Mišels Feibers "Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās"

Laipni lūgti Viktorijas laikmeta Londonā! Arī nostūros, kur pieklājīgas dāmas nekad nespertu savu kāju! Kur vakara izpriecai skaistu sievieti var nopirkt par naudu.

M. Feibera ģeniālais, izlaidīgais romāns vēsta par mīlestību un godkārīgām ilgām. Tas ir brīnišķīgs stāsts par erotiku, mīlestību, grēku, ģimenes ķildām un šķiru aizspriedumiem.

Romāna galvenā varone Sirdspuķīte ir valdzinoša deviņpadsmit gadus veca prostitūta. Viņa lasa grāmatas un pat raksta romānu, kurā atriebjas saviem pāridarītājiem – vīriešiem. Vairāk par visu jaunā sieviete vēlas izrauties no pazemojošās dzīves.

Kas vīriešiem Sirdspuķītē šķiet tik pievilcīgs?

Sirdspuķītes piekoptā amata arsenālā nav lielākas vērtības kā jaunavīga izskata meitene, kas spēj ļauties izvirtību straumei un pēc tam iznirt no tās smaržīga kā roze, ar draudzīga spaniela skatienu acīs un smaidu lūpās – baltu kā grēku piedošana. Vīrieši nāk atkal un atkal, taujā pēc Sirdspuķītes un ir pārliecināti, ka sievietes vēlme izbaudīt viņu izraudzīto netiklību ir tikpat liela kā pašiem.

Pirms sāku lasīt šo grāmatu, biju dzirdējusi visdažādākos viedokļus - gan sajūsminātus ieteikumus noteikti izlasīt, gan neizpratni par to, kāpēc vispār sākts lasīt kaut ko tik murgainu. Tad nu mēģināju lasīt ar neitrālu attieksmi. Iesākumā nenācās viegli, jo pirmās pārsimt lappuses bija tas garais ievads, kuram "jātiek pāri", un es jau sliecos domāt, ka taisnība būs tiem, kas nav sajūsmā par šo darbu. Visu pārējo laiku ar vien vairāk un vairāk iepatikās sekot Sirdspuķītes gaitām. Palīdz arī tas, ka autors beidz ik pēc brīža iejaukties stāstā ar saviem komentāriem.

Erotikas šajā romānā ir maz. Vairāk gan netīra un neķītra privātā dzīve Londonas nomalēs. Nekas sajūsmas vērts, drīzāk nožēlojams. Toties tēli ir ļoti kolorīti un sīki aprakstīti, lai raisītu līdzpārdzīvojumu. To iepazīšanas gaitā jājūt līdzi te vienam, te otram, līdz romāna otrajā pusē jau esi sapratis, kas ir kas, kuram no tiesas jājūt līdzi un kurš to nebūt nav pelnījis.

Galvenā varone kļuva par vienu no tām, kam jutu līdzi ar katru nodaļu ar vien vairāk. Īpaši aizrāva viņas guvernantes gaitas un Sofijas audzināšana. Manuprāt, tieši tur atklājās viņas īstā būtība. Iesāpējās sirds par viņas pašas zaudēto bērnu, bet skaidrs, ka Viktorijas laikmeta Londonā Sirdspuķītei ar zīdaini uz rokām nebūtu nekādu izredžu puslīdz normālai dzīvei. Tad nu grāmatas beigās notikusī bēgšana ir kā īstais variants, kā iegūt ģimeni. Ne nu gluži atbalstāms, bet ļoti saprotams.

Diezgan šausminoša bijusi Sirdspuķītes dzīve, ko lasītājs nojauš palēnām, ielūkojoties atmiņās, kad viņa atceras savas mātes teiktos skarbos un nežēlīgos vārdus. Un viņas drosme neatkārtot tos, bet izturēties pretēji, izraisa cieņu. Ne katrs to spētu. Aizmirst to nevar, atmiņas uzpeld negaidīti un sāpīgi, bet Sirdspuķīte turas tam pāri. Viņas cīniņš ne vienmēr ir godīgs, ne vienmēr atbalstāms, bet tikai tā, ar zobiem un nagiem, viņa var pacelties pāri tai izmisuma bedrei, kurā piedzimusi un uzaugusi, kurā māte pati ievadījusi viņu prostitūcijā. Viljams Rākems ir viņas iespēja pacelties ārpus šī samazgu zaņķa un ievilkt krūtīs malku svaiga gaisa. Un pat to nevar saņemt par godīgumu. Ir gan jātēlo, gan jāmelo. Tāda ir šī laikmeta lielākā sāpe. Atšķirība starp tiem, kas cenšas izdzīvot visiem iespējamajiem līdzekļiem, un tiem, kas aiz gara laika nezina, kā sevi izklaidēt. Spožums un posts. Pateicoties vienam, zeļ otrs.

Vēl viens tēls, kas kļuva tuvs, ir Agnese. Bērns, kam nekas dzīvē nav izskaidrots, pat ne elementārākās sieviešu lietas. Un tāpēc viņa visu mūžu baidās, ka mirst. Tāpat, ir ļoti žēl, ka nevienam nav ne jausmas, kas viņai kaiš un audzējs netiek atrasts, bet tas viņu padarījis par nerru un vājprātīgo. Prieks, ka Sirdspuķīte ļāva viņai aizbēgt un ticu, ka, lai kur viņa nokļūtu, viņai klājās labāk kā greznajā Rākemu namā.

Grāmatas beigas gan nebija nekā vērtas. Palika sajūta, ka autors pats nezina, ko ar visiem galvenajiem varoņiem iesākt, tāpēc brīdī, kad grāmata kļuvusi pārāk bieza, lappuses vidū, nolemj beigt savu stāstu. Tā vienkārši, bez beigām. Diezgan kaitinoši.

Iesaku tiem, kurus nebiedē apjoms un kam patīk turpinājumu iztēloties pašam savu, jo autors savu versiju nedod.

"Arī skarbos laika apstākļus nedrīkst novērtēt par zemu; tā jārēšanās pa gultu liek celties ķermeņa temperatūrai, tad tu izej ārā aukstumā un sasaldējies; reiz viens medicīnas students, vilkdams kājās bikses, bija Kerolainai pastāstījis, ka tādā veidā viegli varot saķert plaušu karsoni. Pret plaušu karsoni viņa izjūt bijību, kaut arī jauc to ar holeru un uzskata, ka bieži skalojot kaklu ar džina un broma maisījumu, izredzes palikt dzīvai stipri vien palielinās."

"Izmantojiet iespēju saglabāt šo telpu atmiņā - nomācošo šaurību, mitruma izliekto dēļu grīdu, sveču liesmu nokvēpinātos griestus, vaska, spermas un sastāvējušos sviedru smārdu. Jums skaidri un gaiši jāredz šis ūķis acu priekšā, citādi to aizmirsīsiet, kad būsiet pakāpies augstāk - līdz labākām telpām, kur smaržo pēc kaltētām ziedlapiņām, jēra cepeša un cigāru dūmiem; līdz lielām istabām ar augstiem griestiem un tik bagātīgi izsmalcinātām kā ornamenti šo telpu tapetēs."

"Kā patiesi mūsdienīgu cilvēku Viljamu Rākemu varētu dēvēt par māņticīgi ateistisku kristieti; tas ir, viņš tic Dievam, kas, vairs nebūdams atbildīgs par saules lēktu, karalienes sargāšanu vai dienišķās maizes nodrošināšanu, tomēr aizvien vēl ir galvenais aizdomās turamais, kolīdz viss saiet grīstē."

"Viljams Rākems, lūkojoties acīs, kas ir tik platas un mirdzošas, ka redz tajās savu seju, no jauna atklāj nepastāvīgo prieku par to, ka ir Viljams Rākems. Šo esības atklāsmju malduguni, alkohola iekurtu un gaistošu, viņš izceļ kā savu patieso "es", kas ir pilnīgi svešs katru rītu spogulī redzamajam izplūstošās miesas blāķim."

"Kaut vienreiz par visām reizēm tiktu pieņemts lēmums, no kā mēs esam cēlušies - no Ādama vai no Darvina primātiem. (..) Ja tikai jūs zinātu, ar kādām padibenēm es strādāju! Tad saprastu, ka uzskatu karš, kas tik neganti plosās mūsu baznīcās un valdības namos, šiem cilvēkiem nenozīmē itin neko. Viņi to uztver kā kašķi starp uzpūtīgu cilvēku grupējumiem. "Man tā lietiņa ir skaidra, jaunkundz," viņi saka. "Mums jāizvēlas, kas bija mūsu vecvecāki: divi mērkaķi vai divi pliki vientieši dārzā." Uz viņi smejas, jo abi varianti viņiem šķiet vienlīdz komiski."

"(..) viņa bija izgājusi šādās tādās darīšanās. Pie tēva, lai pasniegtu viņam Ziemassvētku dāvanu, - bezjēdzīga piepūle, jo viņš neko nesvin, neko nevēlas, bet viņš ir tēvs, viņa ir meita, un tā nu tas ir. Katru gadu viņi apdāvina viens otru ar grāmatām, kurām lemts palikt nelasītām, un novēl viens otram priecīgus Ziemassvētkus, lai gan dakteris Kērljū netic Kristum, bet Emelīna netic, ka viņas Pestītājs dzimis 25.decembrī. Tādos, lūk, muļķīgos kompromisos mēs ielaižamies, lai saglabātu labas attiecības ar tiem, kuru dzīslās rit tādas pašas asinis kā mūsējās."

"Bail pat domāt, cik viegli cilvēks dzīvniecisku iegribu apmierināšanai var izniekot visu mūžu."

"- Nav! - kaķis norāj saimnieci, un viņa ir spiesta atzīt, ka labi nodomi nevar aizstāt rīcību; tādēļ Foksa kundze paņem zābakus, lai sagatavotos vēl vienam karagājienam ārpus mājas."

Vērtējums: 7 (ja būtu jēdzīgas beigas, būtu vismaz 9)

Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 23.02.2014.