"Mamma neko daudz man par tēti nav stāstījusi. Taču es jau arī pati
nekad tā ļoti mammu neesmu tincinājusi. Nav - un viss. Tūlīt pēc manas
piedzimšanas tētis esot pārcēlies uz dzīvi citur. Kur? Tālu! Cik tālu?
Brazīlijā. Atpakaļ? Nē, atpakaļ nebūs. Kādreiz? Nē, nebūs kādreiz, nebūs
nekad. Kāpēc? Tāpēc, ka Brazīlija tiešām ļoti tālu. Neiespējami
atgriezties."
Jūlija mācās astotajā klasē. Viņai ir mīloša mamma, kurai var atklāt
skolā piedzīvotās rūpes, omīte un opītis, kam Jūlija ir mazā žubīte.
Taču Jūlija vēlas kļūt pašpārliecinātāka, spēt ne tikai iemūžināt savas
domiņas uz papīra, bet arī izteikties dzīvē. Tāpat Jūlija ļoti vēlētos
kaut ar acs kaktiņu palūkoties uz mammas jaunības dienu mīlestību, tēti,
kuru viņa nekad vēl nav satikusi...
Ļoti iedvesmojošs stāsts tiem, kam jānotic sev un saviem spēkiem. Labs ceļvedis un uzmundrinātājs.
Atpazinu sevi ļoti daudzās lappusēs un epizodēs. Brīžiem likās, ka to vai citu rindkopu pilnīgi noteikti varētu būt uzrakstījusi es pati.
noteikti šo grāmatu turēšu savā plauktā un ieskatīšos tajā, kad kādubrīd pietrūks ticības sev. Tajā bija kaut kas netverams, kas mani uzrunāja ļoti pazīstami un silti.
Galvenā varone ir ļoti jauka meitene, kas mācās noticēt sev. Viņai ar ļoti daudziem dzīves stūrakmeņiem ir ļoti paveicies - kolosāla mamma, vecvecāki un skolotāja. Toties - nav tēva! Un tomēr, viņai izdodas saprast, ka arī bez tēva viņai ir daudz un pietiekami. Nereti tiem, kam it kā viss ir, ir mazāk kā pārējiem. Un svarīgi ir saprast, ka tev ir tas, kas tev ir vajadzīgs. Bet to, kā nav, varbūt nemaz arī tik ļoti nevajag. Un - sev ir jānotic. Vienkārši jānotic!
Spilgtākās likās literatūras stundas. Jo skolotājas sirds gudrība un galvenās varones būtība, kas tiecas visu aptvert un uzsūkt sevī kā sūklī, tik ļoti atgādināja man mani pašu, manu skolotāju un manas literatūras stundas...
Iesaku pusaudžiem ar nopietnu skatu nākotnē. Un pārējiem. :)
Vērtējums: 10
Vērtējuma amplitūda 1-10
Izlasīta: 26.01.2013.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru