Neparasti atklāti raksturotas draudzeņu attiecības, kurās valda gan godkāre, gan skaudība, gan mīlestība juku jukām. Reti izdodas lasīt kaut ko tik nepieslīpētu un neizpušķotu, patiesu un tiešu, kur lietas sauktas to īstajos vārdos. Stāsts par divām draudzenēm, kuru lasot bieži nepamet sajūta, ka gribas iejaukties stāstā un izjaukt šo draudzību, kas nes tik daudz posta. Tomēr tā, neskatoties ne uz ko, neticami turpinās gadu desmitus. Stāstam sākoties, meitenes vēl ir mazas, bet nobeigumā - pusmūža sievietes, no kurām viena zaudējusi bērnu, kuru visu mūžu cer atrast... Ļoti traģisks un neapskaužams dzīves pārbaudījums.
Lasīju grāmatu pēc grāmatas, kā parasti, neciešot gaidīšanu. Man patika lasīt šīs grāmatas vienu pēc otras, tās aizrāva. Tomēr otrreiz laikam nelasīšu vairs. Ar vienu reizi pietika. Daudz labu domu palika, ko sev atzīmēju.
Lasīju grāmatu pēc grāmatas, kā parasti, neciešot gaidīšanu. Man patika lasīt šīs grāmatas vienu pēc otras, tās aizrāva. Tomēr otrreiz laikam nelasīšu vairs. Ar vienu reizi pietika. Daudz labu domu palika, ko sev atzīmēju.
Citāti:
"Es nejūtu nostaļģiju pēc bērnības, tā bija vardarbības pilna. Mēdza notikt viss kaut kas - gan mājās, gan ārpus mājām, katru dienu, taču neatceros, ka būtu domājusi, ka mums trāpījusies īpaši riebīga dzīve. Dzīve bija tāda, kāda bija, tas arī viss, un mēs augām, apzinoties, ka jāpaspēj palikt kāju priekšā citiem, iekams citi paliek kāju priekšā mums."
"Viņa ne tikai prot visu labi izteikt, bet arvien vairāk izkopj kādu, man jau pazīstamu talantu, proti, tagad viņa vēl labāk nekā bērnībā prata paņemt jebkurus faktus un tos dabiski uzlādēt ar īpašu spriegumu, - Lila, pārvēršot realitāti vārdos, padarīja to spēcīgāku, piesātināja ar enerģiju."
"Atšķirībā no viņas Nino nepiemita spēja jebkurai lietai piešķirt valdzinājumu. Viņš savu sakāmo būvēja kā pētnieks, piepildot to ar konkrētiem piemēriem, un katrs mans jautājums bija kā neliels grūdiens, kas iekustināja lavīnu: viņš runāja bez apstājas, bez izskaistinājumiem, bez mazākas ironijas, skarbi, asi."
"Bez mīlestības izkalst ne tikai cilvēku, bet arī pilsētu dzīve."
"Cilvēki domāja, ka viss, kas noticis agrāk, ir palicis pagātnē un ka labāk mierīgas dzīves vārdā tam visam uzvelt virsū akmeni, taču agrākais nekur nebija pazudis, viņi paši dzīvoja agrākajā un turpat turēja arī mūs, un tādējādi, paši to neapzinādamies, visu agrāko turpināja."
"Tāda viņa bija - viņai patika izjaukt līdzsvaru, lai redzētu, kādās vēl kombinācijās visu varētu sakārtot."
"- Es tikai jūs lūdzu darīt tā, kā būtu labāk jūsu meitai.
- Es pats zinu, kā manai meitai ir labāk.
- Jā, taču viņa to zina vēl labāk nekā jūs."
"Man nebija grūti nošķirt savus vārdus no sevis pašas; pret visiem tiem skolotājiem, kas nu bija kļuvuši nedraudzīgi, es izturējos ļoti godbijīgi, biju centīga, laipna un izpalīdzīga, un drīz vien viņi mani atkal uzskatīja par, viņuprāt, kārtīgu meiteni, kam var piedot dīvainu izturēšanos. Tādējādi atklāju, ka protu rīkoties tāpat kā Galiāni: ar stingru pārliecību paust savu viedokli un vienlaikus izpelnīties vispārēju cieņu ar nevainojamu izturēšanos."
"Tolaik Lilas vecāki - un tāpat manējie un visu draugu vecāki - man šķita veci. Neredzēju necik daudz atšķirības starp viņiem un vienas vai otras puses vecvecākiem, manās acīs viņi visi bija cilvēki, kas dzīvoja savā ziņā aukstu dzīvi, un viņu saltajai eksistencei nebija nekā kopīga ar to, kā dzīvojām mēs, vienīgi mūs plosīja karstas jūtas, aizrāva nevaldāmas domas."
"Viņa sejā bija tik daudz ciešanu, ka nodomāju, viņš droši vien pats sevi sāpīgi savaino, jo vārdi, ja tos izkliedz tikai rīklē un krūtīs, neļaujot tiem eksplodēt gaisā, ir līdzīgi asām metāla šķembām, kas savaino plaušas un balseni."
"Vai ir iespējams, ka vecāki pa īstam nekad nenomirst un ikviens bērns tos nenovēršami turpina nēsāt sevī?"
"Ja kāda pārliecība jau tāpat ir kļuvusi trausla, nevajag daudz, lai novājinātu to tiktāl, ka tā sabrūk."
"Visā, kas ir mazs, vienmēr slēpjas kaut kas, kas ir vēl mazāks, kas grib izsprukt laukā, un ārpus visa, kas ir liels, vienmēr ir kaut kas vēl lielāks, kas to grib paturēt gūstā."
"Katrā ziņā es nebiju pieņēmusi apzinātu lēmumu klusēt, tā drīzāk bija neizlēmīga vilcināšanās, kas vispirms pārtapa tēlotā aizmāršībā, bet pēc tam pārliecībā, ka nu jau ir par vēlu - ja jau uzreiz neizstāstīju, kā viss noticis, tagad būtu pārāk sarežģīti vai varbūt pat lieki censties kaut ko labot."
"Šoreiz es skaidri ieraudzīju vecā rajona mātes. Viņas bija nervozas, viņas bija piekāpīgas. Viņas klusēja sakniebtām lūpām, uzkumpušām mugurām vai arī izbrēca briesmīgus lamuvārdus bērniem, kas tām ne mirkli nedeva mieru. Neiedomājami kārnas, ar iekritušām acīm un iedubušiem vaigiem vai arī ar plati izplūdušām sēžamvietām, uztūkušām potītēm un smagām krūtīm, viņas vilkās pa ielām ar iepirkumu somām, un mazākie bērni turējās viņām pie brunčiem un diedelēja, lai viņus ņem opā. Un, augstā debess, viņas taču bija tikai kādus desmit, nu varbūt divdesmit gadus vecākas par mani. Tomēr izskatījās, ka viņas jau pilnībā zaudējušas tās sievišķības pazīmes, kas tik svarīgas likās mums, meitenēm, un ko centāmies izcelt ar apģērbu un grimu. Visu sievišķīgumu no viņu miesas bija noēduši vīri, tēvi, brāļi, kam viņas pamazām līdzinājās arvien vairāk, vai arī vecuma un slimību tuvošanās. Kas īsti aizsāka šādas pārmaiņas? Smagie mājas darbi? Grūtniecības? Sitieni?"
"Vai tas nozīmēja, ka drīz vien viņa pati sevi dēvēs tikai un vienīgi par Rafaellu Karrači, tā parakstīsies un viņas bērniem vajadzēs piepūlēt atmiņu, lai atcerētos mātes pirmslaulību uzvārdu, bet mazbērniem par to vispār nebūs ne jausmas?"
"Nevienlīdzībai piemīt kaut kas ļauns, tagad es to zināju. Šis ļaunums darbojas dziļumos un aizrokas viņpus naudai."
"Tu visu mūžu mīli cilvēkus, par kuriem īstenībā nemaz nezini, kas viņi tādi ir."
"Atpakaļ atgriezties neviens nevar, dzīve mūs pati aizved, kur vien vēlas."
"Es savas vēlmes ne tikai rūpīgi slēpu no citiem, bet arī sev pašai atzinu skeptiski, bez pārliecības."
"Vai savas jūtas es glabāju klusībā, jo mani biedēja tas, cik mežonīgi es patiesībā alku pēc lietām, cilvēkiem, uzslavām, atzinības? Vai es baidījos, ka gadījumā, ja neiegūšu to, ko vēlos, šīs mežonīgās alkas uzsprāgs manās krūtīs un aizies pa visļaunāko jūtu ceļu? (..) Vai tāpēc arī tad, kad spēru soli uz priekšu, vienmēr biju gatava parauties atpakaļ? Vai tāpēc vienmēr turēju gatavībā piemīlīgu smaidu, apmierinātus smieklus, ko likt lietā, kad viss izvēršas nelāgi? Vai tāpēc agrāk vai vēlāk piemeklēju ticamus attaisnojumus visiem, kuri man sagādāja sāpes?"
"- Galu galā ir arī spoguļi. Un tie ir objektīvi.
- Spogulis ir pēdējais, kam tu vari uzticēties."
"Lilai pēdējā laikā bija uzradies paradums izteikties pēdējai, tādējādi viņai vienmēr bija vairāk laika apdomāties un ar īsu piezīmi sagraut visu, ko mēs pārējie vairāk vai mazāk neapdomīgi bijām pateikuši."
"Ir brīži, kad mēs liekam lietā bezjēdzīgus formulējumus un izvirzām absurdas prasības, lai apslēptu pavisam vienkāršas jūtas."
"- Kas diez notika, kad es tevi ieņēmu?Avārija, žagas, krampji? Pazuda elektrība, izdega spuldzīte, no kumodes nogāzās ūdens bļoda? Kaut kas noteikti atgadījās, ja jau tu esi piedzimusi tik neciešama, tik atšķirīga no pārējām."
"Viss šai pasaulē atradās nedrošā līdzsvarā, viss bija nebeidzams risks, bet tie, kas atteicās riskēt, kvernēja kādā kaktiņā, neuzticēdamies dzīvei."
"Laiks ir vārdu straume, kas loģiska un sakarīga šķiet tikai pa gabalu, un, jo vairāk vārdu kādam ir ticis, jo vairāk viņš ar tiem mētājas."
"Domāju, ka skaistums ir māņi. Tāpat kā jūra bezvēja dienā. Vai kā saulriet. Vai kā naksnīgās debesis. Tā ir tikai pūdera kārtiņa, kas uzklāta šausmām. Bez tās mēs paliekam vieni ar savām bailēm."
"Tieši tad, kad gandrīz biju kļuvusi par rakstnieci, visā rajonā nebija neviena, kas spētu man pateikt: cik satriecošas lietas tu esi paveikusi."
"Tas, kurš salasās par daudz sliktu bruņinieku romānu, kļūst par donu Kihotu. Un, lai arī kā mēs donu Kihotu cienītu, mums šeit, Neapolē, nav vajadzības cīnīties ar vējdzirnavām. Tā ir veltīgi izšķiesta drosme. Mums vajadzīgi cilvēki, kas zina, kā vējdzirnavas darbojas, un prot tās darbināt."
"Būt pieaugušam nozīmē pārstāt sevi izrādīt, iemācīties slēpties un beigās pazust pavisam?"
"- Vārdi pavisam reti sasniedz īsto mērķi un arī tikai tad uz īsu brīdi. Pārējā laikā vārdi noder vienīgi nesakarīgai muldēšanai. Un vēl vārdus var izmantot, lai izliktos, ka viss tiek kontrolēts.
- Izlikties? Vai tad tu, kas mūždien visu kontrolēji, tikai izlikies?
- Kāpēc gan ne? Mazliet pietēlot ir gluži fizioloģiska vajadzība. Mēs gribējām taisīt revolūciju un bijām tie, kas arī haosa vidū vienmēr izgudroja savu kārtību un izlikās, ka skaidri zina, kas īsti notiek.
- Vai tu šobrīd pats sevi atmasko?
- Protams. Laba gramatika, laba sintakse. Laikus sagatavoti izskaidrojumi visiem gadījumiem. Un meistarīga seku izsecināšanas māksla: tas izriet no šitā un nenovēršami noved pie tā tur. Vienkārša spēle.
- Un tagad tā vairs neder?
- Der pat ļoti labi. Ir patīkami un ērti nekad neļauties mulsumam. Neviens ievainojums nesāk pūžņot, visas brūces tiek glīti aizšūtas, neviena tumša istaba neiedveš bailes. Tikai kādā brīdī šis triks pārstāj darboties.
- Kā tā?
- Blablabla, Lena, blablabla. Nozīme pamet vārdus."
"Žonglēt ar vārdiem vienmēr bija grūti. Mana publika paģērēja, lai es prastu tos pieskaņot lietojumam, kāds konkrētajā brīdī bija pieņemts radikāli kreisajās aprindās, un es ļoti uzmanīgi centos pielāgoties. Taču man bieži gadījās iekarst, un tad mani izteikumi plūda, neizgājuši caur rūpīgajiem filtriem."
"Viņš neko necentās vispārināt un nepina vārdu mežģīnes."
"Lila bija precīzi trāpījusi tai manas apziņas punktā, kuru cītīgi slēpu un kurš bija saistīts ar vēlmi nekavējoties kļūt par māti. (..) Tā bija absolūti neracionāla dziņa, tāda kā mīlestības pavēle."
"- Nu tad nomierini viņu.
- Kā?
- Ar meliem. Meli ir vislabākās nomierinošās zāles."
"Grāmatas raksta, lai panāktu, ka tevi izdzird, nevis lai klusētu."
"Cik daudzas no tām, kas bija mazas meitenes reizē ar mums, vairs nebija starp dzīvajām: viņas bija pazudušas no zemes virsas slimību dēļ vai tāpēc, ka nervu pavedieni nebija spējuši turēties pretī ciešanu smilšpapīram, vai tāpēc, ka viņu asinis bija izlietas vardarbīgi."
"Labāk laisties prom. Aizbēgt pilnīgi un galīgi, tālu prom no dzīves, ko bijām pieredzējušas kopš dzimšanas. Apmesties labi organizētās teritorijās, kur patiešām iespējams ir viss. Un es aizbēgu. Lai nākamajos gadu desmitos atklātu vienīgi to, ka esmu kļūdījusies, ka runa ir par ķēdi ar aizvien lielākiem gredzeniem: rajons saistīts ar pilsētu, pilsēta ar Itāliju, Itālija ar Eiropu, Eiropa ar visu planētu. Un šodien man šķiet, ka slims ir nevis mūsu rajons vai Neapole, slima ir visa zemeslode, slims ir Visums vai daudzie visumi. Un patiesa veiklība izpaužas kā spēja slēpt no sevis un citiem lietu patieso stāvokli."
"Ja es vēl kādreiz satiktu Nino, man gribētos viņam zīmīgi pateikt: redzi, cik tālu mani noveda tas vecais strīds ar ticības mācības skolotāju, katrai izvēlei ir sava vēsture, tik daudzi mūsu eksistences momenti glabājas saspiesti kādā nostūrī un gaida, kad varēs brīvi izpausties, un beigu beigās šis laiks pienāk."
"Vīrietis jau vienmēr paliek malā, ārpusē, izņemot tos neprātīgos brīžus, kad tu viņu mīli un viņš ieiet tevī. Un tāpēc vēlāk, kad tu viņu vairs nemīli, tevi tracina pat doma, ka agrāk esi viņu gribējusi. Es patiku viņam, viņš patika man, pasaciņa galā. (..) Paliek tikai bērns, viņš ir daļa no tevis; bet tēvs bija svešs cilvēks iepriekš un par svešu cilvēku atkal kļūst. Pat viņa vārds neskan kā agrāk."
"Nino bēga no sava tēva ne jau tāpēc, ka baidītos kļūt viņam līdzīgs, nē, Nino jau bija tāds pats kā tēvs un negribēja to atzīt."
"- Ta bija brīnišķīga pieredze, - es viņai teicu.
- Kas tad?
- Grūtniecība, dzemdības. Adele ir ļoti skaista. Un tik laba.
Lila man atbildēja:
- Katrs savu dzīvi izstāsta tā, kā viņam izdevīgāk."
"Dabiski, es centos nesarunāt neko lieku un cerēju, ka arī viņa neko nelāgu nepateiks. Nu jau skaidri zināju, ka mūsu draudzība var pastāvēt vienīgi tad, ja abas piekožam mēli."
"Bērnus nevajag dāvāt nevienam tēvam un jo sevišķi nevajag tos dāvāt Dievam Tēvam, bērni jādāvā viņiem pašiem."
"Grozījos pa gultu neapmierināta ar savu stāvokli - ģimenes māte, precēta sieva, kam apziņa, ka vieni un tie paši ģimeniskie virtuves un gultas rituāli būs jāatkārto līdz nāvei, ir atņēmusi vērtību katrai nākotnei."
"Vai tad cilvēki mēdz runāt patiesi un kādreiz kaut kas notiek pēkšņi? Tu labāk nekā es zini, ka viss ir viena vienīga krāpšanās un ka no katra notikuma izriet nākamais un atkal nākamais. Es vairs neko nedaru patiesi, Lenū. Un no notikumiem esmu pieradusi uzmanīties, tikai idioti uzskata, ka tie atgadās pēkšņi."
"Lila viņam likusies ļaunākā no visiem. Patiesībā viņa nemaz neesot mana draudzene, viņa mani nevarot ciest, ka, jā, viņa esot ārkārtīgi gudra un, jā, viņa esot ārkārtīgi valdzinoša, taču viņas gudrība esot nepareizi izmantota - tā esot ļauna gudrība, kas sēj nesaskaņas un ienīst dzīvi, un visneciešamākais esot Lilas valdzinājums, tas esot tād, kas pakļauj un iedzen postā. Tieši tā viņš teica."
"Kļūt. Šis darbības vārds bija mana apsēstība kopš laika gala, taču pati to apjēdzu tikai tobrīd. Es gribēju kļūt, lai arī nekad nebiju zinājusi par ko. Un es biju kļuvusi, par to nebija šaubu, taču šim darbības vārdam trūka papildinātāja, trūka īstas kaislības, trūka noteikta mērķa. Es biju gribējusi kļūt par kaut ko - lūk, galvenā nelaime - tikai tāpēc, ka baidījos: Lila kļūs par nezin ko un es atpalikšu. Mana kļūšana bija kļūšana viņas pēdās. Man vajadzēja atsākt kļūt, bet pašai sev, kā pieaugušam cilvēkam, ārpus viņas."
"Man riebās sacensties skaistumā ar citu sievieti - jo sevišķi vīrieša acīs, un es mocījos, domājot, ka būšu spiesta uzturēties vienā telpā ar to skaisto meiteni, ko biju redzējusi fotogrāfijā, man apsāpējās vēders. Viņa mani novērtēs, nopētīs katru sīkumu, kā jau augstprātīga jaunkundze, kas uzaugusi Taso ielā un kopš dzimšanas mācīta smalki rūpēties par savu ķermeni; un tad vakara beigās, palikusi divatā ar vīru, viņa mani kritizēs trāpīgi un nežēlīgi."
"Biju tādā laimīgā uzbudinājuma stāvoklī, ka nespēju justies vainīga. Man šķita, ka sāpes, ko izraisu, pazemojumi un agresija, ko pieredzu pati, - viss strādā manā labā. Šī mokošā pieredze ne tikai palīdzēs man kļūt tādai, ar kādu sevi es būšu apmierināta, bet beigu beigās pa neizdibināmiem ceļiem palīdzēs arī visiem tiem, kuri šobrīd cieš sāpes."
"Varbūt, es domāju, esmu piešķīrusi pārmērīgu svaru izkoptam prāta lietojumam, labai lasāmvielai, prasmīgi pārvaldītai valodai, politiskajai piederībai; varbūt tad, kad mūs pamet, mēs visi kļūstam vienādi; varbūt pat vissakārtotākais prāts nespēj izturēt atklājumu, ka vairs netiek mīlēts."
Grāmatas izlasītas 2018. gada janvārī.
7/10
