr kristam sejā. Uzvelku segu brāļukam augstāk, viņš acumirklī to nosper nost."

"Pagājušajā vasarā es strādāju atkritumu izgāztuvē.
Ja cilvēce nenomirs badā, tad atkritumos noslīks droši."

"Aizbraucot mamma piekodināja rūpēties par brāli. Es par sevi varu parūpēties pats. Dzīve ir sasodīti briesmīga. Tagad nāk rēķini, agrāk tie bija tēta ziņā."

"Bet es zinu, ka man obligāti jāsaved kārtība tēta dāvinātie džinsi. Tas ir svarīgs un audzinošs pasākums."

"Līdzībās runājot, arī sadragātais džips sēta pie mājas nav tikai dzelzs pārpalikumi. To sajēdzu, kad pirms dažām dienām automašīna ar troksni sasvērās brīdī, kad vēru verandas durvis. Mirkli stāvēju sastindzis kā miets, tad mierīgi sacīju brālim, lai nebaidās."

"-Man auksti. Es gibu, lai tu nāc un man palasi pasaku...

-Man tagad nav laika. Jāmācās. Jāšuj. Vēls. Nakts. Rīt.

-Bet es gibu, Mārtin... Nešuj. Tu jau nemācies...

-Krist...

-Tu tik soli un soli...

-Jā, solu, bet nevaru solījumu izpildīt."

"Bērnudārzā var iztikt ar to, ko dod. Man vēl pagrabā jāsagrābsta kartupeļi."

"Man tagad ir citāda dzīve."

"Viņam garšo šnicele, bet viņš vispār neēd pusdienas. Reizēm mēs abi pērkam bulciņas par manu naudu un Pēteris atnes bērzu sulas. Citi domā, ka mēs dzeram Ice Tea."

"Skolotāja piespieda uzrakstīt paskaidrojumu. (..) Tā arī rakstīju - vēroju šniceli, jo gribējās ēst."

"-...es zinu, ka viņš nekad ar  mums vairs nelunās kad tā mašīna klita es lidoju un biju eņģelis... kad tētis palika mašīnā un tētis tul dzīvo alī tagad jo tad mēs samainījāmies... un tagad viņš atlido un vēlo mūs jo tētis gaida mammu mājās bet mamma nav eņģelis mārtin tikai drusku slima..."

---

"Debesu spīdeklis apskrējis zemei, bet laika mašīna jau nejēdz, kas ir sirdslaiks."

"Piedrazot apkārtni neesot nekas slikts. Slikti vien tad, ja mēslus aiz sevis nesavāc."

"Dators ir pļāpu pilsēta."

"Bezmiegs ir miega paveids."

"Un tad visi pasaules okeāni raudās..........................."

Vērtējuma amplitūda: 1-10

Vērtējums: 9

Izlasīta: 20.09.2015.

Džons Grīns "Papīra pilsētas"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/105426/300x0_978-9934-0-4998-9.jpg

Viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām.
Iespējams tāpēc, ka ļoti saskan ar manu dvēseles noskaņojumu. Man tiešām patika. Sākumā it kā nē, bet tad arvien, arvien, ar katru nodaļu ar vien vairāk un vairāk. Un beigās jau ļoti.
Dziļa domājamā grāmata. Noteikti iesakāma jauniešiem, bet ne tikai. Arī pieaugušajiem būs, par ko padomāt un ko pārvērtēt.
Nevarētu teikt, ka mani sajūsminātu galvenā varone - Margo, bet savs šarms viņai piemīt - drosme un uzņēmība apskaužamos apmēros un tā, kā tikai jaunībā var būt.
Savukārt Kventins man patika. Īsts mieramika un kārtīgais puisis, viņa domas bija spēcīgas un ietekmējošas. Daudz citātu tieši no viņa domu gājiena ir tie, kas mani visvairāk uzrunāja.
Stāsts ir par meiteni, kas aizbēg no mājām un puisi, kas viņu dodas meklēt. Kopā ar ļoti kolorītiem draugiem. Jautrs un viegls stāsts, kurā iepītas ļoti dziļas domas un dzīves gudrības. Īsti manā gaumē. :)

Bija interesanti uzzināt arī informāciju par papīra pilsētām... Diezin, cik daudz problēmu ceļotājiem tās sagādājušas?


Citāti:

"Turpmākās trīs stundas es pavadīju dažādās klasēs: sākumā, cenzdamies neskatīties pulksteņos virs dažādām tāfelēm, un tad, skatīdamies pulksteņos, un pēc tam, būdams pārsteigts, ka pagājušas tikai dažas minūtes, kopš iepriekšējo reizi paraudzījos pulkstenī. Man bija gandrīz četru gadu skatīšanās pieredze, bet šo pulksteņu gausums mani vēl aizvien izbrīnīja. ja kāds pateiktu, ka man atlikusi tikai viena dzīves diena, es dotos pa tiešo uz Vinterpārkas vidusskolas svaidītajām zālēm, kur diena, kā zināms, ilgst tūkstoš gadus."

"Esmu lielo burtu nejaušas lietošanas piekritēja. Pareizrakstības likumi ir ļoti negodīgi pret vārdiem, kas atrodas teikuma vidū."

"Vai zini, ka lielu daļu cilvēku sugas pastāvēšanas vēstures vidējais dzīves ilgums bija mazāks par trīsdesmit gadiem? Tātad, īsta pieaugušā dzīve ilga kādus desmit gadus, vai ne? Par pensiju vispār neviens nedomāja. Nebija nekādu karjeras plānu. Vispār nebija nekādu plānu. Cilvēkiem nebija laika plānošanai. Nebija laika nākotnei. Bet tad dzīves ilgums sāka palielināties un cilvēki ieguva ar vien vairāk un vairāk nākotnes, tāpēc viņi pavadīja vairāk laika, par to domājot. Par nākotni. Un tagad visa dzīve ir kļuvusi par nākotni. Katrs mūsu dzīves mirklis tiek veltīts nākotnei: tu mācies vidusskolā, lai varētu tikt koledžā, lai varētu dabūt labu darbu, lai varētu iegādāties skaistu māju, lai varētu atļauties sūtīt bērnus koledžā, lai viņi dabūtu labu darbu, lai viņi varētu iegādāties skaistu māju, lai viņi varētu atļauties sūtīt savus bērnus koledžā."

"Man vienmēr licies smieklīgi, ka cilvēki vēlas saieties ar tiem, kuri ir izskatīgi. Tas ir kā izvēlēties brokastu pārslas pēc krāsas, nevis pēc garšas."

"Tā ir papīra pilsēta. (..) Un visi tie papīra cilvēki, kas dzīvo savās papīra mājās, sadedzina savu nākotni, lai sasildītos. Papīra pusaudži dzer draņķīgu alu, ko kāds viņiem nopircis papīra bodītē. Visi ir pārņemti ar lietu iegūšanas māniju. Bet visas šīs lietas ir papīra plānumā un papīra trauslumā. Un cilvēki arī. Esmu nodzīvojusi šeit astoņpadsmit gadus, bet nekad dzīvē neesmu sastapusi kaut vienu cilvēku, kuram rūpētu kas būtisks."

"Vienmēr biju domājis, ka ienaidnieki ir tikai nozīmīgiem cilvēkiem. Vēsturiski Vācijai ir bijis vairāk ienaidnieku nekā Luksemburgai. Margo Rota Špīgelmane bija Vācija. Un Lielbritānija. Un Amerikas Savienotās Valstis. Un cariskā Krievija. Es esmu Luksemburga. Vienkārši sēžu savā nodabā un jodelēju."

"Puis, došu tev padomu: nekad nestrādā valsts iestādē. Jo tad ir jāstrādā ar cilvēkiem."

"Man vienmēr ir patikusi rutīna. Domāju - es garlaicību nekad neesmu uzskatījis par pārāk garlaicīgu."

"Jēziņ, puis, tu esi gandrīz īsts detektīvs. Vēl tikai vajag ieroci, lielu dūšu un trīs bijušās sievas."

"-Varbūt piezvanīsim Benam?
-Nē, Bens ir kroplis.
 - Protams ir. Bet, vai zini, kāda ir tava problēma, Kventin? Tu gaidi, lai cilvēki nebūtu tādi, kādi viņi ir. Varbūt man arī savu reizi riebjas, ka tu esi tik šausmīgi neprecīzs un ka tevi nekad nav interesējis nekas cits kā vien Margo Rota Špīgelmane, vai ka tu nekad neesi apjautājies, kā man iet ar Andželu, - bet es to neņemu galvā, jo tu esi tu. Maniem vecākiem ir tonnām melnu Santaklausu, bet tas nekas. Tie ir viņi. Un es reizēm esmu tik pārņemts ar vienu interneta vietni, ka pat neatbildu, kad zvana mani draugi vai Andžela. Arī tas nekas. Jo tas esmu es. Es tev tāpat patīku. Un tu patīc man. Tu esi jautrs, tu esi gudrs, un, ja arī kavējies, galu galā vienmēr parādies."

"Nespēju nedomāt par to, ka skola un tas viss tūliņ beigsies. Man patika stāvēt mazliet pa gabaliņu no dīvāna un viņus vērot. Tās bija tādas skumjas, kas mani nesatrauca, - tā nu es vienkārši klausījos, ļaudamies visam šim mutulim,  kurā prieks saasināja bēdas un otrādi. Reiz pa ilgiem laikiem jutos tā, it kā man krūtīs kaut kas būtu atrauts vaļā, bet tas nebija īpaši nepatīkami."

"Varbūt pilsēta bija no papīra, bet atmiņas gan ne."

"Ir tik grūti doties projām - līdz tu aizej. Un tad nav nekā vieglāka."

"Aizejot tu jūties labi un tīri vien tad, ja esi atstājis aiz muguras kaut ko svarīgu, kaut ko tādu, kas tev ir daudz nozīmējis. Vajag izraut ārā sevi ar visām saknēm. Bet to var izdarīt tikai tad, kad tava dzīve tiešām ir iesakņojusies."

"Ir viegli aizmirst, cik pasaule ir pilna ar cilvēkiem (..). Un mēs varam iztēloties katra dzīvi - parasti gan nepareizi. (..) Galu galā tā vairāk atklāj par cilvēku, kurš iedomājas, nekā par to, kura dzīvi viņš iztēlojas."

"-Es tikai gribu pateikt, ka agrāk man Leisija patika un tas bija viegli. Bet, kad viņa vairs nebija tā apbrīnojamā un nesasniedzamā būtne un kļuva par parastu meiteni, kurai ir dīvainas attiecības ar ēdienu un kura bieži kļūst kaprīza un valdonīga, - tad vajadzēja sākt mīlēt pavisam citu cilvēku."

"Tagad gandrīz vai spēju palaist viņu vaļā, sajust, ka mūsu saknes ir saistītas, pat ja nekad vairs neredzēšu tieši to vienu zāles stiebru."

"-Ceru, ka šovasar mēs abi paliksim labi draugi, - viņa piebilst. Un tas nez kāpēc palīdz. Nekad jau nevar zināt, kas palīdzēs."

"Ir riskanti ticēt, ka cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai cilvēks!"

"Ir lieliski būt par ideju, kas visiem patīk. Bet es nekad nespēju būt ideja pati sev."

"-Mani ievilks atpakaļ un es nekad vairs netikšu ārā. Runa nav tikai par tenkām un ballītēm, un tamlīdzīgām muļķībām, bet gan par visu to pareizās dzīves vilinājumu" koledža un darbs, un vīrs, un bērni, un visas tās blēņas.
Lieta tāda, ka es ticu koledžai un darbam, un varbūt pat kādu dienu - bērniem. Es ticu nākotnei. Varbūt tas ir mana rakstura trūkums, bet man tas ir iedzimts."

"Spēju iedomāties, cik grūti ir atgriezties, kad esi sajutis savās plaukstās kontinentus."

"Turpmāk sastāv no daudziem tagad. /Emīlija Dikinsone/"

"(..) tagad man pielec, ka es nevaru būt viņa un viņa nevar būt es. (..) Vienīgais ievainotais par kuru spēju būt, esmu es pats."

"-Es jau nesaku, ka var pārdzīvot itin visu. Bet var... visu, izņemot pašu pēdējo."

"Ar metaforas izvēli ir jāuzmanās, jo tai ir liela nozīme. Ja izvēlies metaforu par stīgām, tu iztēlojies pasauli, kurā vari kļūt nelabojami salauzts. Ja izvēlies runāt par zāli, ar to tu pasaki, ka mēs visi esam bezgalīgi saistīti, ka varam izmantot vienu sakņu sistēmu. (..) Metaforas iesaistās mūsu dzīvē, vai saproti?"

