jutos, kā dzīvokļa stūrī uz dīvāna sēdošs neredzams novērotājs un līdzdzīvotājs. Es biju tur.Fascinējoši raksturi. Reālistiski "tarakāni" varoņu galvās. Viss, ko mēs pārdzīvojam, atstāj mūsos pēdas. Viss, ar ko netiekam galā, mūs grauj. Bet, kad izdodas pārvarēt sevi, aizspriedumus, apkārtējo uzliktos rāmjus, kas mums neder - tad mēs kļūstam brīvi dzīvei un priekam.
Mazliet neticams un tai pat laikā pat ļoti ticams stāsts par cilvēkiem, cilvēcību un draudzību. Par jūtām, pienākumiem un labo gribu. Ļoti jauks stāsts ar tādām beigām, kādas man patīk - skaidras, bez noslēpumiem, bez slēptās domas: "tālāk varētu būt jebkas, izdomā pats". Un labi, ka tā, jo vakarnakt grāmatu aizvēru pustrijos un ļoti nopriecājos, ka beigas mani nepievīla, kā nereti mēdz gadīties.
Iesaku. Patiešām.
Un tagad esmu pārliecināta, ka lasīšu vēl un izlasīšu visus bibliotēkā atrodamos
Annas Gavaldas darbus. Viņai izdevās mani paņemt līdzi savā grāmatā, izvadāt pa visiem kaktiņiem un parādīt šo stāstu tik dzīvu, ka gribas vēl ko tādu. Nupat jau uz mana imovizētā naktsskapīša mani gaida "Mierinošā"... Mazliet gan jāpaciešas. Nesākšu lasīt, kamēr nebūšu pabeigusi kādu svarīgu darbiņu, tā kā uz pāris dienām iegrimstu apcerē par to, kas jau izlasīta, un gaidās uz nākamo grāmatu. Un jau iedomājos sevi ieejam bibliotēkā - zinu, pie kura plaukta mani gaida vēl pārītis grāmatu, kas mani aizvedīs uz kādām izdomātām, bet ļoti reālām Francijas vietām, pie izdomātiem, bet ļoti reāliem cilvēkiem un izdomātiem, bet ļoti reāliem notikumiem, kas laupīs manu naktsmieru uz pāris naktīm, līdz tikšu līdz pēdējai lappusei...
