Herbjorga Vasmu "Šie mirkļi"

Attēls ņemts šeit: http://virja.lv/images/products/9789934053771.jpg

Herbjorga Vasmu nekad nepieviļ. To es zināju, pirms sāku lasīt šo grāmatu. Un vēl viens knifiņš - nekad nelasu viņas grāmatu anotācijas vāka aizmugurē. Man patīk tos izlasīt tikai pēc tam. Jā, arī šis ir īsts stāsts, autobiogrāfisks. Ir labi to uzzināt tikai post factum, citādi būtu bijis grūti lasīt. Izdomātiem tēliem just līdzi ir mazliet savādāk, nekā zināt, ka tas tieši tā arī bijis ar kādu, kam uz grāmatas pēdējā vāka vari pat acīs ieskatīties... Tāds dūriens pakrūtē...

Ziemeļnieciskais skarbums un mazliet šizofrēniskā iztēle ir nereāla un reizē pārāk reāla. Viss, ko cilvēks klusībā domā, ko slēpj, ko citiem nerāda... viss izgriezts ar kabatām uz āru. Atkailinātā patiesība. Skaudri skaisti un reāli, kā dzīvojot līdzi, ne tikai jūtot līdzi.

Man patīk, ja grāmatās kādas sižeta līnijas sasaucas ar manu dzīvi. Un tādas, kuras lasot, var paķidāt sevi, pa mazam gabaliņam nolaužot no sevis kādu lieku bruņu kārtu, kādu asu dzeloni vai acu klapi. Arī šeit atradu šo to paralēlu, no kā smelties dažu labu atziņu.

Galvenā varone nonāk sarežģītās dzīves situācijās, tiek tām cauri ikdienišķi sāpīgi un truli, bet tiek. uzceļ savu dzīvi no bezcerības uz panesamu ikdienu un uz īstu baudāmu dzīvi. Viņa runā ar iedomu tēliem, tādējādi risinot sarežģītākos jautājumus un kliedējot nedrošību un pašapziņas trūkumu, pati sevi soda, ķidā un vērtē. Līdzās šodienas bezcerībai, vienmēr tic nākotnei. Apraksta sapņus, kas kādā zīmīgā veidā vienmēr sasaucas ar notikumiem apkārt. Ļoti dziļa personība, tramīga un nedroša, bet īsta.

Noteikti iesaku izlasīt!

Citāti:

"Viņi ir iedomājušies, ka ir dabūjuši tevi rokā, bet tev jāparāda, ka viņi kļūdās."

"Drīz vien viņa jūt, ka aizmirsusi uzvilkt vilnas zeķes. Tomēr nepārtrauc lasīt. Tikai vēlā vakarā, atrāvusies no grāmatas, pēkšņi apjēdz, ka mājas darbi nav pat iesākti."

"Vienatne pamazām saēd. Šī pilsēta nožēlojami smird pēc zivīm, un no rītiem ir grūti piecelties. Naktīs viņa lasa un jūtas krietni labāk."

"Šodien (..) nopirku sev trīs baltas tulpes. Tā, redz, ir, kad septiņpadsmitgadīga mamma iet garām puķu veikalam un skatlogā vīd vārdi "Neaizmirsti par Mātes dienu!". Bet varbūt nopirku tāpēc, ka gāju viena un sniga, gaiši un viegli, pārsla pie pārslas. Nekad jau nevar droši zināt, kāpēc, - tu vienkārši dari."

"Tāda jau es esmu - satvērusi laimi aiz astes, nobāžu azotē un aizmirstu pavilkt ārā un paskatīties uz to."

"Ir tik daudz neizskaidrojamā. Piemēram, laime un mīlestība. Liekas tik ēteriskas, kaut kas tāds, kas nav varītēm noturams, kas iznīkst, ja nedod mazliet vaļas. Nelaime un naids turpretī ir fakti, visbiežāk pavisam vienkārši un skaidri. Bez iemesla jau nestaigā apkārt un nenīst."

"Ja ritms nav tik sprigans, tad ne vienmēr vainojami apavi."

"Šis "pietaupi, var nākt grūtāki laiki". Tā ir negrozāma, mūžam klātesoša trauksme jeb sirdsapziņa."

"Sliktam laikam piemīt īpaša burvība. Māja vējā dreb, bet ir droši zināms, ka tā nesabruks."

"Viņa aiziet uz kino. Taču pēc tam neko neatceras. Kad draudzene grib pārspriest filmā redzēto, sajūta ir mokoša."

"Vēlāk, kad pati būs ierauta skolas dzīvē, viņa nevarēs vien beigt brīnīties, kurš aunapiere izdomājis, ka bērni jāsasauc un jāizvada ar zvanīšanu. Vai tiešām tam cilvēkam licies, ka skolnieki ir kā mazi roboti, ko skaļš, brīdinošs troksnis stimulē labāk mācīties?"

"Ne jau pateiktie vārdi ir tie, kas sāpina visvairāk."

"Viņa paliek atbildi parādā. Nav nozīmes ne iegūtajai izglītībai, nedz darbam skolā. Patriarha mājā sievietes neprotestē. Tas dveš no visām sienām. Drīkst apvainoties, aiziet augšā un apgulties, bet iebilst - to ne."

"Vieni raksta romānus, citi tos lasa, bet gan vieni, gan otri savus stāstus cenšas paglabāt no svešām acīm."

"No vientulības nav jābaidās. Ja vien esi viens."

"Romāniem vajag garas nakts stundas. Tāpēc viņa lasa dzeju."

"Es palieku ārpus 

visiem mirkļiem

stundas nav manējās

notikumi ir nereāli

cilvēki iet garām

es ievelku elpu 

un pieklauvēju

dodos iekšā pasaulē

kur neviens

nevienu nepazīst"

"Nevajag baidīties kādreiz pateikt ko dumju vai uzvilkt ko neparastu, vai būt citādam. Gluži otrādi, viņa iestarpina, ir svarīgi būt īpašam pat tad, ja neviens cits to nesaprot."

"Vēlāk ļaudis pieklājīgi bilst, ka runa bijusi laba. Viņa nolemj tam ticēt. Tas viņu pārsteidz. Nekad nebūtu iedomājusies, ka spēj lemt šādi."

"Vīrs apgalvo, ka neesot darījis neko sliktu. Viņa pilnīgi droši varot par to aizmirst. Pelēkas, godīgas acis, kas melo un ir tikpat maigi atbruņojošas kā kucēnam."

"Gulēdama viņa ritina varbūtējo sarunu - jautājumi, atbildes. Bet labuma nekāda. Tikai bezmiegs."

"Pasaulē vienmēr kāds dara to, kas nepieciešams."

"Vīrs ir izlēmis, kā viņiem turpmāk būt.

Viņai tas nācis negaidīti. Pilnīgi negidīti.

Pienāks diena, viņa sev saka, kad šis totālais haoss tevi vairs neskars, tomēr neaizmirsti to. Apraksti, kā tu gluži kā ķirurgs izoperē sirdi un noliec malā, atsūc asinis, visapkārt saguldi drenāžas caurulītes un ievieto jaunu, no kāda nepazīstama donora iegūtu sirdi. Atļauja ir dota.

Viss ir lieliski. Vīrs grib izvākties."

"Bet nav nemaz tik sāpīgi. Vienmēr sāp mazāk, nekā iedomājas, izņemot tās reizes, kad dzimst bērni."

"Bet viņai būs kāda cita vieta. Rozes un zaļumi. Ne rīt, bet drīz."

"Pēc dažiem kilometriem viņa pamana alni, kuru te sastapa kādā ziemas vakarā. Tas skatās uz viņu no kraujas malas, nekas cits tam nav padomā. Tieši tā arī man jāraugās uz šo situāciju, viņa domā. Alnis uz kraujas malas ir skats, kuru cilvēks atceras, kad viņam to atgādina. Tieši tāpat var aizmirst vīru, kad viņa vairs nav līdzās."

"Tas, kurš demonstrē varu un spēku, neparādījis, ka apveltīts arī ar intelektu, ir tikai dzīvnieks, kas iesprostots aplokā."

"Jaukākais, kaut ko atliekot, ir tas, ka pēc tam nav jānožēlo izdarītais."

"Viņa aizvien skaidrāk atskārš, ka drosmīga ir tikai domās, bet ne reālajā dzīves situācijā."

"- Vai drīkstu cerēt? Es dzīvoju viens...

- Vai tu neesi bīstams? 

- Nevaru spriest, bet sūdzības neesmu saņēmis."

"Ir cieša apņemšanās - par to nevienam ne vārda. Viņai, protams, ir draugi. Vismaz daži. Bet ne jau tāpēc, lai stāstītu tiem par katru muļķīgu kļūmi."

"Par īstenību neraizējies, tā pieviļ šā vai tā!"

"Literatūrai piestāv vientulība."

"Visums ir pārstājis elpot. Nu viņai jāelpo pašai."

"Viņa jūtas nodota. Un gluži lieki, jo neviens taču nekad viņai neko nav solījis. Ja nu vienīgi uzticību līdz kapa malai."

"Viņš ir savācis veselu lērumu vecu darbarīku un mēbeļu, kurām necenšas īpaši nodarīt pāri ar tīrīšanu un spodrināšanu."

"Prieks ir klaidonis bez mājām."

"Visiem tiltiem ir viena kopīga īpašība. Tie savieno krastus."

"Tie, kam pietrūkst dūšas atbildēt par savu izvēli, mierinājumu rod reliģijā."

"Sapnī viņa kādu brīdi pastāv un tad dodas pretējā virzienā. Pilnīgi labprātīgi. Neplosīdamās. Teikdama sev, ka nevar taču mūžīgi stāvēt krustcelēs tikai tāpēc, ka kāds ir aizgājis."

"Cik tas tomēr ir svarīgi (..) - iet līdzās tur, kur nemaz negribas, tikai tāpēc, lai būtu kopā."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 9

Izlasīta: 28.06.2016.

Kristīna Beikere - Klaina "Bāreņu vilciens"

Foto ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/104272-barenu_vilciens.html

Ārkārtīgi sirsnīgs stāsts par divu dažādos laikos dzīvojošu bāreņu dzīves līkločiem un to, kā viena cilvēka stāsts var palīdzēt otram atrast un saprast sevi. Viena no tām grāmatām, kas liek acīs sariesties asarām. Tas ir brīdis pēc Mejas piedzimšanas... Tik skumjš ir brīdis, kam būtu bijis jābūt vislaimīgākajam.

Stāsts ir arī par to, ka nekad nav par vēlu labot pieļautās kļūdas. Varbūt dzīvē viss tik rožaini nesanāktu, kāds būtu aizvainots, kāds nevēlētos atrasties, bet, ja nu beigas ir laimīgas...? 

Smeldzīgs vēsturiski pamatots stāsts par bāreņiem, kurus vilcienos veda no Amerikas austrumkrasta uz vidieni, lai atrastu tiem mājas, precīzāk - kādu, kam nepieciešams darba spēks pret ēdienu un pajumti. Tikai reizumis šāds stāsts var būt laimīgs. Visbiežāk tas ir traģisks, skumjš vai pat šaušalīgs. Un kādam ir jāpiedzīvo viss. Kāds sevi atrod, cits pazaudē...

Paldies autorei, kas ļāva varoņiem atkalsatikties, bet žēl, ka viņa nolēma tos atkal izšķirt... Tā cilvēka mūžs skrien ātri apvārsnim pretī, nenojaušot, kur ceļā gaida nozīmīgi pavērsieni, šķiršanās, atkalsatikšanās, bēdas, prieki, sapņu piepildījums vai to sabrukums. Viss samaisīts debesu bļodā un pa karotei katram tiek dots. Kas tajā trāpīsies, to nezina neviens...

Apbrīnojamas ir cilvēka spējas izdzīvot, nesabrukt, pārciest jebkādus skarbus apstākļus jau no mazotnes, ja esi kļuvis par bāreni. Tā ir ļoti īpaša personības forma, kurā cilvēks pats sevi tur ļoti stingros grožos. 

Citāti:

"Varbūt man ir paveicies, ka deviņu gadu vecumā man tika doti vecāku labāko "es" rēgi un divdesmit triju gadu vecumā - manas patiesās mīlestības labākā "es" rēgs. Un māsa Meisija, vienmēr klātesoša, eņģelis uz pleca. Astoņpadsmit mēneši pret maniem deviņiem gadiem, trīspadsmit gadi pret maniem divdesmit. Tagad viņai ir astoņdesmit četri pret manu deviņdesmit vienu, un vēl aizvien māsa ir kopā ar mani."

"Dina ir nervoza pēc dabas. Viņu aizkaitina katrs sīkums. Viņa it kā pieņem, ka visam jānorit labi, bet, kad tā nenotiek - un tā, protams, gadās visai bieži -, viņa ir pārsteigta un apvainojusies.
Mollija ir tieši pretēja. Viņas septiņpadsmit gados tik daudz kas ir nogājis greizi, ka meitene sākusi to gaidīt. Kad notiek tiešām kaut kas labs, viņa nezina, ko domāt."

"Kā jaunatnācējai Mollijai patika distance, kuru radīja viņas maska; vienaudžu acīs viņa redzēja piesardzību un neuzticēšanos. Taču, lai gan meitene neparko negribēja to atzīt, pēdējā laikā šī maska bija sākusi viņu ierobežot." 

"Nav tā, ka viņa gluži tēlotu, bet kāda daļa no viņas vienmēr ir piesardzīga. Meitene ir iemācījusies kontrolēt emocijas, domājot par savu krūšu dobumu kā par milzīgu kārbu ar atslēdziņu. Viņa atver kārbu un noglabā tajā visas pasprukušās nevaldāmās jūtas, visas nepakļāvīgās skumjas un nožēlu, un aizcērt kārbu ciet."

"Mollija jau sen ir iemācījusies, ka lielu daļu sirdssāpju un nodevības, no kā citi cilvēki baidās visu mūžu, viņa jau ir piedzīvojusi. Tēvs miris. Māte aizgājusi citā pasaulē. Viņa atkal un atkal ir mētāta apkārt un atgrūsta. Un tomēr viņa elpo un guļ, un aug garāka. Katru rītu pamostas un apģērbjas. Tāpēc, kad meitene saka, ka tas nav nekas, viņa grib pateikt, ka var pārdzīvot gandrīz jebko."

"Es pārāk labi zinu, kā ir tad, kad skaistās vīzijas, kas uzburtas tavā acu priekšā, neatbilst realitātei."

"Mani vecāki pameta Īriju, cerot uz gaišāku nākotni, mēs visi ticējām, ka esam ceļā uz pārpilnības zemi. Taču sanāca tā, ka viņi šajā jaunajā zemē piedzīvoja neveiksmi, viņiem neveicās gandrīz visos iespējamos veidos. Varbūt viņi bija vāji cilvēki, nepiemēroti emigrācijas skarbajai dzīvei, tās pazemojumiem un kompromisiem, tās konkurences noteiktajām pašdisciplīnas un drosmes prasībām. Taču es prātoju, ka varētu būt bijis citādi, ja tēvs būtu iesaistīts ģimenes biznesā, kas viņam dotu pamatu, uz kā atsperties, un regulāru algu, nevis strādātu bārā, ļaunākajā vietā tādam cilvēkam kā viņš, - vai ja mātei apkārt būtu citas sievietes, māsas un māsīcas, kuras varbūt spētu viņu atbrīvot no izolētības sajūtas un vientulības un kuras būtu kā glābiņš, atrodoties starp svešiniekiem.
Kinvarā, lai cik nabagi un nestabili bijām, mums tuvumā vismaz bija ģimene - cilvēki, kas mūs pazina. Mums bija kopīgas tradīcijas un tas, kā raudzījāmies uz pasauli. Kamēr neaizbraucām prom, mēs nezinājām, cik ļoti to visu bijām uztvēruši kā pašsaprotamu."

"Cik savādi, ka esmu vietā, kurā mani vecāki nekad nav bijuši un kuru nekad neredzēs. Cik savādi, ka es esmu šeit, bet viņu vairs nav."

"Varbūt, es domāju, šeit mani kāds gribēs. Varbūt man sāksies dzīve, par kādu nebiju uzdrīkstējusies sapņot, gaišā, omulīgā mājā, kur ir daudz ēdamā - silta kūka un tēja ar pienu un tik daudz cukura, kā man garšo. Taču, kāpjot augšā pa kāpnēm uz skatuves, es drebu."

"Visticamāk, tie no mums, kurus neviens neizvēlēsies, atgriezīsies atpakaļ Ņujorkā un uzaugs bāreņu namā. Un, iespējams, tas nemaz nebūs tik slikti. Vismaz es zinu, ko gaidīt - cietus matračus, rupjus palagus, stingras uzraudzes. Taču arī draudzību ar citām meitenēm, trīs ēdienreizes dienā, skolu. Varu atgriezties pie tādas dzīves. Man nav vajadzības atrast šeit ģimeni, un, iespējams, būs pat labāk, ja to neatradīšu."

"Tāpat kā Vācietis un Karmīns vilcienā, šis mazais sieviešu pulciņš man ir kļuvis par sava veida ģimeni. Kā pamestam kumeļam, kas glaužas pie govīm aplokā, man varbūt nepieciešams tikai sajust piederības siltumu. Un, ja neatradīšu to pie Bairniem, es to atradīšu, lai cik nepilnīgu un iluzoru, pie sievietēm šūšanas istabā."

"Tu esi laba meitene, Nīva. Neļauj nevienam to apstrīdēt."

"Tā ir nožēlojama bērnība - zināt, ka neviens tevi nemīl un nevienam tu nerūpi, vienmēr atrasties ārpusē un skatīties iekšā."

"Vecmamma vitrīnā ar stikla durvīm izvēlas no savas porcelāna kolekcijas divas tasītes ar rožu rakstu līdz ar pieskaņotām apakštasītēm un mazajiem šķīvīšiem un uzmanīgi saliek visu uz iestērķelēta linu paliktņa. Īru mežģīnes, kas karājas logos, laiž cauri pēcpusdienas gaismu, notušējot rievas viņas sejā."

"Siltās skolas ēkas un mis Larsenas draudzīgā smaida apsolījums, citas dzīves, citas pasaules, kas atklājas grāmatās, kuras klasē lasām, ir tas, kas liek man iet laukā pa durvīm."

"Kad siltajā vannā aizveru acis, es jūtos tā, it kā peldētu mākonī.
Atgriezusies siltajā un sausajā istabā un ieģērbusies savā jaunajā rītakleitā, es aizveru un aizslēdzu durvis. Es stāvu ar muguru pret tām, izbaudot šo sajūtu. Man nekad nav bijusi pašai sava istaba - ne Īrijā, ne Elizabetes ielā, ne Bērnu palīdzības biedrībā, ne pie Bairniem vai Groutiem. Atvelku segas, kas cieši apņem matraci, un ieslīdu starp palagiem. Pat spilvens ar spilvendrānu, kas smaržo pēc ziepēm, šķiet kā brīnums. (..) Pirmo reizi, kopš vairāk nekā pirms gada izkāpu no vilciena Minesotā, es jūtos drošībā."

"Kad Vivjena stāsta, kā jutusies, kad bijusi atkarīga no svešinieku žēlastības, Mollija māj ar galvu. Viņa ļoti labi zina, kā ir apslāpēt savas dabiskās vēlmes, izspiest smaidu, kad neko nejūti. Pēc kāda laika tu vairs nezini, kādas ir tavas pašas vajadzības."

"Ja es būtu godīga (..), tad teiktu, ka man vienkārši ir nepieciešama silta, sausa vieta, kur dzīvot. Es gribu pietiekami daudz ēdiena, apģērbu un apavus, kas mani pasargās no aukstuma. Gribu mieru un kārtību. Un vairāk par visu es gribu justies droša gultā."

"Man nepāriet bailes, ka kuru katru dienu uz sliekšņa var parādīties misters Sorensons, kas paziņo Nīlsenu lēmumu, ka esmu pārāk dārga, sagādāju pārāk daudz nepatikšanu vai vienu vienīgu vilšanos, tāpēc viņi nolēmuši no manis atteikties."

"Un, pat ja viņa pazaudēs amuletus, domā Mollija, tie vienmēr būs daļa no viņas. Lietas, kas ir svarīgas, paliek ar tevi, iezīdušās ādā."

"Tad Mollija vairs nespēj noturēties un sāk raudāt. Zālē ir auksti, un viņai sāp pleci, un Vivjena ir pārbijusies, un autobuss vairs nekursē, un garāža ir tumša un spokaina, un visā pasaulē vairs nav nevienas citas vietas, kurp viņa varētu iedomāties iet."

"Nekad neesmu uzdrošinājusies iztēloties, ka atkal viņu ieraudzīšu. Mana pieredze rādīja, ka, ja tu pazaudē kādu, kas tev bijis svarīgs, viņš pazūd uz visiem laikiem."

"Tas ir atvieglojums - būt pieaugušam."

"Jau sen esmu iemācījusies, ka zaudējums ir ne tikai iespējams, bet pat neizbēgams. Es zinu, ko nozīmē pazaudēt visu, palaist vaļā vienu dzīvi un atrast citu. Un tagad ar savādu, dziļu pārliecību jūtu, ka tam jābūt manam liktenim - apgūt šo mācību atkal un atkal no jauna."

"Bet tam nebija ne vainas. Tas bija pietiekami. Mollijas sirds sažņaudzas kā saspiesta dūrē. Kāds emociju dziļums slēpjas aiz šiem vārdiem!"

"Tad jau tas ir cilvēka dabā: ticēt, ka tam, kas notiek, ir iemesls, - un atrast kādu daļiņu jēgas pat pašā sliktākajā pieredzē."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 10

Izlasīta: 4.06.2016.