Daina Avotiņa "Divas koka karotes un roze"

   

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/116031/300x0_divas_koka_karotes_un_roze-vaks-cmyk.jpg

 Vienā naktī izlasīta grāmata un apjausma, ka par to jāuzraksta tūlīt, uz emociju viļņa... Lai arī lasot brīžiem gribējās padusmoties un nepiekrist rakstītajam, tas tomēr tikai tāpēc, ka šis stāsts pārāk uzjundīja atmiņas par to, ko negribētos atcerēties. Un tas noteikti parāda grāmatas vērtību, jo tā ir patiesa. Skaudra? Ļoti. Ikdienišķi skaudra. Un patiesa.

     Autore mēdz rakstīt pēc patiesu cilvēku likteņiem. Un šiem es noticēju visā pilnībā. Gan Amālijas, gan Vitauta stāstam. Bezgala skumjš ir notikums, kurš ir par pamatu grāmatas nosaukumam. Un tajā pašā laikā tik patiess un skaists. Vai gan iespējams dzīvi nodzīvot tā, lai nevienu nesāpinātu. Vienmēr gribējies domāt, ka jā, bet dzīve rāda, ka laikam jau tomēr ne... 

     Stāsts par mīlestību, ļoti dažādu, par pienākumu un sirdsapziņu, par dzīvi, kas salauž pašu, vai apkārtējos... Smagi lasīt, grūti apzināties saskatītās līdzības un atzīt tās. Bet dzīve ir dzīve, tā nelūdz atļauju sāpināt. Pa vērtīgai atziņai iegūstams arī lasot. Ja pati grāmata mani viegli sadusmoja, tad abu stāstu iznākumi dziļi un patiesi aizkustināja. Īpaši jau pašas beigas, kas ir ļoti emocionāli piesātinātas...

     Noteikti vērts izlasīt! Iesaku.

Citāti:

"- Šitāds kuģis Lielajam Andžum ir dikti jāsargā, un smukā sieva vēl vairāk jāsargā.
- No kā tad jāsargā?
- Velns var nospert, kamēr Dievs guļ."

"Reizumis, kādu ciemnieci garām "Odziņiem" ejam ieraudzījusi, Amālija pat uzdziedāja priecīgu ziņģi, kaut īstenībā viņai aiz sāpēm gribējās kliegt, lai visa pasaule dzirdētu, cik viņa ir nelaimīga.
Kliedza tikai viņas dvēsele. Viņas mute dziedāja."

"Cilvēka atmiņa top īsa, ja viņš no tādas atmiņās zaudēšanas var gūt sev kādu labumu."

"(..) viņai pietika spēka lepni pacelt galvu un vienai iet tālāk savu mūža ceļu, labi apzinoties, ka viegls tas nebūs, jo zaudēto viņa nekad neatgūs un, kaut rūgtā aizvainojuma iecirstā brūce pamazām vien, pamazām vien aizdzīs, rēta tomēr paliks un, atmiņās tai pieskaroties, allaž sūrstēs kā apdegums..."

"Amālija ticēja, ka ar labām un gaišām domām daudz var panākt. Tās kā neredzams, dzīvinošs saules stars izlaužas cauri mākoņu sienai un aizsniedz to cilvēku, kuram ir veltītas un sūtītas, un palīdz viņam pārvarēt likstas."

"Arī vistuvākajam, visdārgākajam cilvēkam gadās tādas likstas, ar kurām jātiek galā pašam. Vienam."

"Cilvēks spēj daudz, bet divos gadījumos viņš nekādā veidā nespēj palīdzēt pat vistuvākajam cilvēkam: viņa cīņā pret mīlestību un pret nāvi. Ar šiem diviem pretmetiem ikvienam jātiek galā pašam vai nu uzvarot, vai zaudējot."

" - Reku, kaimiņ, skolā iešana arī ir darbs, un neviens īsts darbs nudien nav viegls, tak, kas jādara, tas jādara. Un, zini, skolas dotās zināšanas, man domāt, ir kā āķis lielai makšķerei, ar kuru cilvēks var no savas dzīves izmakšķerēt to, ko grib."

"Un kaut jel viņš pārāk nesteigtos veidot ģimeni, pirmām kārtām domātu par studijām un savu vietu dzīvē, kas nekad teju vai nevienam nav īpaši viegli un gludi rodama. Reti kāds savu sirdsdarbu atrod uzreiz, bet dažs labs visu mūžu meklē un meklē, un aiziet uz nekurieni ne sevi, ne savu vietu šajā pasaulītē tā ij neatradis."

"Amālija un Krišs pie galda sēdēja viens otram iepretim, bet ne reizi viens otrā nepalūkojās. Viņi apzinājās, ka tāda mirkli īsa palūkošanās varētu uzpūst liesmā dzirkstelīti, ko abi paslēpuši dziļi zem atmiņu pelniem, un tad kaut kur krūtīs rastos apdegums, kas nejauki sūrstētu un varētu traucēt šī saskanīga kaimiņu saieta brīvajai, tīkamajai noskaņai.
 - Ir labi tā, kā ir, - domāja Krišs, krūtīs kaut kam iesmeldzoties.
 - Ir labi tā, kā ir, - domāja Amālija, kaklā kaut kam iekņudoties."

"Gaida bieži bija Viktorijai atgādinājusi, ka tādā lielā, kārdinājumu pilnā pilsētā, kāda esot Rīga, jaunai, dzīvē vēl neko nepieredzējušai meitenei kāja varot pavisam nemanāmi un viegli paslīdēt nost no pareizā ceļa un no tādas paslīdēšanas jāpiesargājoties, lai pēcāk visu mūžu nebūtu jānožēlo, jo nepareizi spertu soli reti kāds spējot paspert atpakaļ."

"(..) Nenodarīt otram cilvēkam un arī sev pašam sāpes, kas dažkārt visu mūžu nav aizdziedējamas."

"Viņš naktīs gana bieži bija sapņojis, ka māte stāv pie viņa gultas un glāsta viņam pieri, bet pamodies ieraudzījis, ka tas ir mēnesstars, kas tobrīd viņam, pa istabu klejodams, pieskāries.
Tad viņš bija raudājis. Gauži raudājis."

"Viņu māca neizturami smags kauns, gribējās izraudāties, bet raudas no viņa vairījās, jo viņš tām nepadevās. Asaras nesniedz atvieglojumu tādam, kas tās nonievā."

"Katram cilvēkam mīlestība ir citāda. Dažu tā padara neprātīgu un vienlaikus tik stipru, ka viņš spēj kalnus gāzt vai lidot padebešos, kā tu teici, bet cits tās dēļ top tik nelaimīgs, ka nevēlas vairs dzīvot. Taču dažam arī viskarstākā mīlestība ļāuj saglabāt apdomu un veidot savu dzīvi tā, lai nekas nebūtu jānožēlo arī tad, kad jūtu kaisme apdziest un paliek tikai pieradums un pienākums."

"Smaidi un smiekli, pēc Mildas domām, dzīvei bija tikai tāds saldais ēdiens, ko bauda vienīgi īpašās reizēs, nevis katru dienu. Ikdienai vairāk piestāv sūras rūpes un raizes, kas vaigu ar smaidu negrezno..."

"Dzīvoja rāmi un mierīgi, daudz par laimi un mīlestību neprātodami. Viņi jau sen bija samierinājušies ar to dzīvi, kāda tā viņiem izveidojusies. Ja ari jaunībā bija kaut ko citādu vēlējušies, tad to arī sapņotājai jaunībai atstāja."

"Bērni savas slimības pārcieš viegli. Grūtāk klājas vecākiem, kuri jūtas vainīgi, ka nav mācējuši savu acuraugu no ciešanām pasargāt."

"Dzeju rakstīt var (..) tikai tāds cilvēks, kam ir bagāta, cildena dvēsele, un nav no svara, vai viņš ir vīrietis vai sieviete, vai miesās vārgs vai īsts spēkonis."

"Radās un pagaisa dzejoļi.
Tie uzvedās kā draiski bērni - ja tos laikus nenotvēra un uz papīra pie sevis nepiesaistīja, tie aizbēga, paslēpās un nebija vairs ne ar kādām pūlēm rokā dabūjami."

"Nu, palūk, vai tad nav jāpriecājas par to jaunekli un meiteni, kuri, rokās sadevušies, līksmi smiedami, nāk pretim un uzsauc viņam, pavisam svešam, pirmoreiz satiktam cilvēkam sirsnīgu labvakaru?
Un aiziet tālāk, viņa atbildi negaidot, jo tā viņiem nav vajadzīga. Viņiem visa pasaule kopā ar sauli, mēnesi un zemi ir viņos pašos."

"Protams, pasaulē jau nav tikai prieks. Tam nopakaļ, pēdas ošņādama, allaž nāk kāda bēda. Nāk arī nāve. Taču, kamēr tā nav pienākusi, ir jāizbauda dzīves jaukums."

"Laikam svešas sāpes ikvienu cilvēku skar vairāk nekā svešs prieks."

"Mīļo stundiņ, kāpēc daba ir bijusi tik nesaudzīga pret pašas radīto būtni - cilvēku, ka devusi viņam gan gudru prātu, gan pavisam negudras jūtas?!"

"Paradīzē neviens nedzīvo. (..)
Dzīve nav svētki, bet darbdiena."

"Tā tas diemžēl dzīvē bieži notiek, ka vienam uzbrukusi nelaime kādam citam nes laimi. Tā nav taisnīgi, nepavisam nav, bet tā gadās."

"Ak Dieviņ, ko gan cilvēka laimei īsti vajag?
Vai kāds to var pasacīt?
Kas vienam par maz, tā otram par daudz.
Kur rodams līdzsvars?"

"Varavīksnes krāšņums domāts acīm, nevis kājām. Zem tās ir bezdibenis."

"Lai cik dāsni dota, sveša maize aizvien sprūst kaklā."

"Bērni ir kā grēksūdzes lodziņš, pie kura jārunā vienīgi patiesība."

"Mīlestība cilvēku dara laimīgu un paceļ teju vai debesīs, kur vajadzētu būt paradīzei, kurā gan neviens no dzīvajiem nav bijis. Bet mīlestība var arī padarīt nepanesami nelaimīgu, kļūt par smagu lāstu, nogrūst ellē, kurā tāpat neviens nav bijis."

"Ja aizdzijušā rēta ieber sāli, tā sūrst kā svaigi cirsta brūce."

"Tā mūsu abu mīlestība tāda pa īstam bija tikai jaunībā. Sen, gauži sen. Pēcāk man palika tikai liela vēlēšanās, lai viņam klājas labi. Ja tādu vēlēšanos sauktu par mīlestību, tad jau zirgam būtu jāsmejas, tomēr labi, ja cilvēkam tāda ir. Kaut ko tā sirdī aizpilda, kādu mazu tukšuma kaktiņu."

"Rozei blakus baloja divas koka karotes. Uz tām Amālija paraudzīsies katru dienu. Ar mīļumu paraudzīsies, kaut gan Krišu ir aizraidījusi. Karošu grebējs, tās taisot, droši vien ir domājis, ka ar vienu ēdīs Amālija, ar otru - viņš. Galds abiem būs viens un dzīve viena."

"Gludam mūža ritējumam vajag veselu sirdi un nedalītas jūtas."

"Visas brūces, ja tās lieki neaizskar, ar laiku aizdzīst. Vismaz tiktāl, ka cilvēks spēj dzīvot."

"Nē, pārdalīta sirds nemaz nav apvienojama, un pāršķelta dzīve arī var būt tikai vāji sadiegta, salāpīta, nevis no jauna cieši kopā saaudzēta."

"Bērniem vajag veselu, ne ar vienu nedalītu tēvu un tā mīlestību. Bērni savās prasībās ir nepiekāpīgi un nesaudzīgi."

"Sirds un tās galvenā padomniece sirdsapziņa pavēlēja pieņemt lēmumu, bet ne viena, ne otra nepalīdzēja izdomāt, kādu lēmumu lai viņš pieņem.
Sirdij bija tikai viena nelokāma prasība - šim lēmumam jābūt pareizam."

"Viņam vajadzēja, viņam nezin kāpēc vajadzēja pieglausties ne tikai pie sievas pleca, bet arī pie negaisa locīta bērza vai liepas un melnā rudens naktī ieklausīties žēlajos pūces vaidos.
Viņam bija nepieciešami reizēm ļaut, lai krusa kapā seju, cērt acīs, liek sajust pašam savu niecību.
Viņam vajadzēja vairāk par ikdienas mīlestību, jo viņš bija ne vien labs ārsts - viņš bija arī dzejnieks, kas uzar domu atmatas, lai tajās iesētu dažādu jūtu un pārdomu radītus vārdus un savu dvēseli."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 9+

Izlasīta: 16.07.2016

Viktorija Hislopa "Sala"

       

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/101057/300x0_sala_978-9934-0-4955-2.jpg

Valdzinošās Krētas klinšu, jūras un mazo ciematu ainavu vidū risinās stāsts par mīlestību, godīgumu, aizspriedumiem un likteni, kāds nu kuram tas lemts... Par slimību un veselību, par bailēm no lepras tajos tālajos gados, kad tā bija lipīga un neārstējama slimība, kad visus saslimušos izraidīja no pārējās sabiedrības. Plakas ciematam pretī atradās nelielā Spinalongas sala, uz kuru pārcēlās visi, kuru diagnoze tika apstiprināta, lai tur dzīvotu un tur arī nomirtu, prom no visiem saviem mīļajiem... 

       Stāsts pavisam nedaudz ir par Aleksu, kura dodas noskaidrot mātes ģimenes vēsturi, un ļoti daudz par viņās mātes Sofijas vecvecākiem, vecākiem un tantes ģimeni, kuru likteņa līkloči mētājuši kā papīra laiviņu jūras viļņos... Tas sākas ar Aleksas vecvecmāmiņas Eleni nokļūšanu Spinalongā. Eleni jāatstāj mīļotais vīrs un divas pusaugu meitas un jāpārceļas uz klinšaino salu, bez iespējas kādreiz atgriezties. Tas stāsta par to, kā izvēršas viņas pašas dzīve uz salas, kā arī mājās palicēju dzīves līkločiem. Un reiz vēl kādam no šīs pašas ģimenes būs jānokļūst uz šīs salas, bet tad jau Eleni sen būs mirusi... Un, pienāk laiks, kad lepra tiek izārstēta un izārstētie var atgriezties dzīvē uz cietzemes. Bet, vai tas ir viegli? Ar spitālīga zīmogu sejā vai pat slimības sakropļotam atgriezties pie neticīgajiem ciemu iedzīvotājiem, sākt dzīvi no jauna... Savukārt, mājās palicēju dzīves drāma arī nav stāvējusi uz vietas un notikums seko notikumam, plāni grūst kā kāršu namiņi un beigās paliek tas, kas paliek - mīlošs pāris, kas audzina radu bērnu kā savu paša. Bet jaunībā, kad cilvēks ir neapdomīgs un pārņemts ar savu sāpi un aizvainojumu tik ļoti, ka apkārtējo sāpes to neskar, šis pats bērns (jeb Sofija) pamet savu tanti un tēvoci, lai nekad neatgrieztos. 

     Ir tik interesanti šķetināt dzimtu vēstures līkločus. Pat svešus. Pat izdomātus. Varu tikai iedomāties, cik jauki to būtu darīt ar savas pašas dzimtu, ja vien būtu tāda iespēja...
        Šī grāmata ir kā aizraujoši noformēts vēstures un kultūras ceļvedis. Plaši aprakstītas dažādas tradīcijas, piemēram, Lieldienu svinību tradīcijas Grieķijā, kas ir tik ļoti atšķirīgas no mums ierastajām.

          Ideāls vasaras romāns lieliskai atpūtai. 

Citāti:

"Aleksas tēvs bija akadēmiķis, kurš patiesi mīlēja savu darbu, un bērnībā viņa meita auga pārliecībā, ka sekos sava tēva putekļiem klātajās pēdās."

"Eds bija skaists. Tas bija fakts, nevis viedoklis."

"Markuss apskāva meitu tik silti un mierinoši, kā spēj tikai tēvi, kurus daba dāsni apveltījusi ar raženu augumu."

"Sofija prātoja, kāda tagad izskatās Plaka, un centās nepieļaut domu par neskaitāmiem trokšņainiem krogiem, kuros pārdod angļu alu; viņa ļoti cerēja, ka Aleksa atradīs ciemu tādu, kādu viņas māte to reiz atstāja."

