Kopš 1831. gada astoņus gadu desmitus Jaunpiebalgas draudzi pārvaldīja mācītāji Kēlbranti: tēvs Kārlis Ludvigs un dēls Emīls. Enerģiski, apdāvināti, stipras gribas un dedzīga temperamenta ļaudis, kas turēja sevi par augsti dzimušiem (tā nebija tiesa), Dieva aicinātiem luteriskās konfesijas un vācbaltiskās kultūras pārstāvjiem un sargiem. (..)
Skumju pilns stāsts par Kēlbrantu dzimtu Piebalgas pusē. Par skarbo Kārli, kas necieš latviešu zemnieku, bet neatzīst to pat pats sev. Par viņa abām sievām, bērniem. Par tā laika skarbo likteni, kad bērni dzima un mira ar nožēlojamu regularitāti... Par ciešanām, mīlestību, naidu, neizpratni un līdzāspastāvēšanu. Vēlāk jau par Emīlu un viņa mācītāja gaitām un ģimenes dzīvi. Par hernhūtiešiem un mērnieku laikiem.
Ja es nāktu no Piebalgas puses, noteikti šo grāmatu sev nopirktu un bērnubērniem liktu lasīt sava novada vēstures liecību, bet neesmu no šīs puses. Mazliet pat žēl. Ļoti gaidīšu turpinājumu "Hernhūtiešu meitas" un ceru, ka tas būs drīz.
Viegli uztverama valoda, raita un krāšņa, brīžiem likās, ka spēju sasmaržot gan ceriņkrūmu, gan redzēt rietošo sauli savām acīm, likās, it kā es arī tur būtu pabijusi kaut kad, starp lappusēm. Skaisti!
Citāti:
"Nu jau krietns laiciņš, kopš nācās samierināties, ka tas, kas bērna un jaunas meitenes prātam šķiet mūžīgs, neizmaināms un svēts, zudis uz mūžu. "Sievai ar to jāsamierinās, meitiņ," asaras slaucīdama, šķiroties apgalvoja mīļā māte. "Tāds ir sievas liktenis - kurp vīrs aizved, tur jāvij ligzda un jāveido mājas.""
"Cilvēks ātri pierod pie brīnumiem, ja tie atkārtojas."
"Mājās viss bija kā senāk, tomēr izskatījās citādi. Nekas taču nestāv uz vietas. Upes plūdums tas pats, bet ūdeņi citi. Ceļa līkums tas pats, bet gājēji citi."
"Atceries, dēls, manu gudrību - ja gribi laimīgi dzīvot, tad nesagādā sievai sirdssāpes."
"Turpmākā dzīve pati rādīs, kā dzīvojama."
"Kad pats esi nevainīgs un naivs, tādi šķiet arī visi citi. Varbūt labi, ka tā, jo maza dzīves pieredze un liela nesaprašana bieži pasargā no negribētas vilšanās."
"Katrs mirklis laika ritumā ir kaut kā sākums un nobeigums. Dzimstošas dzīvības gavilējošais prieks un skumja nopūta pie aizgājēja šķirsta. Katra diena - brīnums, kurš spēj izmainīt pasauli."
"Dienās, kad pastorāta saimnieks karoja pret netaisnību, viņa mājā valdīja satraukuma pilna gaisotne, kad pat muša nezināja, kurp drīkst lidot un apmesties, lai nedabūtu pa skaustu ar slapju trauklupatu."
"Visa cilvēka dzīve ir skola. Diemžēl, kad beidzot esi izmācījies un tapis vieds, neatliek nekas cits kā iegulties kapā."
"(..) vecais Meiendorfs visā nopietnībā arī pats sadomāja mirt un, kad tā noskaņojas, tad jau laikam pamazām nāvi var arī pielabināt."
"Jaunā Derība mācīja, ka vīram jāmīl sava sieva tā, kā Kristus mīl savu draudzi. (..) Viņa mīlestība bija kaut kas daudz vairāk nekā parasta jūsma, kas pastāv starp laulātiem ļaudīm kopīgas dzīves iesākumā un pazūd ar gadiem, līkumojot garajos un grūtajos dzīves ceļos."
"Nesmejies no rīta, tad vakara raudāsi, māte kratīja pirkstu. Un otrādi. Kad vismelnākā tumsa, gaidi rītausmu - arī to mazajai Teofīlei lika aiz auss."
"Kad cilvēks pazaudē interesi par dzīvi, viņš pamazām saīgst, sačurn un paliek par nepatīkamu nastu apkārtējiem."
"Čabatā iekritis akmentiņš berzās gar pēdu. Grauza kā bēdīgās domas par veltīgi pazaudēto laiku un aizgājušo pasaules godību. Kāda jēga cilvēka dzīvei un visam, kam nabags sirsnīgi ticējis, ja galā izrādījās - tie vienīgi ceļa putekļi, kas brīdi nosēdušies uz koku lapām, bet jau rīt tos nomazgās pirmais lietus?"
"Tādus smaidus svešas acis neredz, tie paliek sirdī."
"Tā kā katrs vēlas būt liels, tad beigās visi kopā kļūst sīki. Nožēlojami to piedzīvot. Laikmets prasa daudz augstākus ideālus. Mēs vairs neesam savu tēvu cienīgi."
Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Izlasīta: 26.02.2015.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru