Jā... tik lēni, gari un mokoši sen nebija lasīta neviena grāmata. Šī mani neuzrunāja, jo bija gana haotiska un naiva. Iesākumā bija grūti saprast notikumu jēgu un autores nodomu, to visu aprakstot, arī beigas nenesa gaidīto prieku par iznākumu. Tas viss tomēr bija pārāk mokoši un neticami.
Ārkārtīgi godīga un sirdsšķista galvenā varone, pārējās sievietes - mantkārīgas vai izlaidīgas, vai vienkārši aušīgas. Vīrieši, turpretim, it kā saprātīgi, bet neticami nepastāvīgi - te viena sieviete, te cita. Misters Kroufords liekas atradis mūža mīlu Fanijas personā, bet beigu beigās aizlaižas ar namīlamu sievieti. Šāds pavērsiens liek domāt, ka autore īsti nezināja, kā šo mīlas daudzstūri atrisināt un tikt vaļā no nevēlamajiem iesaistītajiem. Arī karsti mīlētais brālēns Edmunds visu romāna laiku tvīkst pēc skaistās un burvīgās Mērijas, bet pēdējā nodaļā pēkšņi apjauš, ka Fanija ir viņam vislabākā... Nu, pārāk neticami, pārāk sagrozīti un muļķīgi, lai tikai būtu laimīgas beigas. Un, par cik laimīgām tās var uzskatīt, ja apprecas brālēns ar māsīcu. Labi, tolaik tas bija gana izplatīti, bet tomēr... Viņu mātes ir māsas... Kaut kā nepatīkami.
Romāns atstāja vilšanās pēcgaršu. Tik ilgi lasīju, tā piespiedos, cerot, ka iznākums būs veiksmīgāks par nojaušamo, bet nekā. Tieši tik salkani un paredzami, kā varēja gaidīt.
Naiva mīlestība uz perfektu manieru fona. Smalki aprakstīta empātija un cieņa vienam pret otru.
Ļoti samudžināts mīlasstāsts ar teju neiespējamu atrisinājumu, ja viss notiktu reālajā dzīvē. Īpatnēja grāmata. Maz patiesi aizraujošu ainu.
Īsti pat neieteiktu, laikam... Ja nu vienīgi pusaugu romantiķēm.
Tomēr šādi tādi citāti man ir izrakstīti:
“Pasaulē noteikti
ir daudz mazāk bagātu vīriešu nekā glītu sieviešu, kas tādus pelnījušas.”
“(..) nekas nav
ne bīstami, ne grūti, ja nav jādara pašam.”
“Ja runa ir par
laulībām (..), no simta vīriešu un sieviešu labi ja viens salaulājoties nav
ielīdis lamatās. (..) Kad tā padomā – katrs taču gaida no otra kaut ko vairāk
nekā kādā citā darījumā, bet pats nepavisam nav godīgs.”
“(..) Doktors
Grānts jutās apmierināts: tāda jauna, runīga meitene kā mis Krouforda allaž ir
patīkama sabiedrība dīkam mājās sēdētājam, un mistera Krouforda klātbūtne ļāva
viņam katru dienu dzert sarkanvīnu.”
“Es visvairāk
saskaišos, kad cilvēks izliekas, ka izsaka lūgumu un atstāj man izvēli, bet
īstenībā spiež rīkoties tā, kā patīk viņam, lai ko tas nozīmētu!”
“Cik satriecoši,
patiešām nepārspējami ir laika veikumi un tā izraisītās pārgrozības cilvēku
prātos!”
“Cilvēks nevar
lūkoties uz visparastāko apkaimi, neatrodot vielu iztēles rotaļām.”
“Un ar Viljamu
Fanija varēja iztirzāt jebko – gan labo, gan slikto, kas bijis abu bērnībā, ar
lielu maigumu atsaucot atmiņā kopējās sāpes un priekus. Šī priekšrocība allaž
stiprina tādu mīlestību, kas gatava paļauties uz brālīgumu lielākā mērā nekā uz
laulības saitēm. Bērni no vienas dzimtas, ar tām pašām asinīm, līdzīgām
pirmajām atmiņām un paradumiem var izbaudīt šo kopības sajūtu, ko dod šādas
attiecības.”
“Misters
Kroufords karsti slavēja Fanijas laipnību, pieticību, mīļumu un pakļāvīgo
rakstutu, ko vīrieši allaž sievietēs augstu vērtē, lai gan pa laikam ieskatās
tādās, kurām šādas īpašības nepiemīt, un nekādi nespēj noticēt, ka to nav.”
“Lai kur jaunā
meitene lūkotos, visur zaļoja lauki un pļavas, bet koki, pilnībā nesalapjuši,
bija sasnieguši to jauko brīdi, kad ir skaidrs – tie nupat kļūs vēl skaistāki,
kad, jau tāpat krāšņi, tie sola acīm un iztēlei arī turpmāku baudu.”
“Protams, Fanija
viņam ir pārāk laba, taču katram gribas iegūt to, kas viņam par smalku.”
“Lai neviens
neiedomājas, ka prastu atveidot jaunas sievietes aizrautību, kad viņa
dzirdējusi pieķeršanās apliecinājumus, uz kādiem pat neuzdrīkstējās cerēt.”
“(..) Tā laiks
ievieš savus labojumus mirstīgo plānos, dodot citus risinājumus viņu pašu
apgaismības labad un kaimiņiem par izklaidi.”
Vērtējums: 5
Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Izlasīta: 19.05.2014.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru