Par lasīšanu...

Gribēju pastāstīt par savāma attiecībām ar grāmatām un lasīšanu. Un šodien ieraudzīju šo pašu tēmu Elīnas blogā. Tad nodomāju, ka tomēr nerakstīšu, lai nedubultojas tēmas, bet beigu beigās tomēr rakstu. :D Tas pēc manis izskatās. Grūti atkāpties no domas. un varbūt šī tēma aizceļos arī pa citiem blogiem. Būtu interesanti palasīt. :) Jo mēs esam tik dažādi, mūsu dzīves, ieradumi un mūsu domas par vienu tēmu mēdz būt tik dažādas...

Tad nu par mani.
Es sāku lasīt 4 gadu vecumā. Un lasīju vienmēr un daudz. Mums mājās bija ļoti daudz grāmatu un gandrīz visas es izlasīju. Kad vakaros man lika nodzēst gaismu un gulēt, lasīju ar bateriju zem segas. :D Tas pēc manis izskatās, vai ne? Biju īsts grāmatu tārps, kas stiepa no bibliotēkām mājās grāmatas un lasīja katru vakaru.
Nekas daudz nav mainījies, lasu joprojām. Pēdējos gados gan lasīju mazāk, jo mani bija apsēdusi doma, ka visas grāmatas, kas man patīk (un es mēdzu lasīt to, kas man patīk), man ir vajadzīgas, lai tās būtu manā grāmatu plauktā. Tāpēc lasīju tikai tad, kad varēju nopirkt vai man uzdāvināja grāmatu. Bet vakar metu savus principus pie malas un aizgāju atjaunot savu bibliotēkas karti, kas gadiem nebija lietota. Un jau vakar paņēmu trīs apjomīgus iespieddarbus.












Ar tiem tad atsākšu savas bibliotēkas apmeklētājas gaitas. Un vakar jau ar kāru aci noskatīju grāmatas nākamajām reizēm. :) Diez, kāpēc es tik ilgi pretojos bibliotēkas vilinājumam? :D

Parasti es lasu naktīs. Šo ieradumu neesmu zaudējusi, drīzāk attīstījusi. :D Parasti vidēja biezuma grāmatas izlasu vienā, divās naktīs. Man vienmēr vajag visu un uzreiz. Es esmu par nepacietīgu lai lasītu lēni un pa daļām. Iesāktu grāmatu pamest nevaru, kamēr nav izlasīta no vāka līdz vākam. Un tad meklēju nākošo. Vienlaicīgi nelasu vairākas, jo, kad lasu, esmu grāmatā iekšā līdz ausīm. Manis nav. Un, kad aizveru pēdējo lappusi, vēl aizveru acis un pakavējos brīdi tai noskaņā un tikai tad, parasti negribīgi, peldu ārā no grāmatas reālajā pasaulē.
Manuprāt, grāmatas ir labākas kā filmas,jo filmās kāds jau visu ir izdomājis, kāds visu ir salicis pēc savas iztēles un vēlmēm (tēli, skati, nianses), bet lasot es varu visu iztēloties pati, tā, kā man patīk! Un tas ir vislabākais. :)
Grāmatas ir daļa no manis. Tās ir daļa no manas pasaules. Vislabākais laika kavēklis un aizraušanās.

23.01.2011.
"Klejotāja" - šī grāmata mani ierāva sevī kā aizraujošā filmā. Paliku tur līdz pat pēdājai lappusei un vēl mazliet ilgāk. Labs rādītājs parasti man ir tas, ka ir ļoti žēl, ka grāmata beidzas un mazliet sāp sirds, ka man nav iespējas lasīt, kas notiks tālāk... Man patika. Protams, ka tā ir tikai viegla izklaides literatūra, bet man noteikti patīk arī tāda. Aizrāva vairāk kā "Krēsla" savulaik. Cerams S.Meiere uzrakstīs vēl kādu tik pat labu darbu. Es to noteikti nopirkšu un izlasīšu. :)

18.02.2011.
Pagājušajā naktī beidzu lasīt "Mīlestību holeras laikos". Ilgi un grūti man gāja, jo, pirmkārt, jau pēc pārdesmit lappusēm sapratu, ka esmu kaut kad jau lasījusi šo grāmatu, bet neko daudz no tās neatceros (kas jau nebija labs rādītājs), un, otrkārt, man tā nemaz nepatika. Brīžiem likās par atklātu, brīžiem pat - par rupju. Nebija manējā nepavisam. Grāmatas lasīšanas procesā, kad 2/3 jau bija pievārētas, noskatījos arī filmu (pilnīgi nejauši piefiksēju vienā vēlā vakarā šo filmu). Nepatika arī tā. Kaut kā man ar šo grāmatu/filmu nesaskanēja morāles normas vai kas cits. Bet principa pēc, izmocīju. Prieks, ka ir izlasīta. Vairs negribētu.