Pīrss Brauns "Sarkanā sacelšanās"

Attēls ņemts šeit: https://d.gr-assets.com/books/1446548736l/27419187.jpg

Labs un ne velti izslavēts pieteikums jaunai fantastikas triloģijai. Ir savas līdzības ar Haosa spēli un Bada spēlēm, bet tās ir salīdzinoši nelielas, jo šis stāsts ir pats par sevi, par saviem varoņiem un savu mērķi. Derovs ir ļoti interesants galvenais varonis. Iespējams tādēļ, ka spiests maskēties un neatklāt savu patieso personību. Toties ordenis autoram par Derovam doto iespēju iepazīt ienaidnieku no iekšpuses, ārpuses un visām citām pusēm, atklāt, ka arī tur ir sava, lai arī neliela, daļa cilvēcības, mīlestības, draudzības un goda. Ļoti interesē, kā tas viss turpināsies, jo izrāvu šo grāmatu ļoti ātri - vienā slimošanas dienā. Labi, ka mājās biju viena un nekas nenovērsa manu uzmanību. Kamēr slimoju, netieku uz bibliotēku pēc otrās daļas, tāpēc pa vidu lasīšu ko pavisam citādu, bet jau trinos nepacietībā turpināt izzināt Derova gaitas. Labi, ka noslēdzošā triloģijas daļa gaidāma ne ātrāk kā vasarā, kad man būs vairāk laika lasīšanai un baudīšanai. Spriežot pēc cildenām otrās daļas recenzijām, noslēgums būs ļoti aizraujošs! 

Citāti: 

"Sutastērpā jūtu pats savu smirdoņu. Tērps ir izgatavots no kaut kādas nanoplastmasas. Kā var noprast jau pēc tā nosaukuma, tajā ir karsti. Tas izolē mani no galvas līdz kājām. Nekas netiek iekšā. Nekas netiek ārā."

"Mēdz teikt - lai tu varētu strādāt par ellesnirēju, taviem pirkstiem jāšaudās kā uguns liesmām. Mani pirksti šaudās ātrāk."

"Mazā Ēo - sīka meitenīte zem milzīga sarkanu krēpju ērkuļa. Sarkana kā klints ap mani, ne īsti sarkana, bet rūsgana. Sarkana kā mūsu mājas, kā Marss. Arī Ēo ir sešpadsmit gadu. Un varbūt viņa ir kā es - no sarkanas zemes racēju klana, dziesmu un deju un augsnes klana -, tomēr tikpat labi viņa varētu būt dzimusi no gaisa, no ētera, kas zvaigznes savij rakstos. Zvaigznes gan es neesmu redzējis. Tās nav redzējis neviens sarkanais no raktuvju kolonijām."

""Atceries mūsu zeltītās vadones vārdus. Pacietību un paklausību, jaunekli. Pacietība ir varonības cēlākā izpausme. Un paklausība ir cilvēcības cēlākā izpausme. Klausi savus vecākos!" Izdzirdējis šo epigrammu, nogrozu acis. No paklausības būtu kāda jēga, ja vecākie būtu spējīgi uz to, ko protu es. Tomēr viņu rokas un prāti ir lēni. Dažkārt ir sajūta, ka viņi, it sevišķi mans tēvocis, grib, lai es būtu tāds pats."

"Atceros to reizi, kad pats pirmo reizi satiku ellesnirēju. Likās, ka viņš ir dievs.
Tagad viņš ir miris."

"Prātoju, ko Ēo šomēnes pasāks ar cukuru. Nekad iepriekš to neesam nopelnījuši, tikai šad tad laimējuši kārtīs. Un ar augļiem. Ēsmu dzirdējis, la Lauri nodrošina tev augļus. Viņa droši vien izdalīs tos izsalkušiem bērniem, lai tikai pierādītu Sabiedrībai, ka tās balvas viņai nav vajadzīgas. Es? Es pieēdīšos augļus un domāšu par politiku ar pilnu vēderu. Tiesa, Ēo kaislīgi aizrauj idejas, bet mani nekas cits, izņemot viņu."

"Leģendas vēsta, ka dievs Marss nesa cilvēkiem asaras un neieredzēja dejas un lautu. Pirmajam es piekrītu. Tomēr mēs, ļaudis no Likosas kolonijas, vienas no pirmajām kolonijām zem Marsa virsmas, esam dziesmu, deju un ģimeniskuma tauta. Mēs šai leģendai uzspļaujam un veidojam paši savu mantojumu. Tā ir vienīgā pretestība, ko varam izrādīt Sabiedrībai, kas mūs pārvalda. Tā dod mums nedaudz mugurkaula."

"Dzīve iedalījusi mums ne to vieglāko nastu. Mums jāupurējas nepazīstamu cilvēku labā. Mēs rokam, lai sagatavotu Marsu citiem. Tas dažos no mums iesēj rūgtumu. Tomēr Ēo labestība, viņās smiekli un stiprā griba ir labākais, kas var nākt no tādām mājām kā mūsējās."

"Tālumā tēvocis Nerols, viņš ir piedzēries, nu jau vecs, sasniedzis trīsdesmit piecus gadus, spēlē cītaru bērneļiem, kuri dejodami maisās mums pa kājām; pat viņš nevar būt sadrūmis mūžam."

"Esam ne tikai dejotāju, bet arī dzērāju tauta. Skārdagalvas ļauj mums izpausties. Pakar vīru bez pamatota iemesla, un ciemos kāds pakurnēs. Bet uzspied mums atturību, tad gruvešus varēs vākt vēl nolāpītu mēnesi pēc tam. Ēo domā, ka sēne grendels, no kura dzenam dziru, nav cēlusies uz Marsa un ir šeit ievesta, lai paverdzinātu mūs alkohola varai. Viņa ieminas par to ikreiz, kad māte pagatavo jaunu mučeli, bet māte parasti atbild, ieraujot kādu šļuku un sakot: "Labāk lai pār mani valda dzēriens nekā cilvēks. Šīs važas ir saldas.""

"Laikam pat cilvēka naids var aptrūkties. Un, kad viņš caur krekliņu redz sava bērna ribas, kamēr kaimiņi piestumj māgas ar gaļas sautējumu un cukurotiem pīrāgiem, ir grūti ienīst vēl kādu citu."

"Tad sākas Gaistošā izvadīšanas dziesma. Dūres pret krūtīm. Tūkstošiem. Ātras kā satraukti sirdspuksti. Lēnāk Sitiens sekundē. Sitiens piecās. Katrā desmitajā. Tad vairs nekad."

"Kad pirmoreiz ielūkojos naksnīgajās debesīs un paveros uz ēkām, kas tajās iestiepjas man visapkārt, saļogās ceļi. Ieslīdu kā atvarā. Jūtos tā, it kā kristu, it kā pasaule būtu zaudējusi asi. Viss ir pārāk atklāts, tik ļoti, ka šķiet - pilsēta teju ievelsies debesīs."

"Ja Zelta krāsas sports ir vardarbība, manipulācija ir viņu mākslas paveids."

"Vietās, kur cilvēku, ka biezs, cilvēcība sairst visātrāk."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 8

Izlasīta: 27.03.2016.