.jpg)
Lūisa Klārka ir jautra, runātīga, vienmēr koši ģērbusies meitene, taču viņas dienas vienmuļi aizrit mazpilsētas garlaicībā, vecāku paspārnē. Nekādu izaicinājumu, nekādu ambīciju. Neviens netop gudrs, kāpēc tik talantīga un jauka meitene vēlas pavadīt dzīvi mierā un klusumā, bet Lūisai ir savi iemesli...
Investīciju ģēnijs Vils Treinors pēc satiksmes negadījuma ir zaudējis gandrīz visu. Tagadne viņām riebjas, nākotni viņš vairs negaida... Un tad Vila dzīvē kā krāsains tornado ievirpuļo Lūisa, enerģiskā būtne, kura apņēmusies paveikt neiespējamo - atgriezt Vila dzīvesprieku nieka sešos mēnešos.
Kas to būtu domājis, ka tik neuzmanīgi un vieglprātīgi būšu izvēlējusies nākamo lasāmo grāmatu?! Pēc iepriekšējās gribējās ko vieglu un romantisku. Izrādās, ka izvēlējos vēl vienu dvēseliski smagu grāmatu. Protams, grāmata ir brīnišķīga un valoda fascinējoši viegla un precīza (paldies arī tulkotājai), bet tēma ir smaga un beigās jau atkal raudāju kā nopērta...
Šī ir viena no tām grāmatām, kuras noteikti gribas savā reālajā grāmatu plauktā, lai ne tikai varētu iedot to radiem un draugiem lasīšanai, bet arī pati varētu pārlasīt pēc kāda laika.
Valodas plūdums, ciniskais humors un vieglums, ar kādu savijas abu galveno varoņu dzīves, liek domāt, ka beigas būs laimīgas, un liek cerēt uz tādu kā brīnumu, bet noslēgums ir neizbēgami reāls un pārdomas rosinošs. Vai mēs katrs tā spētu? Un, ja spētu, kā dzīvotu tālāk? Ja nespētu, tad kāpēc?
Autorei ir izdevies eitanāziju parādīt no cilvēcīgākās puses - no sāpīgās un privātīpašnieciskās puses, kad liekas, ka otram cilvēkam nav tiesību aiziet, jo mums ir tiesības viņu paturēt. Ir jābūt ļoti lielai drosmei un spēkam, lai ļautu mīļam cilvēkam aiziet un nenosodītu par šo vēlēšanos.
Autorei ir izdevies uzburt ļoti vizuālu stāstu, jautru, vieglu, par smagām lietām. Lūisa ir kā tauriņš pelēkā istabā, kas liek domāt par iespējamo dzīves krāsainību. Vilam tas neko daudz nepalīdz, jo viņa dzīve īpaši mainīties nevar. Tā var tikai piepildīties ar mīlestību un tas arī notiek. Lai arī šķietami neilgu laiku, tomēr, kas gan mēs esam, lai spriestu par to, cik ilgs vai neilgs tas ir Vilam? Tā ir vesela sāpīga mūžība, kurā Vilu moka gan lielas sāpes, gan pazemojums ik mirkli esot atkarīgam no citiem, gan slimību izraisītas komplikācijas, ar kurām viņš ik pa laikam mostas slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Un nākotne nesola neko labāku. Vienīgi mīlošu cilvēku blakus. Reizēm ar to nepietiek, lai turpinātu mokpilnu dzīvi. Tāpēc Vils lēmumu nemaina. Bet viņš izdara visu, ko spēj, turot vecākiem doto vārdu un sešus mēnešus gaidot, kā arī - parūpējoties par iemīlētās meitenes nākotni, cik vien to spēj.
Lūisa ir meitene, kas ieslēgusies sevī. Viņai ir iemesls tādai būt. Tomēr dzīve bez nākotnes sapņiem, bez izaugsmes iespējām ir gana nabadzīga. Vils to saskata un, nespēdams ne kustēties, ne lemt par savu ikdienas dzīvi, viņš tomēr palīdz Lūisai gan sadziedēt dvēseli, gan atrast nākotni.
Beigas ir skumju pilnas, bet tik patiesi labvēlīgas, ka gribas pārdomāt arī savu dzīvi, vai daru visu, ko varu ar to darīt, vai nedzīvoju pusmiegā? Mums ir jādzīvo, un jādzīvo labi. Vai ne?
Iesaku ikvienam!
Mani mīļākie citāti un vārdi no šīs kolosālās grāmatas -
"Man piemīt unikāla nespēja par kaut ko rūpēties; pēc negadījuma ar kāmīti, zarukukaiņiem un zelta zivtiņu Rendolfu mūsu mājā vairs nav mājdzīvnieku un pat ne istabas augu."
"Mani biedēja doma, ka visu laiku tikšu novērota. Misis Treinore bija no tām sievietēm, kuru skatiens spēj padarīt tizlas par visveiklākās rokas."
"Es vienīgā lietoju alkoholu, un mana čipsu paciņa vientulīga gulēja uz galda, tukša un saburzīta. Visi pārējie malkoja minerālūdeni vai bažīgi pārbaudīja, kāds ir saldinātāju daudzums diētiskajā kolā. Kad viņiem atnesa vakariņas, uz šķīvjiem nebija neviena vistas gabaliņa ar ādu un nevienas salātlapiņas, kuru būtu skārusi mērce ar normālu tauku saturu. Es parasti pasūtīju čipsus - man patika vērot, kā viņi visi izliekas, ka tos nevēlas."
"Acīmredzot mums bija izdevies atrast savdabīgu veidu, kā paciest vienam otra sabiedrību. Pamatprincips bija ļoti vienkāršs: Vils bija nejauks pret mani, un lāgiem es biju nejauka pret viņu. Ja viņš sūkstījās, ka es kaut ko daru nepareizi, es atteicu: "Ja reiz tas ir tik būtiski, pasaki to laipni un pieklājīgi." Ja viņš nolamāja mani vai nosauca par suņa naglu sēžamvietā, es attraucu, lai pamēģina iztikt bez šīs suņa naglas: "Redzēsim, cik tālu tu tiksi!" Tas bija mazliet uzspēlēti, bet neapšaubāmi nāca par labu gan man, gan viņam."
"Pavasara saule ir ļoti mānīga - tā sola vairāk, nekā patiesībā spēj dot."
"Manai māsai pārdomu brīžos ir tāda sejas izteiksme, ka cilvēki baidās viņu iztraucēt, turpretī manējā rada iespaidu, ka es gribu uz tualeti."
"Es viņu kompānijā jutos tā, it kā sēdētu starp dzimtajā valodā runājošiem korejiešiem."
"Vils pievērsa skatienu manam dekoltē. Jāatzīst, ka es sēdēju tā, ka viņam bija grūti skatīties kur citur. Pēc brīža viņš pacēla skatienu un uzrauca uzaci. - Tu noteikti neļautu man tā blenzt uz tavām krūtīm, ka es nesēdētu riteņkrēslā, - viņš klusi bilda.
Es mierīgi atbildēju viņa skatienam. - Ja tu nesēdētu ratiņkrēslā, tu nekad uz tām neblenztu.
- Kāpēc ne? Protams, ka blenztu.
- Nē, tu būtu pārāk aizņemts, blenžot uz tām tievajām, garkājainajām blondīnēm, kuras spēj saost solīdu bankas kontu no četrdesmit soļu attāluma. Un jebkurā gadījumā es būtu nevis šeit, bet tur - pasniegtu ēdienus un dzērienus. Viena no neredzamajiem ļautiņiem.
Vils samirkšķināja acis.
- Nu ko? Tā taču ir, vai ne?
Viņa skatiens paslīdēja uz bāra pusi, tad atgriezās pie manis. - Jā. Bet sev par attaisnojumu varu teikt, ka tolaik biju īsts pakaļa, Klārka."
"Ņemot vērā to, ko es zinu par Vilu Treinoru un tādiem cilvēkiem kā viņš, varu teikt tikai vienu - esmu gandrīz pārliecināts, ka neviens visā pasaulē nespētu mainīt viņa lēmumu, ja reiz viņš kaut ko ieņēmis galvā. Viņš ir tāds, kāds viņš ir. Tu nevari mainīt cilvēka būtību."
"Es spēšu pa naktīm gulēt, jo ticu, ka Vils pats zina, kā viņam ir labāk."
"Ja tavs draugs ir pilnīgi pārliecināts, ka nekas nemainīsies uz labo pusi, un ir nolēmis pielikt tam visam punktu, tev atliek tikai būt viņam blakus. Tev nav jāuzskata, ka viņš rīkojas pareizi, bet tev ir jābūt viņam blakus."
"Vai jūs zināt, cik grūti ir neko neteikt? Cik grūti ir klusēt, kad ikviena ķermeņa šūna alkst runāt, pārliecināt, lūgties? Es biju trenējusies neko neteikt visu ceļu no lidostas, un tomēr šī klusēšana mani gandrīz nobeidza."
"Raugoties pa logu uz koši zilajām Šveices debesīm, es pastāstīju viņām par diviem cilvēkiem, kuriem droši vien nemaz nevajadzēja satikties, kuri sākumā pat nepatika viens otram, līdz pamazām atskārta, ka ir atraduši vienīgo cilvēku pasaulē, kas spēj viņus patiesi aprast. (..) Es pateicu, ka kāda brūce ir sadzijusi un to pat vairs nevar manīt, un ka par to vien es būšu viņam pateicīga visu atlikušo mūžu. Skaidri zināju, ka tie ir paši svarīgākie vārdi, ko es jelkad esmu teikusi, bet galvenais bija tas, ka tie bija īstie vārdi, nevis pārliecināšana vai centieni mainīt Vila lēmumu. Tas bija respekts pret viņa gribu."
"Gribu teikt Tev vēl dažas lietas. Būtu pateicis tās personīgi, bet labi zināju, ka Tu ļausies emocijām un visu laiku mani pārtrauksi. Tu vienmēr pārāk daudz runā."
"Es nesaku, ka Tev būtu jālec no augstceltnēm, jāpeldas ar vaļiem un tamlīdzīgi (lai gan man patiktu domāt, ka Tu to darīsi), bet Tev ir jābūt drosmīgai. Stum sevi uz priekšu, neapstājies!"
"Vienkārši dzīvo labi. Vienkārši dzīvo."
Vērtējums: 10
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Izlasīta: 01.03.2014.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru