Attēls ņemts šeit: http://www.jr.lv/lv/images/RozaDama_vaks.jpg
Oskars ir vientuļš slims puisēns, kas dzīvo slimnīca, jūt, ka ārsti vairs viņam nevar palīdzēt, dusmojas uz vecākiem, kas neprot reaģēt uz notiekošo un priecājas par kādas Rozā Dāmas stāstiem par cīņas sportu. Dzīve ir skarba un viņam ir pavisam maz laika, lai to iepazītu. Divpadsmit dienas...
Grāmata māca uz katru dienu skatīties kā uz ko jaunu, uz lielisku iespēju. Labot savas kļūdas, uzticēties, mīlēt... Ļoti, ļoti aizkustinoši. Uzrakstīts ar humoru. Ir daudz jāsmaida, pat jāsmejas, lai arī stāsts ir skumjš.
Beigas skumjas. Pēdējais teikums atver asaru slūžas...
Citāti:
"Es saprotu, ka esmu kļuvis slikts slimnieks, jo iedragāju pārliecību, ka medicīna var paveikt brīnumus."
"Slimnīca ir jauka vieta, ja tu esi patīkams slimnieks."
"-Cik jums gadu, Rozā mammīt?
-Vai tu vari iedomāties trīsciparu skaitli, Oskar?
-Jūs blefojat!
-Nē. Labāk nevienam šeit nezināt, cik man gadu, citādi mani patrieks un mēs vairs netiksimies.
-Kāpēc?
-Es šeit strādāju slepeni. Rozā dāmām ir ierobežots vecums. Un es esmu to jau krietni pārsniegusi.
-Vai jums ir beidzies derīguma termiņš?
-Jā.
-Vai esat sastāvējusies tāpat kā jogurts?
-Pievaldi mēli!
-Labi. Es klusēšu."
"Man patika dzirdēt, ka mani sauc, un neatbildēt. Man gribējās ieriebt visai pasaulei."
"Ja es interesētos par to, ko domā stulbeņi, tad neuzzinātu gudru cilvēku domas, man neatliktu tam laika."
"-Sākot ar šo dienu tev katru dienu sev jāatgādina, ka šī diena ir desmit gadu.
-Desmit gadu?
-Jā. Viena diena - desmit gadu.
-Tad jau man pēc divpadsmit dienām bus simt trīsdesmit gadu!"
"Šodien esmu pārdzīvojis jaunekļa gadus, un tas nemaz nebija viegli. Kas tik viss nenotika! Sastrīdējos gan ar draugiem, gan vecākiem, un tas viss tik dēļ meitenēm. Šovakar būšu priecīgs, ka man paliks divdesmit gadu, varēšu sev teikt - ļaunākais jau aiz muguras. Pubertāte - paldies! Ar vienu reizi pietiek!"
"Zilo Pegiju šodien operēja. Es pārlaidu desmit briesmīgus gadus. Trīsdesmitgadnieka gadi - tas ir grūts vecums, pilns rūpju un atbildības."
"-Viņi no manis baidās. Pat neuzdrīkstas ar mani runāt. Un jo vairāk viņi baidās, jo lielāks monstrs es sev liekos. Kāpēc es viņos izraisu tik lielas bailes? Vai es smirdu? Vai varbūt esmu kļuvis par muļķi un pats to neapzinos?
-Viņi nebaidās no tevis, Oskar. Viņi baidās no slimības.
-Mana slimība ir daļa no manis. Viņiem nebūtu jāizturas citādi tikai tāpēc, ka esmu slims. Vai varbūt viņi spēj mīlēt tikai veselu Oskaru?"
"Man jau ir sešdesmit gadu, un vakardienas pārmērības liek sevi manīt. Šodien nejūtos visai labi.
Biju priecīgs atkal atgriezties mājās, slimnīcā. Tā nu tas ir, vecākam kļūstot, vairs negribas tik daudz ceļot. Nu esmu pārliecināts, ka man vairs nav ne mazākās vēlēšanās kaut kur doties."
"Nerakstīšu gari, jo esmu noskumis. Mēs ar Pegiju kopā pavadījām dzīvi, un tagad es guļu savā gultā viens pats, plikpaurains, vārgs un noguris. Novecot nav patīkami."
"Šodien man paliek simt gadu. Tāpat kā Rozā mammītei. Es daudz guļu, bet jūtos labi.
Mēģināju izskaidrot vecākiem, kas par savādu dāvanu ir dzīve. No sākuma šo dāvanu pārvērtē, jo domā, ka tā ir mūžīga. Vēlāk to noniecina, jo tā liekas neveiksmīga, pārāk īsa, to vienkārši iznieko. Un beigu beigās cilvēki saprot, ka dzīve nav vis dāvana, bet aizdevums, kas jāatpelna. Es, kas nu jau esmu simt gadu vecs, zinu, par ko runāju. Jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk novērtējam dzīvi. Katrs zaļknābis desmit vai divdesmit gadu vecumā spēj baudīt dzīvi, bet, lai par to priecātos, kad tev jau ir simts un vairs nevari brīvi pārvietoties, ir jāliek lietā prāts."
"Tikai mīļais Dievs drīkst mani modināt."
Izlasīta: 15.07.2014.
Vērtējums: 10
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru