Ziemas spelgonī slepkava nemanīts klīst pa pilsētu. Divas sievietes tiek noslīcinātas pašas savās asinīs. Viena - pakārta. Nozieguma vietās nav nekādu pēdu. Prese ārdās. Izmeklētāji mīņājas uz vietas. Ir tikai viens cilvēks, kurš varētu atklāt slepkavu. Bet inspektors Harijs Hols ir tālu un nevēlas tikt atrasts. Par laimi, tas nenotiek bieži. Bet ir reizes, kad starp mīlestību un naidu var likt vienlīdzības zīmi. Kurš ir tas, kurš mīl tikpat spīvi kā ienīst?
No norvēģu valodas tulkojis Ilmars Briška.
Jū Nesbē ir kā ikona - jau zini, ko sagaidīt un visu to arī sagaidi. Harijs Hols - tik pat mežonīgs un nepieradināts kā līdz šim. Noziedznieki tik pat rūdīti un tik pat veikli, tomēr, tomēr, ne pietiekami. Mīlestība arī ir, bet bez happy end, jo ar Hariju laimīgas beigas nav iespējamas. Pārfrāzējot kādu teicienu, - ja tās ir labas, tad tās nav beigas.
Visumā man ļoti patīk šis detektīva stāsts - smagas personības stāsts par mīlestību, darbu un zaudējumiem visās frontēs. Tuvāk dzīvei. Noteikti jāizlasa ari pārējās. Neesmu vēl lasījusi divas no izdotajām daļām, jo cerēju, ka kādā brīdī tiks izdotas īstās pirmās daļas - Nūja un Tarakāns - un tad es sāktu lasīt no sākuma. Trešo, ar nosaukumu Sarkankrūtītis, reiz bija izdevis apgāds Kontinents. To esmu lasījusi, bet Zvaigzne, nez kāpēc, sāka izdot no ceturtās daļas un septīto izdeva pirms sestās.
Leopards bija mazliet citāds, jo tajā vairs gandrīz nemaz nebija Rākelas un Oļega. Toties parādījās jauna mīlestība - Kaja, padarot šo romānu mazliet citādu kā iepriekšējie.
Man patīk izziņas materiāls, kas šajos romānos tiek iekļauts - šoreiz par sniega lavīnām. Interesanti uzzināt to, ko citkārt diezin vai uzzinātu - kā izdzīvot sniega lavīnā, pareizāk sakot, kā mazliet uzlabot savas izredzes izdzīvot.
Iespēja ieskatīties dažādu noziedznieku slimajos prātos:
"Par spīti visam nogalināšana ir tikai neizbēgamā pasteidzināšana. Nāvei nav izņēmumu, un tas ir labi, jo dzīve nozīmē sāpes un ciešanas. Tādējādi katra slepkavība ir līdzcietības akts. Tikai par to jau nedomā brīžos, kad saulīte tevi silda, kad ūdens čalo pie lūpām un katrā sirdspukstā jūti idiotisku dzīvesprieku."
Sieviešu loģikā:
"Tas viss ir tik banāli. Mēs ticam, jo vēlamies ticēt. Dievam, jo tas nomāc nāves bailes. Mīlestībai, jo tā izskaistina priekšstatu par dzīvi. Precētu vīriešu vārdiem, jo tos saka precēti vīri."
"Kaja pagriezās un devās lejup pa kāpnēm. Harijs pārkāpa pāri slieksnim un klusi aizvēra durvis.
Harijs novāca krūzītes, izskaloja kafijkannu un nolika to vietā, kad ieskanējās durvju zvans.
Viņš izgāja atvērt.
- Es kaut ko aizmirsu, - viņa ierunājās.
- Ko īsti? - viņš atjautāja.
Viņa pacēla roku un noglāstīja Harija pieri.
- Aizmirsu, kā tu izskaties."
"Kad cittautu pasakas atnāca līdz Norvēģijai, te nebija ne karaļu, ne muižnieku, tādēļ norvēģu pasaku versijās karalis tika attēlots kā bagāts zemnieks sermuļādas mantijā."
"(..) atskanēja glābšanas helikoptera propelleru plarkšķi - it kā kāds superātri dauzītu tepiķi."
"Ūdens nekad nav slikts, bieži vien tas ir diezgan labs."
"Trešā daļa no Harija būtības pamazām sāka uztraukties par atpakaļ ceļa iespējamību. Tas tikai nozīmēja, ka divu trešdaļu vairākums pasūta šo vienu trešdaļu pie velna."
"Harijs aizvēra acis, dziļi ieelpoja un koncentrējās uz to, lai spētu atliekties atpakaļ un pārvarēt ķermeņa miljoniem gadu gaitā izstrādāto pamatoto protestu: dzimta nevar turpināties, ja iekrīt bezdibenī.
Smadzenes pieveica ķermeni - ar minimālu pārsvaru."
"Laiku neplēsa gabalos kaut kādi jauni notikumi, tas ritēja vienmērīgā straumē."
"Viņai nevajadzēja ieskatīties puisī tikai tāpēc, ka viņš... ka viņš lika tai sajusties skaistai. Skaistākai nekā viņa ir patiesībā. Kad tā notiek, tu domā, ka tā ir svētība, bet patiesībā tas ir lāsts. Ja esi kaut reizi redzējusi, ka viņa acīs kļūsti skaista, tad tas ir kā... kā burvestība. Un tādēļ tu paliec. Paliec un paliec, jo ceri ieraudzīt to vēlreiz."
"Apbrīnojami, cik viegli ir piemānīt cilvēkus, ka tie ļaujas piemānīties."
Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Izlasīta: 23.03.2014.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru