Viena no pēdējām filmām, ko esmu noskatījusies. Gribēju padalīties...
"Pēdējā dziesma" jeb "The Last Song"
Iesākumā maldīgi likās, ka esmu bibliotēkā paņēmusi vieglu jauniešu filmu. Apmēram līdz pusei tā tāda arī bija. Toties otrās puses emocionalitāte atsvēra pirmās "vieglumu"... Sen nebiju raudājusi skatoties filmu. Šoreiz raudāju no sirds.
Un par filmām, kuras aizskar manas dvēseles stīgas tik ļoti, ka asaras plūst... tās noteikti IR labas. Vai ne? Un ja vēl ir iemesls pārdomām par nopietnām tēmām - attiecības ar mums mīļajiem, godīgums (stāsts par baznīcas degšanu), kļūdas un piedošana. Tās ir tādas dziļas tēmas, par kurām aizdomāties ir vērtīgi mums pašiem un mūsu līdzcilvēkiem.
Labprāt šo iegūtu savā kolekcijā, lai laiku pa laikam noskatītos vēl kādu reizi.
2 komentāri:
Jā,pievienojos par šo filmu...Tā aizskāra arī manas dvēseles stīgas...
Es filmas visbiežāk izvēlos pēc vāciņu norformējumiem. Un par šo pirmais iespaids bija tāds pats kā tev. Un uz beigām arī manās rokās bija mikls kabatlakatiņš.
Vēl viens "aplauziens" man bija ar šo filmu http://www.youtube.com/watch?v=IfCNX7-RkbM
Uz vāciņa sunītis, secinājums, tad jau būs visādas dumas suņu izdarības utt. un darba dienas vakarā neko nopietnu nemaz neprasās. 2/3 no filmas biju noraudājusi. Tik ļoti mani vēl neviena nebija aizskārusi.
Ierakstīt komentāru