Bailēm lielas acis.

Pirms pāris dienām, pirmdienas vakarā, gadījās drusku pakutināt nervus. Biju mājās viena ar bērniem. Ap diviem naktī beidzot abas bija aizmigušas un es taisījos gulēt, kad sētā iedegās gaisma (sensora lampa). Izbrīnījos. Gāju pie loga lūrēt, kas par lietu - cik bij manā redzeslokā saskatāms, no vārtiņiem uz mājas durvju pusi veda pēdas. Vienas. Un otras no šķūņa uz mājas pusi. (Pirms tam sniga un mūsu pašu pēdas jau sen bij aizputinātas, bet šīs pavisam svaigas!). Gaisma deg, neviena nav. Lejā iet bail, jo tur tikko kā no aiztrepes izlienu, tā ārdurvju sikls pretī, un mani vienmēr visvairāk biedē tumsā ieraudzīt kādu aiz tā stikla. :D Jāiegādājas kaut kāds aizkars vai.
Tā nu es nekādā skaidrībā netiku. Kas tās par pēdām naktī?! Suns nerēja nemaz (kurinātavas telpā pirmajā stāvā gulēja), neko nedzirdēja, bet gaisma tak iedegās, pēdas bija. Un tikai uz mājas pusi abas. Prom nevienas! Stāvēju pie loga līdz sētā gaisma izdzisa un vēl mazliet. Neko nekur neredzēju. Tad ieslēdzu gaismu blakus istabā un līdu gultā. Aizmigu drīz, jo biju baigi pārgurusi, bet nu... kaut kāds stresiņš iekšā sēdēja - kas tur vazājas, jopcik! Mums māja nomaļus, nevienam te nebūtu jānāk ne garām ne kā... Brrr...
No rīta pirmā doma - jāiet pēdas skatīties vai ir un pa kurieni ir tas kāds vai kādi prom gājis(-juši). A no rīta sniegs bezmaz līdz padusēm atkal sasnidzis, kādas vairs pēdas!!! Paliku neziņā. :(
Ko no mums gribēja??? Redz tak, ka mašīnas nava, varbūt zina, ka arī vīra nav mājās. Vē! Nezinu kā tagad man ies piektdien, kad vīram atkal dežūra...

Neesmu jau tikai slinkojusi jeb atskaite par padarīto. :D

Tad nu tā. Mēģināšu atcerēties visu, kas pa šo gadu sadarīts.

Pirmā un galvenā lieta - sagaidīta mana mazākā mīļmeitiņa, kura nu jau krietni paaugusies. :)

Bet, tam visam pa vidu, tapa arī krustiņi. Šuvu 5 mazuļu RR - trim maziem puikām - Liinushkas Kristeram, Griezītes Raineram un Zigzaga Gustavam, un diviem maziem meitukiem - Fariļa Sofijai un Merry Anniņai.

Pirmais tapa ziloņu darbiņš Kristeram.

Ļoti centos, ieliku visas, visas mīļākās un labākās domas, visu mīļumu, domājot par mazo punčbēbi, kam bija plānots nākt pasaulē reizē ar manu Alisēnu.
Zilonīšus šūt man patika un pat gribējās pēc tam kādu izšūt arī sev.

Nākamo šuvu Pūka kompāniju Raineram.

Arī te ieliku kaudzi mīļuma un labo domu. Pūks ir viegls un šujas raiti un labi. Man patika.

Šie divi darbiņi mazajiem puikučiem man bija ļoti mīļi. Un lieli. Bet šūšana nevedās tik raiti, cik gribētos, jo biju guļoša un jau šitāda! :D :D :DFootogrāfēts vienā no ārkārtīgi retajām reizēm, kad tiku laukā no istabas un gultas...

Mana nākamā atskaite ir mazās Alises piedzimšana. :D Bet tas ir cits stāsts. ;)

Kā nākamais krustiņdarbs sekoja mazās Sofijas ezītis.

Sākumā mani biedēja tas raibais adatu kažoks, bet šuvās tik forši, ka visu laiku fanoju par šo ežuku. Šuvu ar ļoti mīļām domām un izvēlējos šo, kuram kronītis galvā, lai tas būtu tā īpaši no manis (nikam un uzvārdam atbilstošs). :D

Pēcāk šuvu Gustaviņam.

Diemžēl, man nav pašai savas bildes. Šuvu pusi no apmalītes lielākās bildes. To pusi, kur pīlēns un lāčuks. Un tā bija pilnīgi jauna pieredze - šūt klāt pusi bildes jau izšūtai pusei. Un izdomāt debesis pašai. :D Izdevās labi. Ceru, ka arī Gustavam patīk.

Kā pēdējo RR šuvu Anniņas lāčukus, bet tie vēl nav rādāmi (i man nemaz bilžu nava)... Bet gan jau ielikšu tepat, kad būs. :)

Vēl pa vidu šuvu māmiņdienas kartiņas mammai un vīramammai, mammai vārda dienas kartiņu, krustiņmāsai Elīnai (s.elina) kartiņu un magnētiņu dzimšanas dienā, kā arī pašuvu uz priekšu visnu meitas specpasūtījumu. It kā visiem sīkumiem bija arī bildes, bet nevaru nevienu šajā datorā atrast. Gan jau kādreiz citreiz parādīšu.

Pēc visiem RR pieķēros atkal kādam svarīgam darbam - šuju īrisus spilvenam, ko gribu paspēt nosūtīt uz Ameriku kādam ļoti jaukam radiniekam, kurš reiz man palīdzēja ar šūšanas rāmja iegādi. Viņam ļoti patīk īrisi. Pats savā dārzā audzējis daudz īrisu.
Darbiņu ceru pabeigt ātri, jo nav daudz laika. :( Radienieks ir ļoti cienījamos gados un, diemžēl, ļoti slims un iziet ķīmijterapiju... Tā kā - steidzu! Fotoaparāta man nav, parādīt nevaru. Rezultātam jābūt šādam -Tad nu turiet īkšķus, lai man raiti iet un viss izdodas kā nākas. :)

Nu, ko - secinu, ka ar īpašu čaklumu neizceļos, bet nu galīgi slinkojusi arī neesmu. :D :D :D

Kad tomēr esam patrioti...

Lai arī pēdējā laikā patriotisms manāmi sarucis, tomēr šobrīd tas atkal atplaukst pilnos ziedos, kad olimpiskajās spēlēs mūsējie izcīna jau otro medaļu. Divi sudrabi - tas tik ir ko vērts! Malači mūsu sportisti!
Pagaidām visvairāk esmu jutusi līdzi mūsu medaļniekiem - brāļiem Šiciem,
brāļiem Dukuriem (bildē gan tikai Martins, bet tik pat liels prieks par Tomasa 4.vietu)un par Haraldu Silovu turu īkšķus, jo viņš ir mūsējais (ventiņš) :D un arī ārkārtīgi talantīgs un centīgs sportists.
Lai mūsējie rāda, ko spēj!!!

Nokaunos un apņemos laboties!

Ienācu savā blogā un ieraudzīju šokējošu lietu - pēdējoreiz esmu ierakstījusies pirms gada! Tas ir nepiedodami. Tad nu apņemos laboties, sākot jau ar šodienu. :)