"Kad iznāca mana grāmata "Mazo lietu Dievs", The New Yorker gribēja
veidot ieskatu par pazīstamiem Indijas rakstniekiem, un es biju vienīgā,
kas dzīvo Indijā, visi pārējie kaut kur Amerikā, Anglijā vai citur...
Katrs laiks ir svarīgs, bet šeit ir kas tāds, ko es vēlos sajust ik
dienu... Šeit es esmu dzīva, es te piederu kā daļa no milzīga dzīves
tīmekļa, es neesmu izolēta persona, kas var savākt somas un doties
tālāk. Un ko gan es darītu bez cilvēkiem, ko es pazīstu, kurus mīlu un
ar kuriem kopā esmu uzaugusi? Veļas mašīna vai burvīgs dzīvoklis ar
skatu uz kalniem nav galvenais." Autore.
No angļu valodas tulkojusi Lauma Lapa.
Smaga grāmata ļoti mezglainā kompozīcijā. Nepamet sajūta, ka lasu grāmatu no otra gala - vispirms pēdējo nodaļu, tad priekšpēdējo... reizēm kādai pārlecot un vēlāk izlasot trūkstošo. Tomēr sižeta līniju kaut kā izdevās nepazaudēt.
Pamata doma ir divu bērnu un viņu mātes izspostīto dzīvju attainojums. Izpostītas uzskatu un aizspriedumu dēļ, kā arī vardarbības, kas nomoka bērnus, kuri par to nerunā.
Spilgtākā momenta īsti nebija. Viss bija vienlīdz plūstošs. Iespējams, jauktās notikumu secības dēļ, nebija nekā tāda, kas īpaši spilgti izceltos, jo nojausma par notikumiem tiek dota jau labu laiku iepriekš - kā nenovēršams parēģojums.
Iesaku tiem, kam nav bail no sarežģītām grāmatām, jo to nav viegli lasīt. Indijas literatūras un kultūras cienītājiem, lai ieraudzītu visu no iekšpuses.
Vērtējums: 7
Vērtējuma amplitūda 1-10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru