2014. gada 26. februāris

Elizabete Harane "Sarkanās zemes sala"

Ķenguru sala, 1845. gads. Pie Austrālijas krasta lielā vētrā nogrimst kuģis. Kā par brīnumu, izdzīvo divas jaunas sievietes: Amēlija Divaina un Sāra Džonsa. Viņas izglābj no jūras Kudeika raga bākas uzraugs. Taču Amēlija ir savainojusi galvu un zaudējusi atmiņu. Viņa nespēj atcerēties pat savu vārdu, un Sāra izmanto izdevību, lai mainītu likteņa gaitu un aizbēgtu no bezcerīgās nāotnes. Abu jauno sieviešu dzīve dramatiski mainīsies... 

Pēc kuģa nogrimšanas izglājas tikai divas sievietes - nepamatoti notiesātā cietumniece Sāra, kas brau izciest sodu strādājot par kalponi, un bagāta meitene Amēlija, kas nupat pēkšņi zaudējusi visu savu ģimeni un ceļo pie aizbildņiem. Abas jaunās sievietes ir dzīves rūgtuma pilnas. Sāra, uz kuģa novērojusi Amēliju tikai tā dusmīgu un pūcīgu, iedomājas viņu esam ļaunu un tad, kad grlābjoties Amēlija pilnīgi zaudē atmiņu, Sāra nejūt sirdsapziņas pārmetumus, grozot patiesību sev par labu un uzdodoties par par Amēliju, lai īstā Amēlija nokļūtu kalpones darbā viņas vietā.
Amēlijai pienākušas grūtas dienas, līdz viņa, pie smaga darba nepieradusi, apgūst laku un mājas darbus. Savukārt, Sāra dzīvo nepelnīti labi un grezni, turpinot vērpt intrigas, cerot apprecēt Lānsu. Tikmēr Amēlija no tiesas atrod savu īsto mīlestību. Un, agrāk vai vēlāk patiesībai ir tieksme uzpeldēt. Nāk gaismā arī Sāras plāns. Pārsteidzoša ir Amēlijas piedošana, piedāvājot Sārai darbu viņas dibinātā skolā un panākot pirmstermiņa atbrīvošanu.

Sievietēm - romantiķēm.

Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 07.11.2013.

Nav komentāru: