Keriju knābā klasesbiedri, tomēr viņa ir neparasti apdāvināta. Meitene
ar sava prāta palīdzību spēj pārvietot priekšmetus. Durvis aizslēdzas.
Krīt sveces. Tas ir viņas spēks un reizē arī vājums. Kādā labsirdības
uzplūdā – tikpat spontānā kā apkārtējo dzēlīgās nievas – Kerijai tiek
piedāvāta iespēja kļūt normālai...līdz negaidīta nežēlība viņas spējas
pārvērš šausmu un iznīcības ierocī, kuru tik drīz nespēs aizmirst
neviens.
Stīvens Kings (1947) – pasaules literatūras šausmu karalis, nepārspējams
cilvēka dvēseles tumšāko nostūru izzinātājs, tumsas estēts, kura
grāmatas gan biedē, gan sajūsmina, gan liek sašust... un tomēr vilina.
Rakstnieka pirmais romāns “Kerija” un romāna ekranizācija ļāva viņam
kļūt par to, kas viņš ir patlaban – autors, kura darbi, iespējams, ir
visvairāk pārdotie pasaulē.
It kā jau nebija slikts darbs, tomēr biju vīlusies. Pēc lasītāju atsauksmēm gaidīju ko iespaidīgāku. Par to liecināja arī autora "vārds".
Par šo tēmu ir lasīti arī labāki darbi. Nu, ok, bez telekinēzes, bet par to pašu. Daudz labāki.
Izlasīju. Nesajūsminājos. Atraidītais tēls un dīvainā ģimene ir gana populārs temats un to noteikti varēja pasniegt arī izsamlcinātāk. Būtu derējusi arī leilāka noslēpumainība, lai jau pašā sākumā nav skaidrs, ar ko grāmata beigsies.
Iesaku tikai un vienīgi Kinga cienītājiem. Citiem varētu patikt un varētu nepatiks - 50:50. Tā kā - ej nu sazini. :D
Vērtējums: 6
Vērtējuma amplitūda 1-10
Izlasīta: 21.12.2012.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru