Kamēr vēl nedēļa nav apkārt, jāpastāsta, cik jauka svētdiena man bija iegadījusies. :)
Vispirms jau - liels prieks par ļoti sen nesatiktiem un tāpēc ļoti pietrūkušiem draugiem! Pēc tam - neviltots izbrīns par secinājumu, ka futbols ir tīri interesants, ja to spēlē bērni un konkrēti - viens ļoti jauks un talantīgs piecus gadus liels futbolists! Tas bija jauki, patiešām. Es, kas nekad neskatos "sporta veidus, kur daudzi vīrieškārtas pārstāvji dzenas pēc vienas bumbas/ripas", tomēr skatījos gan, no sirds iejutos un priecājos par gūtajiem vārtiem un sabēdājos, ja gadījās ne tik labas piespēles, kā varētu gribēt. Vecākiem pašiem, protams, azarts iekšā ir daudz lielāks, tāpēc viņi stāv laukuma malā un skaļi uzmundrina bērnus. Bet nu es viņus labi saprotu. :) Tas ir tieši tik pat aizraujoši un tik pat mīļi, kā tad, kad skatos, kā manas princeses dejo koncertos. :) Paldies maniem draugiem no Liepājas par šo iespēju!
Dienas turpinājumā laiks no vējaini dzestra bija iesilis par diezgan karstu, un pēc kopīgām pusdienām (paldies par kvasu!), turpinājām nesteidzīgas sarunas Bērnu pilsētiņā, kamēr bērni basām kājām izbaudīja jauko laiku un viens otra klātbūtni. Meitenēm, protams, darīšanas bija kopīgas, bet puikām savējās un vecākiem laiska atpūta uz soliņiem paēnā. :) Bija jautri un mierīgi. Tādus brīžus pēdējā laika dzīves skrējienā nesanāk pamanīt. Šoreiz pamanīju un izbaudīju.
Pēcāk bērnus nogādāju pie omītes un pati, kopā ar savām lieliskajām un pašām labākajām kolēģītēm devos baudīt mākslu. Bijām uz Liepājas teātra izrādi " Pūt, vējiņi". Vienā vārdā sakot - tas bija spēcīgi. Bet plašāk - šī nu bija tā reize, kad uz šo lugu paskatījos no citas puses. Filma pusaudzes gados bija man topa augšgalā, ar tādu pat noskaņu lasīju arī lugu (tas nebija prātīgi - nepareizā secība), bet šī izrāde nevis apstiprināja iepriekšējās sajūtas, bet uzjundīja jaunas. Šoreiz mana sirds nostājās nevis Gatiņa un Baibiņas pusē, bet Zanes... Esmu pārsteigta par sevi. :)
Izrāde bija kā pozitīvs lādiņš. Lai arī drāma, lai arī skumja, tā bija enerģijas bumba, kas uzlādē pozitīvi. Nobeigumā gan pietrūka iztirzājuma - pārāk ātri un neredzami atrisinājās Baibas un Ulda stāsts. Un pašā izskaņā būtu derējusi "Pūt, vējiņi" dziesma. Skatītāji būtu dziedājuši līdzi un tas būtu vēl lielāks emocionālais lādiņš. Visu laiku gaidīju šo skaņdarbu un nesagaidīju...
Ļoti patika Agnese Jēkabsone, Signe Ruicēna un Sigita Jevgļevska savās lomās.
Patika horeogrāfija (īpaši daugaviešu iznācieni) un muzikālais skatījums. Izrādes sākuma aina gan samulsināja, bet ... tas jau Džilindžers, vai ne? :D
Iesaku noskatīties, ja tiešām ir tā, ka vēl neesat redzējuši! Noteikti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru