Redz, redz. Ja man atplaukst spārni, tad pa īstam. :) Iesaistījos avantūrā. Nevarētu teikt, ka tas bija pēkšņi. Gribēju par deju skolotāju mācīties jau pamatskolas beigās, kad sacēlos pret pastāvošo iekārtu un aizgāju dejot, JO tā GRIBĒJU! Nenācās viegli savienot ar skolu un darbu vakaros un nepatiku no ģimenes puses (jo tajos vakaros netiku strādāt un jāiet bij mammai, bet tētis vispār aizliedza visu un vienmēr), bet gāju, jo sirds uzreiz aizķērās Kultūras nama deju zālē aiz stangas un palika tur. Reizēm, visiem par spīti, pēc dejām vēl gāju strādāt. Citreiz, ja vakars bij brīvs, ilgi negāju mājās, jo tā sajūta bija jāizjūt, jāizdomā un jāizstaigā līdz galam... Gāju pa Kuldīgas ieliņām, parku lēni un dziļdomīgi, bet smaids nodeva to, ka laimīga, laimīga!
Mans pirmais deju skolotājs bija Igors Irbe. Un viņš ir tas, kurš lika pamatus visiem maniem deju sapņiem. Lai arī sākumā, pēc viņa vārdiem, biju mazā pelīte, tomēr dejot viņš mums mācīja tā, ka kautrība, lai arī līdzās pastāvēja un partnerim acīs skatīties grūti nācās, tomēr dejot netraucēja un deja arī pārējā dzīvē palīdzēja ar to sadzīvot. Jau pirmajā koncertā, pirmajā dejā uz skatuves, dejojām ar partneri pirmajā iznācienā pirmās četras taktis divi vien (pēc tam pamazām pievienojās pārējie) un man tas bija gluži kā solo un gluži kā uzticēšanās pierādījums, kas atbruņoja turpmāk. :) Jau tad es biju laimīga!
Visvairāk man patika Igora pārliecība, ka daudz jāmāca baleta elementi. Tas tik bija kaut kas, kad diagonālēs lēcienos izdevās noķert mirkli, kad uz sekundes daļu paliec gaisā karājoties! Uh! Un tas bija laiks, kad varēju arī špagatu un citas interesantas lietas. Paldies manam labākajam skolotājam!
Vēlāk mainījās vadītāji, mainījās sastāvi, bet tie 4 gadi, ko nodejoju Kuldīgā, palika mani. Un secinājumi, ka vadītājam jābūt stingram, ir kļuvuši par pārliecību.
Vēlāk 12 gadus nedejoju vispirms regulāru pārcelšanos Kuldīga - Liepāja - Rīga - Ventspils (nepilnos 4 gados) dēļ, vēlāk bērnu piedzimšanas un veselības lietu dēļ, bet iepriekšējā sezonā es to beidzot izdarīju! Atsāku dejot. Lai arī tagad tas nākas daudz grūtāk, laime ir tā pati. Koncerti ir tie kulminācijas brīži, bet Deju svētki ir pāri visam! Man bija tā laime atsākt dejot tieši Deju svētku sezonā un piedalīties nu jau trešoreiz šajā nepārspējamajā pasākumā.
Un nu, piepildu azotē auklēto sapnīti un mācos deju! Iestājos Latviešu dejas skolā un pirmā sesija jau aiz muguras. Lēnītēm tuvojas nākamā. Un ir tāds prieks, ka varu klātienē klausīties profesionāļos! Šī ir mana lieliskā iespēja! Nezinu, kā man veiksies, kā viss izdosies, bet prieku tas nemazina. Es esmu tur, kur gribēju, daru to, kas man patīk. Ko vēl vairāk var vēlēties? Vai ne?
http://www.lnkc.gov.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=1270&Itemid=83
1 komentārs:
Prieks par cilvēkiem, kas spēj realizēt savus sapņus! Arī es loloju sapni mācīties šajā skolā... bet pagaidām tas nav iespējams, bet vēl jau ir laiks :)
P.S. Pamanīju arī dažus paziņas bildē!
Ierakstīt komentāru