"Iesākumā ikviens cilvēks ir kā vesels, ūdensnecaurlaidīģs trauks. Un tad ar mums daudz kas notiek: kāds mūs atstāj vai nemīl, vai mūs nesaprot, vai mēs nesaprotam viņu. Un mēs zaudējam un pieviļam, un sāpinām viens otru. Trauks vietām saplaisā. Un, jā, kad tas saplīst, beigas ir nenovēršamas. Osprijā ir sācis līt iekšā, un tur neviens neko vairs nelabos. Un mums ir tikai šis laika sprīdis - kopš mirkļa, kad sāk parādīties plaisas, līz tam, kad mēs patiešām saplīstam. Un tikai šajā laikā mēs spējam viens otru ieraudzīt, jo pa plaisām varam redzēt ārpus sevis un ielūkoties iekšā otrā cilvēkā. (..) Kad trauks ieplīst, iekšā tiek gaisma. Un arī ārā."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 9

Izlasīta: 14.09.2015.

Pārdomas

Attēls ņemts šeit: https://hdwallpaperszoo.files.wordpress.com/2013/05/truelove28429.jpg

Izlasīju kādā interneta diskusijā viedus vārdus. Un aizdomājos.

Lai arī piekrītu tiem pilnībā, ir tik daudz cilvēku, kam to nekad nesaprast...

Savā ziņā, tas ir labi, jo tas atsijā mūsu dzīvi no tiem cilvēkiem, kas tajā nav pelnījuši atrasties, tikai žēl, ja tas notiek par vēlu. Tad, kad ir bērni. Jo tad jau vairs jebkuras attiecības nav tikai starp diviem. Ir vēl kāds, uz kuru tās tiešā mērā attiecas. Un ir ārkārtīgi bezatbildīgi iedomāties, ka bērniem ir jāpielāgojas un jāpacieš jebkas, ko pieaugušie savāra... Īpaši tie, kas nesaprot šos internetā uzietos vārdus:

"Attiecības nav tikai bauda, labās sajūtas un laime ar mīļoto, tās ir arī ne tik labās dienas, atsvešināšanās un konfliktsituāciju ar "to mudaku" pārvarēšana, pelēkās dienas, kad nejūti mīlestību, bet tikai dāvā to rūpēs par citiem. Ir cilvēka dzīvē tādi brīži, kad viņš ne uz ko labu nav spējīgs, tad atliek dzīvot askēzē, no tā, kas ir. Nevis jāmeklē kas labāks. Jo bieži vien sajūtai "es taču, pats sev tik mīlams, esmu pelnījis ko labāku" nav nekāda seguma, absolūti.

Tāpēc, ka mīlestība ir rīcība, nevis sajūta - cilvēki pat necenšas rīkoties, viņi padzīvo, rada bērnu, paskatās - labās sajūtas beigušās - un skrien tālāk."

Paldies autoram vai autorei par šiem vārdiem. Es tajos atpazinu savu dzīves filozofiju. :)

Attēls ņemts šeit: http://www.pxleyes.com/images/contests/solitary-tree/fullsize/True-Love-4f20fb64e2937_hires.jpg

Hape Kerkelings "Kādu laiku būšu prom"

Attēls ņemts šeit: http://www.delfi.lv/kultura/news/books/hape-kerkelings-kadu-laiku-busu-prom-ka-es-gaju-pa-jekaba-celu.d?id=41462953

Kolosāla ceļojuma dienasgrāmata, kas piebārstīta humora pērlītēm, dziļākām pārdomām un interesantiem personāžiem.
Īpaši patika autora atklātība un spēja paironizēt pašam par sevi tik pat daudz, kā par apkārtējiem, viņa pieeja savu trūkumu apzināšanā ar veselīgu humoru. Te jāmin viņa sastapšanās ar kādu ļoti nejauku, kašķīgu sieviešu kārtas pārstāvi Ingeborgu (jeb Knābi), kurā viņš saskata pats savas ēnas puses. Ļoti drosmīga atzīšanās. Jo patiesi, citos mūs kaitina tieši tas, kas arī pašiem sevī nepatīk.
Man mazliet, mazliet tā kā būtu gribējies, lai autors visu ceļu noiet kājām, neizmantojot citas iespējas. Bet tad stāsts nebūtu tāds, kāds tas ir. Tas nebūtu tik patiess, ar visām slinkuma epizodēm un sevis pažēlošanas brīžiem. Jo arī sevi ir jāmīl. Tā nu tas ir. Un, ja vien rezultāts tiek sasniegts un ceļš uz sevi ir atrasts, tad tam vairs nav tik būtiskas nozīmes.
Šī grāmata tikai nostiprināja manu pārliecību, ka IR JĀIET! Ir! Un es iešu! :) (Ceru, ka drīz.)
Un vēl, tas, kas vairumam droši vien izraisa tikai smīnu vai neizpratni, man ļoti patika. Un tā ir nodaļa par reinkarnācijas semināru, ko autors reiz dzīvē ir apmeklējis. Kā gribētos, lai kas tāds būtu pieejams arī pie mums! Noteikti izmēģinātu.

Citāti:

"Ej nu sazini, kas mani dzina doties tajā svētceļojumā?
Mana vecmamma Berta allaž zināja teikt: "Ja rūpīgi neuzmanīsim mūsu Hansu Pēteru, viņš mums kāddien notīsies!""

"Es iešu kājām! Tas man vēlreiz jāizlasa, lai pats varu noticēt. Tomēr ceļā nebūšu gluži viens. Man līdzi būs 11 kilogramu smaga mugursoma. Koši sarkana. Ja pa ceļam nokritīšu beigts un pagalam, un tas ir pat ļoti ticami, no augstuma mani vismaz varēs ieraudzīt."

"Starp pirmo un šo viesošanos Bordo ir aizritējuši divdesmit gadi. Vai man divdesmit gadu garumā būtu slikta oma? Es vainoju Bordo. Tā ir vienkāršāk."

"Man nevilšus rodas aizdomas, ka tāda vieta tomēr ir tikai tādēļ, ka biju tik uzstājīgs. Varbūt, ka man palaimēsies un ar Dievu būs tāpat."

"Spriežot pēc tā, cik stipri mugursoma Zemes pievilkšanas spēka ietekmē velk mani atpakaļ, ir viennozīmīgi skaidrs, ka ta grib uz mājām."

"Humors jau patiesībā arī nav nekas cits kā vien šķērslis eskalācijai. Ventilis. Tas, kurš smejas no sirds, viennozīmīgi parāda, ka viņš nav bīstams."

"Kauli sāp, es zinu, es atkārtojos, tomēr arī sāpes atkārtojas."

"Manā visu zinošajā ceļvedī rakstīts, ka šis ceļš ir apskaidrības ceļš.
Es domāju, ka simtprocentīgas garantijas, protams, nav. Arī atvaļinājumā neviens nedod atpūtas garantiju."

"Gaidas rada vilšanos. Vilšanās rada bažas, un bažas jau atkal rada gaidas. No cerībām rodas bailes, un no bailēm - cerības."

"Ejot pa šo ceļu, katram pienāk brīdis, kad viņš sāk pinkšķēt. Ceļš katru noved tik tālu. Tu, cilvēks, vienkārši savi un kauc. Tu redzēsi!"

"-No kurienes tu esi? - No mana jautājuma viņš noorganizē spēli Uzmini nu!"

"Kas mūs padara cilvēciskus? Mūsu mazās nepilnībiņas un lielie trūkumi. Ja tādu nebūtu, mēs būtu pa zemes virsu staigājoši dievi!"

"Patiesībā es ik dienas sāku savu svētceļojumu no jauna."

"Uzdevums, ko ceļš uzdod katram svētceļniekam, ir - esi tu pats, ne vairāk un ne mazāk!"

"Draugi! Dažreiz ir apzināti jāpārkāpj pāri savai iedomātajai izturības robežai."

"Klosteri mani iespaido vairāk nekā pilis, jo tās lielākoties ir uzpūtīgas. Klosterī perfektā harmonijā savienojas greznība un atturība."

"Mums visiem tā vai citādi neizbēgami ir jāiziet cauri katra paša naktij, un labāk ir to darīt no brīvas gribas un nosvērti, nevis ļaut, lai liktenis mūs nenovēršami tur iegrūž, jo naktis ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa."

"Jocīgi, mājās katru dienu izskatāmies savādāk, bet iekšējā sajūta ir praktiski nemainīga. Šeit ārēji vienmēr izskatāmies vienādi, bet iekšējā pasaule mainās gandrīz vai pa stundām."

"Mēs esam šīs mūžam plašumā ejošās gaismas sastāvdaļas, tomēr esam tik tālu no sākotnes, ka savu izcelsmes avotu vairs nevaram atcerēties. Mēs tikai neskaidri atminamies uzdevumu: "Kļūsti absolūti laimīgs!""

"Camino ir pašam sava, neizskaidrojama dinamika - tas vēlas, lai pa viņu iet."

"Mans vājums ir arī mans spēks."

"Iespējams, ka viņam līdzīgi kā spēlējot ričuraču jāizstājas īsi pirms mērķa. Kad esi jau tik pārliecināts, ka uzvara kabatā un esi visus citus vinnējis, tad, ehh, tu izlido. Spēlēt tālāk vai izlikties? Lai kā katrs izlemj, spēlējot nākamreiz, jāmaina attieksme, lai nedabūtu pa pieri vēlreiz, jo spēles noteikumi jau nemainās. Neviens cits tevi no spēles neizmet, vienīgi tava paša nolāpītā attieksme. Principā jau nevajadzētu daudz lauzīt galvu - vienalga, uzvari vai zaudē. Pat ja uzvari, to vajadzētu vienīgi pieņemt zināšanai."

"Ejot pa svēto ceļu, es atkal un atkal sev jautāju, kas ir ciešanas. Galu galā ciešanas nav nekas cits kā vien nesaprašana. Ja kaut ko nesaprotam, vienkārši jāpaļaujas. Dažkārt mūsu izturēšanās ir tā, kas mums liek ciest."

"Arī man sanāk dusmas, tāpēc izmantoju izdevību kārtīgi nolaist tvaiku spāniski. Šī valoda ir ļoti piemērota, lai lamātos, tajā ir ļoti daudz šņāceņu un r burtu."

"Paļaujies uz sevi, kamēr jūties labi un citiem no tā neceļas ļaunums."

"Pārbaudījumu kārtošanas laiks un secība ir mūsu pašu ziņā. Mums vienmēr ir brīvā griba, tomēr pārbaudījumus mums uzlicis liktenis."

"Faktiski jau dzīvē tikai nedaudzas lietas ir patiesi būtiskas un, ja vērīgāk sevi papētām, atskāršam, ka mums ir tikai dažas lietas, ko vēlamies no visas sirds."

"Lai nu kā, bet svētceļojuma būtība viennozīmīgi ir pats ceļš."

"Tas, kur mēs jūtamies kā mājās, nav atkarīgs no pavadītā laika daudzuma."

"Mūsu diezgan sekulārajā Rietumu pasaulē diemžēl trūkst iniciācijas rituālu, kas katram cilvēkam tomēr ir vitāli svarīgi. Svētais ceļš mums piedāvā īstu, gandrīz aizmirstu iespēju nostāties uz kājām. Pēc būtības mēs meklējam atbalstu. Tomēr vienīgais atbalsts ir paļāvība."

"Svētais ceļš ir grūts un brīnišķīgs. Tas ir izaicinājums un ielūgums. Tas tevi piebeidz un iztukšo. Līdz galam. Un tas tevi rada no jauna. No pašiem pamatiem.
Tas tev atņem pēdējos spēkus un atdod tos trīskārtīgi. Tev tas jānoiet vienam, citādi tas savus noslēpumus neatklāj."

"Camino nav viens, tas ir tūkstoš ceļu, tomēr tas katram uzdod tikai vienu jautājumu: "Kas tu esi?""

"Radītājs mūs pamet gaisā, lai pārsteidzošā veidā atkal notvertu. Līdzīgi kā jautrajā rotaļā, ko vecāki spēlē ar saviem bērniem. Un vēstījums ir šāds: Paļaujies uz to, kas tevi uzmet gaisā, jo viņš tevi mīl un pilnīgi negaidot tevi noķers."

Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 06.09.2015.