Džons Grīns "Mūsu zvaigžņu vaina"

Par spīti brīnumzālēm, kas samazinājušas audzēju un devušas sešpadsmitgadīgajai Heizelai vēl dažus gadus, meitene vienmēr bijusi nolemta nāvei un viņas dzīves pēdējā nodaļa ir uzrakstīta reizē ar diagnozi. Tomēr burvīga sižeta pavērsiena - vārdā Augusts Voterss - pēkšņā parādīšanās ar vēzi slimo bērnu un jauniešu arbalsta grupā pārraksta heizelas stāstu pilnīgi no jauna.

Drosmīgs un dziļš stāsts par Heizelu un Augustu - diviem slimiem jauniešiem, kuri tomēr ir dzīvīgāki nekā vairākums veselo cilvēku. Viņi abi ir ļoti gudri, asprātīgi un spēcīgi. Un, vairāk par sevi sargā savus mīļos. Reizēm viņi samierinās ar neizbēgamo nāves tuvumu, bet reizēm niknojas un ienīst savu dzīvi. Tomēr viņi arī mīl, prot būt lamiīgi un novērtēt ik katru dzīves prieka mirkli. Viņu dzīve atšķiras no mums pierastās, bet tā ir skaista - par spīti visam.

Augusts gan ir ļoti ideāls puisis, bet viņam tas ir piedodams, jo... nu, lasiet paši! Jums patiks. Romantiski, mīļi un sirsnīgi. Biedējoši, skumji un sāpīgi. Jums patiks!

Visskaistākais ir jauniešu ceļojums uz Amsterdamu. Zvaigžņu nobaudīšana un gobu ziedlapu lietus. Viens brīnumskaists mirklis, kas viņiem ticis skaistas dzīves vietā.

Kolorīts un patiess van Hautena tēls - nodzēries rakstnieks, kas netiek ar sevi galā. It kā ļauns, bet patiesībā izmisis un pazudis.

Emocionāli piesātinātākie mirkļi ir Augusta sarīkotās priekšbēres un pēdējā vēstule. Asaras smaceja un bija grūti lasīt. Jā, esmu emocionāla, bet emocijas ir vērtība, vai ne? 

Ieteiktu jauniešiem un pieaugušajiem, kas nebaidās gan smieties, gan raudāt. Un noteikti tiem, kas gaida filmu, jo grāmatas ir(!) jāizlasa vispirms! :)

"- Es vakar ilgi lasīju. 

- Tā noteikti ir laba grāmata. Tu to dabūji no tā puiša?

- Ar to tu domā sifilisu?

- Ļoti smieklīgi. Grāmatu, Heizel. Es domāju grāmatu."

"Nākamajā rītā man MPK bija divdesmitā gadsimta amerikāņu dzejas nodarbība. Kāda veca dāma lasīja lekciju, kurā viņai izdevās deviņdesmit minūtes runāt par Silviju Plātu, ne reizes necitējot nevienu šīs autores uzrakstītu vārdu."

"Sāku lasīt Uzaust pusnakts. Teikumu un līķu attiecība romānā bija gandrīz 1 : 1"

"Otrdien man teica, ka tikšu mājās trešdien. Trešdien divi medicīnas studenti gandrīz bez uzraudzības izņēma cauruli no manām krūtīm, un tas šķita kā saduršana pretējā virzienā un vispār jau pārāk labi nevedās, tāpēc ārsti izlēma, ka man nāksies palikt līdz ceturtdienai. Man jau sāka šķīst, kaka esmu kāda eksistenciālistu eksperimenta objekts, kurā tiek pētītas pastāvīgas iepriecinājuma atlikšanas sekas."

"Beigās mēs noskatījāmies filmu 300: Termopilu kauja (..) Šajā filmā darbojās ievērjams skaits spēcīgu jaunekļu bez klekliem, ieeļļotiem ķermeņiem, tāpēc to nebija pārāk grūti skatīties, taču pārsvarā viņi bezjēdzīgi daudz vicināja zobenus."

Vērtējums: 10
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 26.02.2014.