Šis ir stāsts, ar ko iesākas sērija par izmeklētaju Hariju Holu. Ļoti jocīgi lasīt sākumu, kad izlasītas jau dažādas nākamās daļas (nekad nesapratīšu izdevēju dziļo domu, kāpēc tās netiek tulkotas un izdotas pēc kārtas pareizā secībā?!). Galvā neliela putra, bet grāmatu nemaitā.
Ļoti interesanti uzzināt, ar ko tad viss sākās. Un izrādās, ka Harijs ir īsts nelaimes putns, kas alkohola dēļ savārījis ļoti lielas ziepes - nogalinājis kādu jaunieti un arī savu kolēģi. Mēģinot no tā visa aizbēgt, viņam īsti neizdodas atrisināt lietu Austrālijā. Viņa smadzenes ir ģeniālas, bet veiksmes ir stipri par maz. Šoreiz viņš zaudē kolēģi un mīļoto sievieti.
Ļoti patika stāsti par izpletņlēkšanu, kas gan bija ārpus konteksta, toties ļoti uzrunāja, piešķīra patīkamu rozīnīti.
Aizraujoša, izlasīju nepilnas diennakts laikā, un lasīšana nebūt nebija vienīgais, ko darīju. :D
Citāti:
"Intuīcija ir tikai visu pieredžu summa. Es iedomājos tā, ka viss, ko tu esi piedzīvojis, viss, ko zini un ko domā, ka zini, un tas, ko nenojaut, ka zini, - tas viss tavā zemapziņā guļ it kā pusmiegā. Parasti šim guļošajam zvēriņam tu nepievērs uzmanību, tas vienkārši guļ, krāc un absorbē jaunumus, vai ne? Bet reizēm tas pamirkšķina acis, izstaipās un pastāsta tev, ka - ei! - tu esi jau to redzējis! Un atklāj, kā viss saskan kopā."
"Cilvēki baidās no tā, ko nesaprot. Un ienīst to, no kā baidās."
"- Es nejokoju, Harij, televīzijas skatīšanās stiprina pašapziņu. Kad redzi, cik dumji cilvēki grozās ekrānā, tad pats jūties gudrs."
"- Un, cik ilgs laiks, tavuprāt, ir vajadzīgs, lai cilvēku iepazītu pamatīgi?
- Lai pamatīgi iepazītu? - Endrū sajūsmināti paostīja cigāru. - Visvairāk iestaigāto taciņu atrašana lielā, tumšā mežā neaizņem daudz laika. Dažiem cilvēkiem šīs taciņas ir taisnas, labi aprūpētas, ar laternām un ceļa norādēm. Liekas, ka tie ir gatavi pastāstīt tev visu. Bet tieši tad ir jābūt ļoti piesardzīgam, jo meža dzīvnieki nemājo uz apgaismotām takām. Tie dzīvo krūmājos un meža biezokņos.
- Un cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai tos iepazītu?
- Tas atkarīgs no tā, kurš tajā dodas. Arī no meža. Daži meži ir tumšāki par pārējiem."
"- Katrs atstāj aiz sevis pēdas, vai ne? Nodzīvotā dzīve ir kā grāmata, kuru jāprot izlasīt."
"- Kā tev šķiet, kur Endrū nonāks?
- Kādā nozīmē?
- Vai viņa dvēsele nonāks tur, augšā, vai arī pašā apakšā?
Tuvumba kļuva nopietns.
- Esmu vienkāršs cilvēks, Harij! Par tādām lietām es neko daudz nezinu. Arī par dvēselēm nezinu daudz. Tomēr es šo to zinu par Endrū Kensingtonu, un, ja tur augšā kaut kas ir un ja viņi tur grib skaistas dvēseles, tad viņa dvēsele tur tiešām iederas. - Tuvumbas seja atplauka smaidā. - Bet, ja kaut kas būtu tur lejā, tad domāju, ka viņš izvēlētos nonākt tur. Viņš ienīda garlaicīgas vietas."
" - Bet, ja tas ir personisks jautājums, Harij, tad došu arī personisku atbildi. Manuprāt, maniem un Endrū senčiem bija taisnība. Viņiem bija saprātīgs uzskats par nāvi. Protams, daudzās ciltīs ticēja pēcnāves dzīvei. Daži ticēja reinkarnācijai, ka dvēsele pārceļo no viena ķermeņa uz citu, un daži uzskatīja, ka mirušo dvēseles klejo apkārt kā gari. Dažas ciltis ticēja, ka mirušo dvēseles pārvēršas par zvaigznēm pie debesjuma. Un ta tālāk. Taču visi ticēja, ka cilvēks - agrāk vai vēlāk - pēc visām šīm stadijām nomirst pa īstam, galīgi un neatgriezeniski. Un tad - viss. Tad cilvēks pārvēršas par akmeņu kaudzi un viņa vairs nav. Kaut kāda iemesla dēļ, man šī doma ļoti patīk. Tādas mūžības perspektīvas mazliet nogurdina. Kā tev šķiet?"
Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Izlasīta: 18.01.2015.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru