Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/99276/300x0_meitene_uz_kraujas_vaks_web.jpg
Līdzīgi iepriekš lasītajiem Lūsindas Railijas romāniem "Orhideju nams" un "Lavandu dārzs", arī šis stāsta par seniem noslēpumiem, dzimtā slēptiem notikumiem, intrigām un likteņiem. Šī pasaka ir ar laimīgam beigām, derētu romantiskajiem kino vakariem. Tomēr stāsts par aizgājušajām paaudzēm nebūt nav skaists un romantisks. Tur ir gana nesmukuma un egoisma apakšā. Galu galā, no kurienes mēs nākam? Vai zināt personālijas ir pietiekami? Vai reizēm visa būtība neslēpjas tieši stāstā?
Un vēl - par to, cik ilgi jāmaksā par senču grēkiem? Vai ir iespējams no tiem atrauties?
Stāsts, ko stāsta Aurora, ir skaudrs, sāpīgs un nelaimīgs, bet spēka un izturības caurstrāvots. Spēka, kas piemīt mazai meitenei ir vairāk kā nereti pieaugušajiem, daudz vairāk. Kaprīžu, protams, arī. Un vēlmei grozīt notikumus pēc sava prāta viņa nespēj pretoties. Un, varbūt, tieši labi, ka tā.
Grenija ir neizlēmīga un pakļāvīga būtne, bailīga un nepārliecināta par sevi, tomēr talantīga, mīloša un sirsnīga.
Savukārt, Mets, lai arī ļoti sirsnīgs un labs, ir pilnīgi dumjš tēls, kam var iegalvot jebko un viņš noticēs.
Visvairāk žēl bija Aleksandra un apbrīnas par viņa lielo drosmi.
Un vispār - cik jauki būtu mantot milzumdaudz īpašumu un naudas, lai dzīvotu bezrūpīgi. Tikai, ne par šādu cenu.
Ļoti patika aizkustinošais grāmatas epilogs. Lieliski.
Man tiešām patika. Droši var lasīt!
Citāti:
"Ketlīna bija satriekta par sava bērna izskatu. (..) Kā viņa bija izteikusies Džonam, savam vīram, Grenija atgādināja košu apģērba gabalu, kas kļūdas pēc izmazgāts kopā ar tumšajām drēbēm un tagad kļuvis par noplukušu, pelēcīgu sevis kopiju."
"Varbūt (..) mūsdienās prasības bija pārāk augstas. Vajadzību līmenis bija cits. Pārim vairs nebija jāraizējas par to kā pabarot bērnus vai kur ņemt nākamo peniju. Vai arī par to, vai viņu atvases pārcietīs bīstamas slimības. Tagad galvenās rūpes vairs nebija par siltuma saglabāšanu, lai pārlaistu garo, auksto ziemu, bet gan - kāda dizainera drēbes būtu piemērotākās, ejot uz darbu. Šodien tikai retā Rietumu sieviete uz atvadām skūpstīja vīru, nezinot, kad un vai vispār ieraudzīs viņu pārnākam."
"-Mēs pieprasām laimi, uzskatām, ka esam to pelnījuši, - Grenija izrunāja šos vārdus skaļi, vairāk apskaužot, nevis žēlojot savus vecākus par viņu stoicismu un samierināšanos. Viņiem nepiederēja nekā daudz no materiālajām vērtībām, un viņu vēlmju horizonts bija zems. Viņi smaidīja par ikdienišķām lietām, bet šis smaids pauda savstarpēju sapratni un sava likteņa pieņemšanu. Viņu pasaulīte nebija liela, bet ar savām drošajām robežām tā viņus vienoja. Turpretī viņa ar Metu dzīvoja plaši atvērtā metropolē, kas sniedzās debesīs, un tajā bija bīstami maz ierobežojumu."
"Cilvēki reti lūkojas pagātnē - kamēr vien nav pieļāvuši tās pašas kļūdas. Un tad jau viņu domas ir kļuvušas nenozīmīgas, jo viņi neapšaubāmi ir pārāk veci, lai saprastu jaunos. Un tieši tāpēc mēs, cilvēku dzimums, paliekam tādi, kādi esam - ar saviem trūkumiem un tomēr tik brīnumaini."
"-Redziet, Grenij, bez iemesla nevienam nevarētu būt tik lieli iebildumi pret Ralfu Lorēnu. Viņš galu galā taisa patiešām labas lietas."
"Man jāpārtrauc vēlēties, kaut būtu iespējams pārrakstīt šo stāstu citādi. Esmu droša, ka Meistars, kurš veido mūsu likteņa pavedienus, šajā jomā ir labāks par mani. Un, lai arī dažreiz ir grūti saprast, kāpēc viss ir tieši tā, mums jāuzticas Viņam. Gan jau Viņš labāk zina iemeslus tam, kas ar mums notiek, un sagādās katram savas laimīgās beigas. Pat ja tās mūs sasniegs tikai pēc tam, kad būs kritis priekškars, ko mēs saucam par nāvi, un mēs vairs nebūsim spējīgi neko novērtēt."
" Ketlīna jau bija sapratusi, cik ļoti noder skaistums - pat skolā glītākās meitenes tika pie daudz kā vairāk kā neizskatīgās. Likās, nav svarīgi, kāds esi - labs vai slikts: ja vien tava āriene ir pietiekami pievilcīga, tev uzreiz pienākas atlaides."
"Es daudz prātoju - ja Džo kļuva par upuri tādēļ, ka piedzimstot netika pietiekami apveltīts ar dabas dāvanām, vai Lilijai liktenīgs nebija viņai tik dāsni piešķirtais skaistums? Varbūt saņemt pārak daudz dabas dāvanu ir tikpat slikti kā saņemt pārāk maz?"
"Ja tu kādu mīli, nepavisam nav no svara, kāds viņš izskatās. Galvenais ir vēl pēdējo reizi sajust tā cilvēka tuvumu."
"Viņas stulbais, smieklīgais, postošais lepnums un spīts. Un nepamatotais aizdomīgums, kas liedza paļauties uz patiesu mīlestību. (..) Pēdējos mēnešos viņa bija daudz uzzinājusi par sevi: tas, ko viņa maldīgi bija uzskatījusi par savu spēku, tagad šķita viņas vājums."
"Bailes ir tās, kas cilvēkiem parasti neļauj paveikt to, kas nepieciešams, lai padarītu savu dzīvi laimīgāku."
"Un, kā, atskatoties pagātnē, esmu sapratusi, ir labāk, ja nožēlot nākas pēc iespējas mazāk."
"Pacenties noticēt, ka nekas nekad nebeidzas, īpaši jau mīlestība."
Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Izlasīta: 27.11.2014.
