Laiena Moriatrija "Ko Alise aizmirsa"

Attēls ņemts šeit: http://www.la.lv/wp-content/uploads/2015/12/Moriartija_8.jpg

Viena no grāmatām, ko tik ātri neaizmirst... Un viena no tām, ko sev uzdāvināt, lai pasvītrotu tos īstos citātus paša grāmatā. Lai pēc gadiem salīdzinātu, kas mainījies uzskatos un svarīguma apziņā.

Stāsts par Alisi iesēdies manā atmiņā tik ļoti, ka pieķēru sevi šodien domājam, kā gribētos atvērt grāmatu un palasīt, ka šodien Alisei klājas... It kā stāsts nemaz nebūtu beidzies. Negribas, ka tas ir beidzies. 

Laimīgās beigas, lai arī pasakai līdzīgas, tomēr ir gana ticamas. Vai vismaz cerību pilnas, ka tā tiešām varētu notikt.

Ļoti, ļoti sasaucās ar manu šībrīža dzīves virpuli. Tik daudz ko sapratu pati par sevi, savām emocijām un kļūdām, ka šķiet, kāds man iedevis šo grāmatu ar nolūku. Bet, nē, pati izvēlējos. Mājiens no augšas? Tikai žēl, ka mazliet par vēlu. Būtu derējis pirms gada. Bet, jā, nevar jau zināt, vai tajā brīdī būtu domu uzķērusi un sakarības sapratusi. 

Es nezinu, kā beigsies mans stāsts, bet šādas beigas - kā pasakā - es būtu gribējusi...

Visādā ziņā laba, iesakāma grāmata. Lai arī lasot par to brīžiem šaubījos, jo vietām tā balansēja uz lētā gala romāniņa pusi, tomēr noturējās vērtīgo grāmatu pusē. Man tiešām patika.

Citāti:

"Jā, protams viņa bija garlaicīga; viņa bija apnikusi līdz nāvei arī pati sev!"

"Vai arī Bens mani tā mīl? Jā. Nē. Es nezinu. Varbūt pašā sākumā. Šķiet, ka visa tā spožā mīlestība vairs nav svarīga. Tā ir domāta citiem, jaunajiem, tievākiem, laimīgākiem cilvēkiem, turklāt sakaltusi aprikoze nemaz nespēj spīdēt."

"Viņš prata novērtēt garšīgu maltīti, izsmalcinātu vīnu un brīnišķīgu laiku; ēst un dzert kopā ar Niku karstas saules staros bija kā nodoties seksam."

"Alise atcerējās, cik vārīga bija jutusies pēc savu agrāko attiecību beigām. Vēl mēnešiem ilgi sajūta bija tāda, it kā viņa būtu zaudējusi ādas kārtu. Ja jau tie nenozīmīgie puiši viņai bija likuši tā justies, kas notiks tagad, pēc šķiršanās no Nika? Viņu attiecību kūniņā Alise bija jutusies tik omulīgi. Viņa bija domājusi, ka varēs tur palikt uz visiem laikiem."

"- Jūs bijāt dikti glīta, - Alise sacīja.

- Jā, - vecā dāma apstiprināja. - Es, protams, to nezināju. Tieši tāpat kā jūs nezināt, cik glīta esat."

"(..) un viņu pārņēma tik milzīga laime, ka Alise pat nobijās, jo par šādu svētlaimi vēlāk noteikti vajadzēja ar kaut ko samaksāt. (Un vai šī bija tā cena? (..) Vai viņai beidzot bija atsūtīts pārmērīgi liels rēķins?)"

"Alise saprata, ka Dominiks noteikti bija tētis šķirtenis. Tas viss bija tik savādi. Vai nebūtu daudz vienkāršāk, ja visi vienkārši paliktu kopā ar tiem, ko sākumā bija apprecējuši?"

"-Tu sacīji, ka tieši tāpēc jūs vairs nevarat dzīvot kopā. Tāpēc, ka pārāk daudz strīdaties. Kaut arī man joprojām jādzīvo kopā ar  manām stulbajām māsām - un mēs visu laiku strīdamies. Tāpēc tas nemaz nebija loģiski."

"Ieraudzīt to skūpstu bija daudz ļaunāk, nekā pieķert viņus gultā. Daudz ļaunāk, jo tas skūpsts tik acīmredzami bija viens no pirmajiem. Pirmie skūpsti bija daudz erotiskāki par pirmo seksu. Sekss attiecību sākumā bija neveikls un muļķīgs, tas neskaidri līdzinājās ginekoloģiskām manipulācijām ārsta apmeklējuma laikā. Toties skūpstīšanās neizģērbjoties, vēl pirms pārgulēšanas, bija burvīga un noslēpumaina."

"Īsta sapņu dzīve. Bet varbūt jebkura dzīve izskatījās brīnišķīgi, ja to aplūkoja vienīgi fotoalbumos."

"Divtūkstoš astotajā gadā gluži vienkārši pietrūka laika. Tā daudzums bija ierobežots. Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotajā gadā dienas bija daudz ietilpīgākas. No rīta pamostoties, diena izritinājās viņai priekšā kā garš gaiteņa paklājs, pa kuru varēja bezmērķīgi klaiņot, pakavējoties labākajās vietās. Tagad dienas bija skopas. Trūcīgas laika strēmeles. Tās aizšāvās garām kā joņojošas automašīnas. Ūūūūūū! Ik vakaru, kad viņa atlocīja palagus, lai ielēktu gultā, šķita, ka jau pēc dažām sekundēm atkal nācās tos nomest, lai pieceltos."

"Nika kājas bija tikpat pazīstamas kā viņš pats. Kā gan bija iespējams, ka viņa nevēlējās līdz mūža galam palikt kopā ar kādu, ja pat viņa kāju pēdas - milzīgās, ne pārāk pievilcīgās kāju pēdas ar gariem, spalvainiem pirkstiem - lika viņai sajusties mājīgi?"

" - Man būs vienalga, ja man kāds pateiks kaut ko nejauku, jo tad es būšu pieaugusi. Es varēšu vienkārši pateikt: man vienalga, es braucu uz Franciju.

Ahā. Protams. Alise atcerējās, ka arī pati bērnībā bija domājusi līdzīgi. Pieaugušu cilvēku neviens nevar aizvainot, jo kā gan var aizvainot kādu, kurš var aizbraukt ar automašīnu visur, kur vien vēlas."

"Vai starp viņu pašu un Niku viss atkal būs kā senāk? Vai visi strīdi, nodevības un nejaukie vārdi bija izveidojuši neglītu, kā akmens cietu slāni pār visu, kas savulaik bijis tik maigs un patiess?"

"Varbūt viņai būtu vajadzējis biezāk lūgt palīdzību? Varbūt viņai būtu vajadzējis biežāk sabrukt, lai viņš varētu kļūt par bruņinieku spožās bruņās?"

"Bija labi atcerēties, ka ikvienu briesmīgu atmiņu par viņu laulību varēja atsvērt arī ar laimīgu atmiņu. Viņa gribēja saskatīt visu pavisam skaidri, saprast, ka ne jau viss bijis tikai melns vai balts. Tur bija miljoniem krāsu. Un jā, beigu beigās nekas tomēr nebija iznācis, bet arī tas bija labi. Tikai tāpēc vien, ka laulībai bija pienācis gals, vēl nevajadzēja uzskatīt, ka šad tad tajā nebūtu pieticis laimes."

"Tā nu tas bija. Dominika klātbūtne sniedza to maigo, mierinošo, ērto sajūtu, ko rada apbrīnas un neprātīgas mīlestības pārņemts vīrietis, kurš vēlas noskaidrot, kāda viņa īsti ir. Kopā ar Niku viņa spēja sajust vienīgi rūgtumu, niknumu un aizvainojumu. Viņš bija vīrietis, kurš jau izlēmis, kāda viņa ir, un spēja uzskaitīt visus viņas trūkumus, kaitinošās noslieces un kļūdas."

"Varbūt mums visiem laiku pa laikam ir nepieciešams belziens pa galvu?"

"Tas viss bija noticis tik ātri. Vēl nupat viņi bija atveduši Medisonu mājās no slimnīcas. Mazu, krunkainu, brēcošu zīdainīti. Nu viņa bija garkājaina, smalka un stūrgalvīga."

"Iedomājoties par to, ko bērniem viņu dēļ togad bija nācies pārdzīvot, Alise jutās tik vainīga, ka viņai gandrīz kļuva nelabi. Viņa un Niks bija bijuši tik jauni, tik pārpildīti ar savu jūtu satriecoša svarīguma apziņu."

"Tomēr bija gadījušies arī citās reizēs; negaidīti, klusi brīži, kad viņi bija saskatījušies, un šķita, ka visi sāpju un prieka gadi, labie un nelāgie brīži saplūst vienā sajūtā, kas bija daudzkārt stiprāka, sarežģītāka un īstāka nekā visas dzimstošās jūtas pret Dominiku un pat mīlestība, ko viņa bija izjutusi pret Niku pirmajos kopdzīves gados."

"Viņai allaž bija licies, ka ārkārtīgi laimīgais laiks viņu attiecību sākumposmā ir visaugstākā virsotne, tā sajūta, ko vienmēr būs jācenšas atsaukt atmiņā un atgūt, taču nu kļuva skaidrs, ka tā nav tiesa. Tikpat labi viņa būtu varējusi salīdzināt gāzētu minerālūdeni ar franču šampanieti. Sākumā mīlestība ir aizraujoša un pacilājoša. Tā ir viegla un dzirkstoša. Tā spēj mīlēt jebkurš. Toties mīlestība pēc trīs bērnu piedzimšanas, pašķiršanās un gandrīz vai šķirtas laulības; pēc tam, kad ir darīts pāri un atkal piedots, kad viņi viens otram ir uzdzinuši garlaicību un tad atkal viens otru pārsteiguši, pēc tam, kad ir piedzīvots gan visļaunākais, gan vislabākais, - lūk, tāda mīlestība ir neaprakstāma. Tā ir pelnījusi īpašu apzīmējumu."

"Pilnīgi iespējams, ka kopā ar Dominiku viņai kādu dienu būtu izdevies nonākt pie šādām jūtām. Dominiks jau nekad nebija slikts, bet Niks - labs. Kopā ar Dominiku viņa būtu varējusi dzīvot gluži laimīgi.
Bet Niks bija Niks. Viņš bija uzradies pirmais, un viņš bija Alises bērnu tēvs. Viņš zināja, ko nozīmē vārdi "mīļo pistolīt". Viņiem bija pārāk daudz kopīgu atmiņu. Tas bija tieši tik vienkārši un tik sarežģīti."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 10

Izlasīta: 03.01.2016.