"Viņam, iespējams, bija mazliet vairāk par sešdesmit gadiem, bet, ja grumbas sejā varētu salīdzināt ar ozola gadskārtu riņķiem un izmantot vecuma noteikšanai, tad, aptuveni rēķinot, viņam varētu dot mazliet zem astoņdesmit."

"Viņa bija vienīgā dzīvā būtne uz šīs salas, un tas lika Aleksai apjaust faktu: vienatne ne vienmēr nozīmē vientulību. Cilvēks var justies vientuļš arī pūlī."

"Katru dienu lepras slimniekiem nācās skatīties uz Plaku, redzot ikvienu māju, ikvienu laivu, varbūt pat cilvēkus, kas devās savās ikdienas gaitās. Tikai tagad Aleksa sāka saprast, cik ļoti salas iemītniekiem sāpējis šis tuvums."

"Tavas mātes stāsts ir arī tavas vecmāmiņas stāsts, un tieši tik pat lielā mērā tas ir arī tavas vecvecmāmiņas stāsts. (..) Tieši to mēs Grieķijā domājam, kad pieminam likteni. Mūsu tā saukto likteni nosaka senči, ne zvaigznes. Runājot par seno vēsturi, mēs vienmēr atsaucamies uz likteni - bet patiesībā mēs nedomājam, ka to nevar kontrolēt. Protams, brīžiem šķiet, ka notikumi risinās no zila gaisa, tie izmaina mūsu dzīves ritējumu, bet patiesībā tas, kas notiek ar mums, ir atkarīgs no apkārtējo cilvēku un mūsu senču rīcības."

"Tāpat kā jebkura ģimenes fotokolekcija, arī šī bija nejaušu uzņēmumu sakopojums un atspoguļoja tikai atsevišķus ģimenes sāgas fragmentus. Patieso stāstu varētu pavēstīt trūkstošās fotogrāfijas, kā arī tās, kuras nekad netika uzņemtas, ne jau bildes, kuras, rūpīgi ierāmētas, greznoja sienas vai, glīti sakārtotas, gulēja aploksnē." 

"Līdz šim līdzi jušana vienmēr bija viņas pienākums, un tagad sieviete saprata, ka grūtāk ir pieņemt līdzjūtību nekā to sniegt."

"Šī māja tik ļoti atšķīrās no viņa mājvietas, kur katrs sols naktī pārvērtās par guļvietu, bet uz pusēm pārlocītie grīdceliņi kļuva par segām. Zēns vienmēr bija domājis, ka tā dzīvo visi."

"Vienā mirklī viņš bija ģimenes galva, bet jau nākamajā - tikai vientuļš vīrs ar divām meitām. Vienu statusu no otra šķīra gandrīz vei tāds pats attālums kā divas planētas."

""Man ļoti žēl, Jorg, ka atstāju tev tādu nastu, patiešām žēl," Eleni nopūtās, apzinādamās, ka būtu gatava atdot jebko, lai ik dienu varētu iesaistīties raksturu sadursmēs, audzinot Annu, nevis paliktu šeit, iestrēgusi līdz mūža beigām uz šīs salas."

"Kāpēc gan lai viņa mācītos lāpīt palagus, ķidāt zivis vai cept maizi? Viņa bija pārliecināta, ka viņai tādas iemaņas nebūs nepieciešamas, un jau no bērna kājas izjuta nepārvaramu tieksmi izrauties un aizbēgt no, viņas vārdiem runājot, bezjēdzīgajiem un garlaicīgajiem mājas darbiem."

""Anna, ja mēs visi sāktu prātot, kādēļ kaut ko darām citu cilvēku labā, pasaule drīz vien pārstātu griezties ap savu asi."

"Pedagoģija bija ieguldījums nākotnē, un Kristina Krustalaka neredzēja jēgu tērēt enerģiju, mācot bērnus, kuri diez vai dzīvos pārāk ilgi.(..)
Eleni virzīja pārliecība, ka izglītība nav tikai līdzeklis kaut kāda tāla un neskaidra mērķa sasniegšanai, bet tā pati par sevi ir vērtība, kas palīdz bērniem veidoties par labākiem cilvēkiem. Eleni nelikās svarīgi tas, ka šie bērni varbūt nemaz nenodzīvos līdz savai divdesmit pirmajai dzimšanas dienai."

"Šeit varēja baudīt neticamu brīvību, elpot svaigu gaisu, klausīties putnu dziesmās un doties pastaigās pa ciema galveno ielu; šeit varēja atgūt cilvēciskumu."

"Marija un Fotini dzīvoja ikdienas pienākumu ritmā, kurš turpmākos pāris gadus viņas vadīja dzīvi kā pa deju grīdu, soļiem nebeidzami atkārtojoties noteiktā secībā."

"Bērnība Manoli ievēroja, ka dzīve ap viņu rit nebeidzamā pienākumu un darbu virpulī, un pieaugušie priecājas par dzīvi vienīgi tad, kad viņiem oficiāli ir atļauts to darīt, - svēto dienās un svētdienās."

"Marija un Anna tik ļoti atšķīrās viena no otras kā neapstrādāta pērle no nopulēta dimanta. Vienai piemita dabisks spožums un  unikāla neregulāra forma. Otra bija apstrādāta un pulēta, līdz sasniedza to mirdzošo skaistumu, kas apbūra apkārtējos."

"Ne velti ir teiciens: "Kur satiekas divi grieķi, tur strīds ir neizbēgams", bet šeit parasti mēdza pulcēties ap divdesmit un pat vairāk ciema iedzīvotāju, un arī strīdu bija tik daudz, cik olīvu burkā."

"Mazā laiviņa, nestabili piekrauta ar kopā sasietiem savādas formas saiņiem, šūpojās jūras viļņos. Jorgs lēnām iekāpa laivā un, ar vienu roku mēģinādams noturēt braucamo, atru roku pastiepa pretī meitai. Līdzko Marija bija drošībā laivā, tēvs sargājoši ietina viņu segā. Vienīgā pazīme, kas ļāva saprast, ka tas nav vēl viens kravas sainis, bija garo, tumšo matu cirtas, kuras brīvi plīvoja vējā. Vecais vīrs atsēja laivu no piestātnes - nekas cits jau vairs nebija sakāms vai darāms. Šis nebija kārtējais preču piegādes brauciens. Tā aizsākās Marijas vienvirziena ceļojums pretī jaunai dzīvei. Dzīvei lepras kolonijā. Dzīvei Spinalongā."

"Kā lai viņš sagaida nākamo trešdienu, kad beidzot atkal varēs viņu satikt? Septiņas dienas. Simt sešdesmit astoņas stundas."

"Šad un tad viņam ienāca prātā, kā gan vienādi audzinātas viena tēva un vienas mātes meitas var būt tik atšķirīgas."

"Marija nespēja atturēties no šī vīrieša salīdzināšanas ar  Manoli, kura karstasinīgās runas un flirtēšana nekontrolēti šļācās kā ūdens no pārsprāgušas caurules. Pašā pirmajā tikšanās reizē Vandulaku namā viņš bija satvēris Marijas plaukstas un skūpstījis tās, it kā būtu kaislīgi iemīlējies meitenē. Jā, tieši tā: Marija pavisam droši zināja, ka Manoli nebija kaislīgi iemīlējies viņā, bet gan baudīja "ideju" par kaislīgu iemīlēšanos. Un te stāvēja Kiricis, acīm redzami pats neapzinādamies savas jūtas. Visu dzīvi viņš bijis tik aizņemts ar darbu, ka neprata pat atpazīt iemīlēšanās pazīmes vai simptomus."

"Marija iegrima pārdomās, cik daudz viņas māte un tēvs runājuši par mīlestību. Viņa pareizi uzminēja, ka tas noticis ļoti reti; viņu laimīgajā laulībā nebija vajadzības pieminēt kaut ko tik pašsaprotamu, tik neapšaubāmu."

"Cilvēkiem vajadzīga nākotnes apziņa. Arī tad, ja viņi skaidri nezina, ko tā atnesīs sev līdzi."

"Vai mēs drīkstam sapņot vai arī mums jāsamierinās un jābūt priecīgiem par to, kas mums pieder šodien?
Būt apmierinātam ar šodienu un to, kas mums pieder, ir labi vienmēr."

"Visi noslēpumi bija nākuši gaismā, brūces uzplēstas, un tagad bija parādījusies cerība tās sadziedēt. Ne par ko vairs nebija jākaunas."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 8

Izlasīta: 14.07.2016.