“Guļamistaba man ir sveša. Iepriekš neredzēta. Es nezinu, kur atrodos un
kā te nokļuvu. Nezinu, kā tikšu mājās. Ar atvieglojumu pamanu, ka
vannas istabas durvis stāv pusvirus, es ieeju un ieslēdzos.
Seja, kas raugās man pretī, nav manējā. [..] Man izlaužas neartikulēta
skaņa. Tas nevar būt! Spogulī redzamais cilvēks esmu es pati, tikai par
divdesmit gadiem vecāka. Nē. Divdesmit pieciem. Vēl vairāk. Nē, es
nespēju noticēt. Nē! Tas nevar būt...” Atmiņas ir nozīmīga mūsu dzīves
daļa. Bet, ko darīt, ja katru reizi, aizejot gulēt, viss tiek pazaudēts?
Vārds, identitāte, pagātne, pat ģimene, kuru tik ļoti mīlat, – viss
naktī ir aizmirsts. Ik rītu apkārtējā pasaule ir nepazīstama un
biedējoša, cilvēki – sveši. Kā saprast, kas noticis? Kam uzticēties, un
kam – ne? Psiholoģiskais trilleris “Pirms es aizeju gulēt” ir angļu
rakstnieka Stīva Dž. Votsona debijas romāns, kas ieguvis neviltotu
lasītāju atzinību. Darbs ir tulkots vairāk nekā trīsdesmit valodās.
No angļu valodas tulkojusi Alda
Vāczemniece
Ļoti laba, dziļa grāmata. Tā izraisīja veselu virkni pārdomu. Sākumā par to, cik liela var būt mīlestība, cik pašaizliedzīga. Cik daudz esam gatavi darīt otra labā un cik spējam izturēt. Tālāk, notikumiem raisoties, pārdomas jau ir pavisam citas - cik bezpalīdzīgs ir cilvēks bez atmiņām, cik viegli izmantojams. Cik droši ir uzticēties? Un pāri visam - kas mēs esam, kad vairs neko neatceramies? Kas no mums tad paliek pāri? Cik būtiskas ir visas mūsu atmiņas!
Spilgtākais brīdis - kad Kristīne Maika portfelī atrod izgrieztās dienasgrāmatas lappuses un laiks, kamēr viņa tās izlasa.
Iesaku - sievietēm. Ar stipriem nerviem!
Vērtējums: 10
Vērtējuma amplitūda 1-10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru