Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/101057/300x0_sala_978-9934-0-4955-2.jpg
Valdzinošās Krētas klinšu, jūras un mazo ciematu ainavu vidū risinās stāsts par mīlestību, godīgumu, aizspriedumiem un likteni, kāds nu kuram tas lemts... Par slimību un veselību, par bailēm no lepras tajos tālajos gados, kad tā bija lipīga un neārstējama slimība, kad visus saslimušos izraidīja no pārējās sabiedrības. Plakas ciematam pretī atradās nelielā Spinalongas sala, uz kuru pārcēlās visi, kuru diagnoze tika apstiprināta, lai tur dzīvotu un tur arī nomirtu, prom no visiem saviem mīļajiem...
Stāsts pavisam nedaudz ir par Aleksu, kura dodas noskaidrot mātes ģimenes vēsturi, un ļoti daudz par viņās mātes Sofijas vecvecākiem, vecākiem un tantes ģimeni, kuru likteņa līkloči mētājuši kā papīra laiviņu jūras viļņos... Tas sākas ar Aleksas vecvecmāmiņas Eleni nokļūšanu Spinalongā. Eleni jāatstāj mīļotais vīrs un divas pusaugu meitas un jāpārceļas uz klinšaino salu, bez iespējas kādreiz atgriezties. Tas stāsta par to, kā izvēršas viņas pašas dzīve uz salas, kā arī mājās palicēju dzīves līkločiem. Un reiz vēl kādam no šīs pašas ģimenes būs jānokļūst uz šīs salas, bet tad jau Eleni sen būs mirusi... Un, pienāk laiks, kad lepra tiek izārstēta un izārstētie var atgriezties dzīvē uz cietzemes. Bet, vai tas ir viegli? Ar spitālīga zīmogu sejā vai pat slimības sakropļotam atgriezties pie neticīgajiem ciemu iedzīvotājiem, sākt dzīvi no jauna... Savukārt, mājās palicēju dzīves drāma arī nav stāvējusi uz vietas un notikums seko notikumam, plāni grūst kā kāršu namiņi un beigās paliek tas, kas paliek - mīlošs pāris, kas audzina radu bērnu kā savu paša. Bet jaunībā, kad cilvēks ir neapdomīgs un pārņemts ar savu sāpi un aizvainojumu tik ļoti, ka apkārtējo sāpes to neskar, šis pats bērns (jeb Sofija) pamet savu tanti un tēvoci, lai nekad neatgrieztos.
Ir tik interesanti šķetināt dzimtu vēstures līkločus. Pat svešus. Pat izdomātus. Varu tikai iedomāties, cik jauki to būtu darīt ar savas pašas dzimtu, ja vien būtu tāda iespēja...
Šī grāmata ir kā aizraujoši noformēts vēstures un kultūras ceļvedis. Plaši aprakstītas dažādas tradīcijas, piemēram, Lieldienu svinību tradīcijas Grieķijā, kas ir tik ļoti atšķirīgas no mums ierastajām.
Šī grāmata ir kā aizraujoši noformēts vēstures un kultūras ceļvedis. Plaši aprakstītas dažādas tradīcijas, piemēram, Lieldienu svinību tradīcijas Grieķijā, kas ir tik ļoti atšķirīgas no mums ierastajām.
Ideāls vasaras romāns lieliskai atpūtai.
Citāti:
"Aleksas tēvs bija akadēmiķis, kurš patiesi mīlēja savu darbu, un bērnībā viņa meita auga pārliecībā, ka sekos sava tēva putekļiem klātajās pēdās."
"Eds bija skaists. Tas bija fakts, nevis viedoklis."
"Markuss apskāva meitu tik silti un mierinoši, kā spēj tikai tēvi, kurus daba dāsni apveltījusi ar raženu augumu."
"Sofija prātoja, kāda tagad izskatās Plaka, un centās nepieļaut domu par neskaitāmiem trokšņainiem krogiem, kuros pārdod angļu alu; viņa ļoti cerēja, ka Aleksa atradīs ciemu tādu, kādu viņas māte to reiz atstāja."
"Viņam, iespējams, bija mazliet vairāk par sešdesmit gadiem, bet, ja grumbas sejā varētu salīdzināt ar ozola gadskārtu riņķiem un izmantot vecuma noteikšanai, tad, aptuveni rēķinot, viņam varētu dot mazliet zem astoņdesmit."
"Viņa bija vienīgā dzīvā būtne uz šīs salas, un tas lika Aleksai apjaust faktu: vienatne ne vienmēr nozīmē vientulību. Cilvēks var justies vientuļš arī pūlī."
"Katru dienu lepras slimniekiem nācās skatīties uz Plaku, redzot ikvienu māju, ikvienu laivu, varbūt pat cilvēkus, kas devās savās ikdienas gaitās. Tikai tagad Aleksa sāka saprast, cik ļoti salas iemītniekiem sāpējis šis tuvums."
"Tavas mātes stāsts ir arī tavas vecmāmiņas stāsts, un tieši tik pat lielā mērā tas ir arī tavas vecvecmāmiņas stāsts. (..) Tieši to mēs Grieķijā domājam, kad pieminam likteni. Mūsu tā saukto likteni nosaka senči, ne zvaigznes. Runājot par seno vēsturi, mēs vienmēr atsaucamies uz likteni - bet patiesībā mēs nedomājam, ka to nevar kontrolēt. Protams, brīžiem šķiet, ka notikumi risinās no zila gaisa, tie izmaina mūsu dzīves ritējumu, bet patiesībā tas, kas notiek ar mums, ir atkarīgs no apkārtējo cilvēku un mūsu senču rīcības."
"Tāpat kā jebkura ģimenes fotokolekcija, arī šī bija nejaušu uzņēmumu sakopojums un atspoguļoja tikai atsevišķus ģimenes sāgas fragmentus. Patieso stāstu varētu pavēstīt trūkstošās fotogrāfijas, kā arī tās, kuras nekad netika uzņemtas, ne jau bildes, kuras, rūpīgi ierāmētas, greznoja sienas vai, glīti sakārtotas, gulēja aploksnē."
"Līdz šim līdzi jušana vienmēr bija viņas pienākums, un tagad sieviete saprata, ka grūtāk ir pieņemt līdzjūtību nekā to sniegt."
"Šī māja tik ļoti atšķīrās no viņa mājvietas, kur katrs sols naktī pārvērtās par guļvietu, bet uz pusēm pārlocītie grīdceliņi kļuva par segām. Zēns vienmēr bija domājis, ka tā dzīvo visi."
"Vienā mirklī viņš bija ģimenes galva, bet jau nākamajā - tikai vientuļš vīrs ar divām meitām. Vienu statusu no otra šķīra gandrīz vei tāds pats attālums kā divas planētas."
""Man ļoti žēl, Jorg, ka atstāju tev tādu nastu, patiešām žēl," Eleni nopūtās, apzinādamās, ka būtu gatava atdot jebko, lai ik dienu varētu iesaistīties raksturu sadursmēs, audzinot Annu, nevis paliktu šeit, iestrēgusi līdz mūža beigām uz šīs salas."
"Kāpēc gan lai viņa mācītos lāpīt palagus, ķidāt zivis vai cept maizi? Viņa bija pārliecināta, ka viņai tādas iemaņas nebūs nepieciešamas, un jau no bērna kājas izjuta nepārvaramu tieksmi izrauties un aizbēgt no, viņas vārdiem runājot, bezjēdzīgajiem un garlaicīgajiem mājas darbiem."
""Anna, ja mēs visi sāktu prātot, kādēļ kaut ko darām citu cilvēku labā, pasaule drīz vien pārstātu griezties ap savu asi."
"Pedagoģija bija ieguldījums nākotnē, un Kristina Krustalaka neredzēja jēgu tērēt enerģiju, mācot bērnus, kuri diez vai dzīvos pārāk ilgi.(..)
Eleni virzīja pārliecība, ka izglītība nav tikai līdzeklis kaut kāda tāla un neskaidra mērķa sasniegšanai, bet tā pati par sevi ir vērtība, kas palīdz bērniem veidoties par labākiem cilvēkiem. Eleni nelikās svarīgi tas, ka šie bērni varbūt nemaz nenodzīvos līdz savai divdesmit pirmajai dzimšanas dienai."
"Šeit varēja baudīt neticamu brīvību, elpot svaigu gaisu, klausīties putnu dziesmās un doties pastaigās pa ciema galveno ielu; šeit varēja atgūt cilvēciskumu."
"Marija un Fotini dzīvoja ikdienas pienākumu ritmā, kurš turpmākos pāris gadus viņas vadīja dzīvi kā pa deju grīdu, soļiem nebeidzami atkārtojoties noteiktā secībā."
"Bērnība Manoli ievēroja, ka dzīve ap viņu rit nebeidzamā pienākumu un darbu virpulī, un pieaugušie priecājas par dzīvi vienīgi tad, kad viņiem oficiāli ir atļauts to darīt, - svēto dienās un svētdienās."
"Marija un Anna tik ļoti atšķīrās viena no otras kā neapstrādāta pērle no nopulēta dimanta. Vienai piemita dabisks spožums un unikāla neregulāra forma. Otra bija apstrādāta un pulēta, līdz sasniedza to mirdzošo skaistumu, kas apbūra apkārtējos."
"Ne velti ir teiciens: "Kur satiekas divi grieķi, tur strīds ir neizbēgams", bet šeit parasti mēdza pulcēties ap divdesmit un pat vairāk ciema iedzīvotāju, un arī strīdu bija tik daudz, cik olīvu burkā."
"Mazā laiviņa, nestabili piekrauta ar kopā sasietiem savādas formas saiņiem, šūpojās jūras viļņos. Jorgs lēnām iekāpa laivā un, ar vienu roku mēģinādams noturēt braucamo, atru roku pastiepa pretī meitai. Līdzko Marija bija drošībā laivā, tēvs sargājoši ietina viņu segā. Vienīgā pazīme, kas ļāva saprast, ka tas nav vēl viens kravas sainis, bija garo, tumšo matu cirtas, kuras brīvi plīvoja vējā. Vecais vīrs atsēja laivu no piestātnes - nekas cits jau vairs nebija sakāms vai darāms. Šis nebija kārtējais preču piegādes brauciens. Tā aizsākās Marijas vienvirziena ceļojums pretī jaunai dzīvei. Dzīvei lepras kolonijā. Dzīvei Spinalongā."
"Kā lai viņš sagaida nākamo trešdienu, kad beidzot atkal varēs viņu satikt? Septiņas dienas. Simt sešdesmit astoņas stundas."
"Šad un tad viņam ienāca prātā, kā gan vienādi audzinātas viena tēva un vienas mātes meitas var būt tik atšķirīgas."
"Marija nespēja atturēties no šī vīrieša salīdzināšanas ar Manoli, kura karstasinīgās runas un flirtēšana nekontrolēti šļācās kā ūdens no pārsprāgušas caurules. Pašā pirmajā tikšanās reizē Vandulaku namā viņš bija satvēris Marijas plaukstas un skūpstījis tās, it kā būtu kaislīgi iemīlējies meitenē. Jā, tieši tā: Marija pavisam droši zināja, ka Manoli nebija kaislīgi iemīlējies viņā, bet gan baudīja "ideju" par kaislīgu iemīlēšanos. Un te stāvēja Kiricis, acīm redzami pats neapzinādamies savas jūtas. Visu dzīvi viņš bijis tik aizņemts ar darbu, ka neprata pat atpazīt iemīlēšanās pazīmes vai simptomus."
"Marija iegrima pārdomās, cik daudz viņas māte un tēvs runājuši par mīlestību. Viņa pareizi uzminēja, ka tas noticis ļoti reti; viņu laimīgajā laulībā nebija vajadzības pieminēt kaut ko tik pašsaprotamu, tik neapšaubāmu."
"Cilvēkiem vajadzīga nākotnes apziņa. Arī tad, ja viņi skaidri nezina, ko tā atnesīs sev līdzi."
"Vai mēs drīkstam sapņot vai arī mums jāsamierinās un jābūt priecīgiem par to, kas mums pieder šodien?
Būt apmierinātam ar šodienu un to, kas mums pieder, ir labi vienmēr."
"Visi noslēpumi bija nākuši gaismā, brūces uzplēstas, un tagad bija parādījusies cerība tās sadziedēt. Ne par ko vairs nebija jākaunas."
Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 8
Izlasīta: 14.07.2016.
"Viņam, iespējams, bija mazliet vairāk par sešdesmit gadiem, bet, ja grumbas sejā varētu salīdzināt ar ozola gadskārtu riņķiem un izmantot vecuma noteikšanai, tad, aptuveni rēķinot, viņam varētu dot mazliet zem astoņdesmit."
"Viņa bija vienīgā dzīvā būtne uz šīs salas, un tas lika Aleksai apjaust faktu: vienatne ne vienmēr nozīmē vientulību. Cilvēks var justies vientuļš arī pūlī."
"Katru dienu lepras slimniekiem nācās skatīties uz Plaku, redzot ikvienu māju, ikvienu laivu, varbūt pat cilvēkus, kas devās savās ikdienas gaitās. Tikai tagad Aleksa sāka saprast, cik ļoti salas iemītniekiem sāpējis šis tuvums."
"Tavas mātes stāsts ir arī tavas vecmāmiņas stāsts, un tieši tik pat lielā mērā tas ir arī tavas vecvecmāmiņas stāsts. (..) Tieši to mēs Grieķijā domājam, kad pieminam likteni. Mūsu tā saukto likteni nosaka senči, ne zvaigznes. Runājot par seno vēsturi, mēs vienmēr atsaucamies uz likteni - bet patiesībā mēs nedomājam, ka to nevar kontrolēt. Protams, brīžiem šķiet, ka notikumi risinās no zila gaisa, tie izmaina mūsu dzīves ritējumu, bet patiesībā tas, kas notiek ar mums, ir atkarīgs no apkārtējo cilvēku un mūsu senču rīcības."
"Tāpat kā jebkura ģimenes fotokolekcija, arī šī bija nejaušu uzņēmumu sakopojums un atspoguļoja tikai atsevišķus ģimenes sāgas fragmentus. Patieso stāstu varētu pavēstīt trūkstošās fotogrāfijas, kā arī tās, kuras nekad netika uzņemtas, ne jau bildes, kuras, rūpīgi ierāmētas, greznoja sienas vai, glīti sakārtotas, gulēja aploksnē."
"Līdz šim līdzi jušana vienmēr bija viņas pienākums, un tagad sieviete saprata, ka grūtāk ir pieņemt līdzjūtību nekā to sniegt."
"Šī māja tik ļoti atšķīrās no viņa mājvietas, kur katrs sols naktī pārvērtās par guļvietu, bet uz pusēm pārlocītie grīdceliņi kļuva par segām. Zēns vienmēr bija domājis, ka tā dzīvo visi."
"Vienā mirklī viņš bija ģimenes galva, bet jau nākamajā - tikai vientuļš vīrs ar divām meitām. Vienu statusu no otra šķīra gandrīz vei tāds pats attālums kā divas planētas."
""Man ļoti žēl, Jorg, ka atstāju tev tādu nastu, patiešām žēl," Eleni nopūtās, apzinādamās, ka būtu gatava atdot jebko, lai ik dienu varētu iesaistīties raksturu sadursmēs, audzinot Annu, nevis paliktu šeit, iestrēgusi līdz mūža beigām uz šīs salas."
"Kāpēc gan lai viņa mācītos lāpīt palagus, ķidāt zivis vai cept maizi? Viņa bija pārliecināta, ka viņai tādas iemaņas nebūs nepieciešamas, un jau no bērna kājas izjuta nepārvaramu tieksmi izrauties un aizbēgt no, viņas vārdiem runājot, bezjēdzīgajiem un garlaicīgajiem mājas darbiem."
""Anna, ja mēs visi sāktu prātot, kādēļ kaut ko darām citu cilvēku labā, pasaule drīz vien pārstātu griezties ap savu asi."
"Pedagoģija bija ieguldījums nākotnē, un Kristina Krustalaka neredzēja jēgu tērēt enerģiju, mācot bērnus, kuri diez vai dzīvos pārāk ilgi.(..)
Eleni virzīja pārliecība, ka izglītība nav tikai līdzeklis kaut kāda tāla un neskaidra mērķa sasniegšanai, bet tā pati par sevi ir vērtība, kas palīdz bērniem veidoties par labākiem cilvēkiem. Eleni nelikās svarīgi tas, ka šie bērni varbūt nemaz nenodzīvos līdz savai divdesmit pirmajai dzimšanas dienai."
"Šeit varēja baudīt neticamu brīvību, elpot svaigu gaisu, klausīties putnu dziesmās un doties pastaigās pa ciema galveno ielu; šeit varēja atgūt cilvēciskumu."
"Marija un Fotini dzīvoja ikdienas pienākumu ritmā, kurš turpmākos pāris gadus viņas vadīja dzīvi kā pa deju grīdu, soļiem nebeidzami atkārtojoties noteiktā secībā."
"Bērnība Manoli ievēroja, ka dzīve ap viņu rit nebeidzamā pienākumu un darbu virpulī, un pieaugušie priecājas par dzīvi vienīgi tad, kad viņiem oficiāli ir atļauts to darīt, - svēto dienās un svētdienās."
"Marija un Anna tik ļoti atšķīrās viena no otras kā neapstrādāta pērle no nopulēta dimanta. Vienai piemita dabisks spožums un unikāla neregulāra forma. Otra bija apstrādāta un pulēta, līdz sasniedza to mirdzošo skaistumu, kas apbūra apkārtējos."
"Ne velti ir teiciens: "Kur satiekas divi grieķi, tur strīds ir neizbēgams", bet šeit parasti mēdza pulcēties ap divdesmit un pat vairāk ciema iedzīvotāju, un arī strīdu bija tik daudz, cik olīvu burkā."
"Mazā laiviņa, nestabili piekrauta ar kopā sasietiem savādas formas saiņiem, šūpojās jūras viļņos. Jorgs lēnām iekāpa laivā un, ar vienu roku mēģinādams noturēt braucamo, atru roku pastiepa pretī meitai. Līdzko Marija bija drošībā laivā, tēvs sargājoši ietina viņu segā. Vienīgā pazīme, kas ļāva saprast, ka tas nav vēl viens kravas sainis, bija garo, tumšo matu cirtas, kuras brīvi plīvoja vējā. Vecais vīrs atsēja laivu no piestātnes - nekas cits jau vairs nebija sakāms vai darāms. Šis nebija kārtējais preču piegādes brauciens. Tā aizsākās Marijas vienvirziena ceļojums pretī jaunai dzīvei. Dzīvei lepras kolonijā. Dzīvei Spinalongā."
"Kā lai viņš sagaida nākamo trešdienu, kad beidzot atkal varēs viņu satikt? Septiņas dienas. Simt sešdesmit astoņas stundas."
"Šad un tad viņam ienāca prātā, kā gan vienādi audzinātas viena tēva un vienas mātes meitas var būt tik atšķirīgas."
"Marija nespēja atturēties no šī vīrieša salīdzināšanas ar Manoli, kura karstasinīgās runas un flirtēšana nekontrolēti šļācās kā ūdens no pārsprāgušas caurules. Pašā pirmajā tikšanās reizē Vandulaku namā viņš bija satvēris Marijas plaukstas un skūpstījis tās, it kā būtu kaislīgi iemīlējies meitenē. Jā, tieši tā: Marija pavisam droši zināja, ka Manoli nebija kaislīgi iemīlējies viņā, bet gan baudīja "ideju" par kaislīgu iemīlēšanos. Un te stāvēja Kiricis, acīm redzami pats neapzinādamies savas jūtas. Visu dzīvi viņš bijis tik aizņemts ar darbu, ka neprata pat atpazīt iemīlēšanās pazīmes vai simptomus."
"Marija iegrima pārdomās, cik daudz viņas māte un tēvs runājuši par mīlestību. Viņa pareizi uzminēja, ka tas noticis ļoti reti; viņu laimīgajā laulībā nebija vajadzības pieminēt kaut ko tik pašsaprotamu, tik neapšaubāmu."
"Cilvēkiem vajadzīga nākotnes apziņa. Arī tad, ja viņi skaidri nezina, ko tā atnesīs sev līdzi."
"Vai mēs drīkstam sapņot vai arī mums jāsamierinās un jābūt priecīgiem par to, kas mums pieder šodien?
Būt apmierinātam ar šodienu un to, kas mums pieder, ir labi vienmēr."
"Visi noslēpumi bija nākuši gaismā, brūces uzplēstas, un tagad bija parādījusies cerība tās sadziedēt. Ne par ko vairs nebija jākaunas."
Vērtējuma amplitūda: 1 - 10
Vērtējums: 8
Izlasīta: 14.07.2016.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru