Droši vien to var saukt par notikumu viesuli, jo Ivetas dzīvē viss pēkšņi ir citādi. Mierīgā ikdiena aiz vīra - sabiedrībā labi zināma uzņēmēja - muguras ir beigusies, sapņu vakance aiziet gar degunu, šerpā vīramāte meklē izlīgumu, vienlaikus mudinot nesamierināties ar it kā acīmredzamo. Iveta meklē atbildes un dodas pretī drošībai un jaunai mīlestībai...
Bagātīga valoda, interesanti izteiksmes līdzekļi. Interesanti raksturi, asprātīgi domu graudi, daudz jauku citātu.
Saistošs un viegli izklaidējošs stāsts par kādas atraitnes dzīves pagriezieniem, kad izrādās, ka vīrs, vēloties sevi un sievu nodrošināt, sastādījis līgumu, kura dēļ arī gājis bojā, un šobrīd pašai Ivetai ļaundari liek spieķus riteņos, meklējot svarīgo dokumentu. :)
Neticami palīdzīgu pareizo cilvēku parādīšanās pie apvāršņa palīdz izvairīties no pāragras nāves autoavārijā, reputācijas samaitāšanas krogā un citiem ieriebšanas mēģinājumiem.
Pašas veselais saprāts gan palīdz izšķirošu lēmumu pieņemšanā, gan traucē, kad jāsaskata kopaina un jānotic notiekošajam.
Bet - pati neticamākā ir mīlestība ar ideālo kaimiņu. Un mātes senā mīlestība - miljonārs Silenieks, kas tā arī visu mūžu nelaimīgs palicis un māti gaidījis.
Ļoti, ļoti spilgtu momentu nebija, bet bija atsevišķi notikumi, kas patika - Silenieka rožu izmešanas epizode, kaimiņa neizdevušās sālsmaizes viesības un Krudžu ģimenes atkalsavešanas pasākums.
Kopumā puslīdz patika. Iesaku izlasīt M.Zīles cienītājiem un vieglas izklaidējošas literatūras, labas valodas piekritējiem.
Ļoti patika nobeigums:
"- Man ir ļoti, ļoti silti, - atkārtoju."
Citi citāti, ko gribas paturēt:
"Pēc nedēļu ilgušas tveices iepriekšējā naktī Rīgu pamatīgi izpurināja negaiss, un rīta gaiss beidzot atkal ir spirdzinošs kā vēsa dzēriena malks, nevis līdzīgs pie miesas līpošai, mitrumā sutinātai lupatai. (..) Viss pierastais, kam šorīt pārslīd skatiens, šķiet pilns aizturēta izpausties alkstoša prieka, kas teju plūdīs pāri malām."
"Redzi, viss lēnām sakārtojas.
Apgalvodama pretējo, es tikai lieki sadrebinātu pērn kapitālremontu piedzīvojušo mātes sirdi. Un vai viņa tāda vienīgā, kurai paklupināti bērni aiztaupa savas hirosimas un fukušimas?..."
"Briesmīgi gribas raudāt. Nogāzties zemē uz netīrā asfalta, sarauties čokurā un valstoties brēkt, kamēr aizkrīt balss. Diemžēl pieaugušām meitenēm ir liegta šāda publiska greznība."
"(..) runādams viņš pievirzās tuvāk un apmet maniem pleciem miklu smagu roku. Gluži kā zaļas malkas pagali. Šī kustība laikam ir priekšspēles sastāvdaļa."
"Gustava mātei nepatiku arī tad, kad viņa mani vēl nepazina."
"Pagalmā blakus ar Gustava gādību izbruģētajai automašīnu novietnei kaimiņiene Šteina kundze no pirmā stāva uztur pie dzīvības puķu dobi, amatu savienošanas kārtībā vērodama mājas sadzīvi un uz šā pamata izdarīdama secinājumus, kuri nereti satriec un mulsina. Tieši tāpēc gausinu soli, cerēdama, ka viņa dosies iekšā pēc ūdens krāšņumu laistīšanai un pašmaukšu garām nenoķerta. Bet neba velti Ņina Šteina gandrīz četrdesmit gadus strādājusi dažādās iekšlietu struktūrās - kundzei arī pakausī ir acis."
"Apgulstos blakus krāšņajiem zariem uz nekrāsotajiem, rīta saules iesildītajiem dēļiem un laikam pirmoreiz savā mūžā saprotu, ko īsti nozīmē patvērums. Kamēr cilvēkam tāds ir, grēks spļaut Dievam ģīmī."
"Šķita neiespējami, lai tāda ģimene, ko satur cieņa, pareizi tulkota pienākuma apziņa un citas stipras saistvielas, lai tāda savienība bez acīmredzama iemeslā izirtu. Bet, lūk... Tas ir noticis."
"- Zini, ko es esmu secinājusi? Nedrīkst precēt vienaudzi! Tu gadiem smagi strādā, taisot no viņa labu vīru - skolo pareizi runāt, staigāt, sadrošini apmeklēt zobārstu un manikīri, iemāci valkāt piemērotu apģērbu un izvēlēties vīnus biznesa pusdienās... Bet nav garantijas, ka tapušo augstās klases produktu vēlāk pati arī lietosi."
"Našķus gatavojot, nedrīkst skopoties. Ja reiz grēko - tad līdz grīdai!"
"Pieklājīgi vēlīga atturība ir pats labākais sadzīvisko attiecību modelis."
"Pietika viena vakara Mišas sabiedrībā, lai noticētu Gusta sacītajam, ka Doļeckis jau piedzima gudrs un augstskola, paldies Dievam, viņa prātu nesamaitāja."
"- Kāds ebrejs vaicā rabīnam: saki, rebe, vai drīkstu cerēt uz bagāta onkuļa mantojumu? Protams, atbild rabīns, - cerēšana nav pats sliktākais laika nosišanas veids."
"Starp viņu un Modestu, cik var saprast, valda nepārejoša kodolziema."
"Tiešām, intelekts brāļa sievu neapgrūtināja. Toties viņā bija pārpārēm zemiskas viltības."
"Rīt piezvanīšu un pateikšu paldies par iespēju secināt, ka šajos burziņos nekas nav mainījies kopš laika, kad mēdzu iziet Gustava sabiedrībā. Tiesa, līmenis bija nedaudz augstāks, bet cilvēki tāpat šausmīgi pūlējās izlikties bezrūpīgi, tajā pašā laikā apzināti šķiežot spēkus, lai pēc tam varētu iekrist gultā un aizmigt. Jo pretējā gadījumā nāktos palikt kopā pašam ar sevi - kāds nu kuru reizi biji..."
"Pirms gulētiešanas izeju aplūkot zvaigznes virs Jūrpils un blakus pārbagāti saziedējušam jasmīnam secinu, ka mums ar māti ir daudz vairāk kopīga, nekā vienmēr esmu domājusi. Un vispār... Pašai šķita - ar Niku man bija kaut kas pārpasaulīgs, gluži vai dzīvības un nāves robežas, apmēram tā, un līdzīgi jūtu krāšņuma pali ir citiem nepieejama greznība. Ak, bērnišķīgā lieluma mānija! Es nezinu, kur māte satika Raimondu Silenieku un cik ilgi abi bija kopā, taču nešaubos - tur dega ļoti liela uguns... Tik milzīga un neganti versmaina, ka ogles nav apdzisušas, kaut sārts dzēsts ilgi un godprātīgi.
Un tētis? Acīmredzot mūsu čaklā, gudrā, pašaizliedzīgā un ar pienākuma apziņu dzimušā tēta dvēselē bijusi šķautne, kuras priekšā jāmetas ceļos - godinot un novērtējot mīlestību, ko satikt vēlas ikviena sieviete. Mātei šī laime bijusi. Tomēr viņai blakus vienmēr soļojušas skumjas, ka šī bagātība nedara laimīgu. Tāda, lūk, pretruna."
"Palūgšu Modestam maisu vai saišķi, kas nu tur iepaunots, no bēniņiem savākt un - pa taisno saimniecības mājas kurtuvē! Nevēlos šķirot, cilāt un skart manas bijušās dzīves putekļus un smaržas uzsūkušās lietas. Lai apēd liesmas. Ugunij stipri zobi un nulle jūtu. Norīs bez asarām."
"Tici man, dzīve ir satriecoši īsa - šķiet, ka vēl agrs rīts, bet pēkšņi attopies launagā."
"Jā, bet ir taisnība, ka ļoti viegli mīlēt nelaiķus - jo tālāk pagātnē atkāpjas cilvēka miršanas diena, jo spēcīgāk izbalo sliktais un jo gaišākas kļūst mūsu atmiņas un sirsnīgākas plaukst jūtas pret aizgājušo..."
"Godīgi sakot, esmu priecīga, ka viņa noraida pavadīšanu. Mums abām ir diezgan liela vienpatnes norma."
"-Mīlestībai ir... dažādas šķautnes, Ivet. Tavu tēti mīlēju pavisam citādi - ar pateicību, uzticēšanos un katras dienas prieku par to, ka esam satikušies un ejam pa dzīvi kopā. Bez trauksmes."
"Praktisko pavedienu viņa apvijusi mūsu vakariņu pārrunu kamola virspusei, un es rīkotos pagalam nežēlīgi, atzīstoties, ka saredzu tur vēl citus dzīparus."
"Kaut kur lasīju, ka gaidīšanā laiks mēdz vilkties svina kurpēm kājās, un salīdzinājums toreiz likās spilgts. Tagad ik minūte apāvusi smagus granīta bluķus (..)"
Vērtējums: 7
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Izlasīta: 30.03.2014.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru