Ludmila Uļicka "Mēdeja un viņas bērni"

Ik gadus aprīlī sākas "ģimenes sezona". Mēdejai Mendesai, pēdējai tīrasiņu grieķietei šai Krimas piekrastē, jau ir pāri septiņdesmit un savu bērnu nav, bet no malu malām - no Maskavas un Taškentas, no Lietuvas un Gruzijas - bēgdami no ikdienas, pie Mēdejas sabrauc radu bērni un mazbērni. Ar rāmu garu un likteņa griežos rūdītu atturīgu labvēlību viņa uzņem raibo baru, kurā arvien ir kāda jauna mīlestība, jauni dzīvesbiedri un bērni. Romāna plašo audumu veido ģimenes noslēpumi - Mēdejas un viņas tuvinieku dzīves un mīlestības stāsti, kuru viducī rimti paliek mūžsenā Krimas zeme un šī apbrīnojamā sieviete.

Grāmata - pārsteigums. Brīžiem rindas un lappuses traucās vēja spārniem, brīžiem bija jāpiespiež sevi lasīt tālāk. Visumā ļoti interesants dzīvesstāsts. Pirmkārt jau tāpēc, ka tik neraksturīgs mūsu platuma grādiem, jo runa ir par grieķiem. Otrkārt, jo ļoti kolorīta galvenā varone. Treškārt, tāpēc, ka vienā stāstā ietilpināti tik daudzi citi! Varoņu ir daudz, visa plašā dzimta - un katram ir savs stāsts.
Skaisti apraksti, gleznainas Krimas ainavas, brīžiem pazib arī kas krieviski pazīstams.
Vienīgais, kas nepatika, varoņu morālās vērtības, kas nereti bija tālas no manām pašas. Tādas grāmatas lasīt nav viegli, toties, ir daudz vielas pārdomām.
Visādi citādi ļoti laba un pārsteidzoša grāmata. Īpaši pārsteidza Mašas vīra Aļika attieksme un rīcība laikā, kad viņas prātiņš nebija īsti skaidrs.

Iesaku dzīvesgudriem cilvēkiem, kam dzīves aizspriedumu palicis maz.

Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 31.12.2013.