Manas pasaules zelta putekļi...: Nokaunos un apņemos laboties!

2010. gada 20. februāris

Nokaunos un apņemos laboties!

Ienācu savā blogā un ieraudzīju šokējošu lietu - pēdējoreiz esmu ierakstījusies pirms gada! Tas ir nepiedodami. Tad nu apņemos laboties, sākot jau ar šodienu. :)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)

Esmu izteikts vienpatis un māju cilvēks. Man patīk ciemoties pie citiem vai satikties neitrālā zonā, bet, lai uzņemtu pie sevis ciemiņus, ir mazliet jāpārkāpj sev pāri. Neesmu nekāda atraktīvā viesu uzņēmēja, nejūtos ērti, ja no manis gaida izklaides. Tāpēc priecājos par ciemiņiem, kas ir jautri un atraktīvi paši par sevi. :)
Esmu aizrautīga, bet man bieži pietrūkst enerģijas visu novest līdz galam. Gribas darīt simtiem lietu, bet daru ļoti maz. Slinkoju un plānoju. Ja iesāku, tad nereti jāpiespiež sevi iesākto pabeigt.

Mana ideālā brīvdiena ir iespēja visu dienu pavadīt pidžamā un gultā vai vasarā īsā kleitiņā - šūpuļtīklā, zālē uz segas ar grāmatu un zemenēm, avenēm vai arbūza gabaliem pilnu bļodu. :) Vismaz tajā ideālajā iedomu pasaulē, kur man vēl joprojām ir mājas ar šādām iespējām. :D Šobrīd - uz balkona ērtā pufā vai ar riteni ceļā uz kādu klusu mežmalu, upītes krastu ar piknika somu, segu un labu grāmatu. Nekur un nekad neaizmirstot līdzi paņemt telefonu fotogrāfēšanai!

Mans ideālais atvaļinājums būtu tāds, kurā es brauktu ceļojumā uz kādu no savām sapņu zemēm.
Ļoti, ļoti gribu ceļot, bet tas tāds kluss un pagaidām nepiepildāms sapnis. Gribu redzēt ASV, Kanādu, Meksiku, Brazīliju, Maroku, Taizemi, Jaunzēlandi, Indiju un Austrāliju. Mazliet tuvāk ilgojos apskatīt Horvātiju, Bulgāriju, Turciju, Itāliju (Toskānu), Franciju (Provansu), Portugāli un Anglijas lauku ciematiņus un pilis (piemēram, Bibury). Vienmēr varētu atgriezties tur, kur jau būts un kur paticis - piemēram, Londonā, Popradā, Tartu vai Budapeštā. :) Īpašs šī brīža sapnis ir ceļojums pa Svētā Jēkaba ceļu Spānijā. Kaut kā mēģināšu dzīvē izkārtot lietas, lai tajā dotos. Tas nebūs drīz, jo ir sācies jauns posms, kurā šādas atlaides man netiks dotas, bet gan jau ar laiku... Sapnis jau ir puse no ceļa.
Ļoti patīk dejot. Dejojusi gan neesmu daudz. Sākumā tas bija viens gads trešajā (?) klasē, kad dejas bija obligātas, bet skolotājs briesmīgs, tomēr atmiņās palicis kāds koncerts Kuldīgas pagalmā, kur sarkanos svārciņos ar rišainā lencēm un baltās zeķēs dejoju "Maziņš esmu es". Vēlāk pati uzmeklēju savu kolektīvu, tas bija jau 9.klasē. Tajā nodejoju 4 gadus un viennozīmīgi varu teikt, ka tas bija ļoti laimīgs laiks. Tad sanāca 12 gadu pārtraukums līdz atsāku dejot. Nu es jau atkal to daru un, lai arī tas paņem ļoti daudz laika un spēka, esmu priecīga, jo dejas - tā ir daļiņa no manas būtības. :)

Šobrīd ne tikai dejoju, bet esmu arī pavadījusi visbrīnišķīgāko deju laiku Latviešu deju skolā 7, ko absolvēju kopā ar 28 viskolosālākajiem deju kolektīvu vadītajiem no Latvijas un ārvalstīm. Nu jau iegūtās zināšanas pielietoju arī praksē, vadot dažas bērnu tautas deju grupas. Viena no tām veidojas par jauku kolektīvu, kuram tūdaļ tiks dots arī vārds. :)

Šobrīd esmu mainījusi savu dzīvi par 180' un sākusi strādāt skolā. Vēl gan mācos un arī augstskola tuvākajos gados jāpabeidz, bet nu es zinu, ka varu visu! Jo pirms gada piedalījos Lielās Ugunsstaigāšanas pasākumā, kurā gaju basām pēdām pāri ~500' karstām oglēm. Un tas bija viens no tiem brīžiem, kas ļauj saprast, ka mēs varam visu, ja vien to gribam! Un, ja nebaidāmies mēģināt!

Bet manas vēlmes un sapņi ir nebeidzami. :) Gribu iemācīties fotografēt. Foto pasaule mani saista. Nu jau daudzus gadus esmu palikusi bez sava uzticamā Canonīša un bēdājos, jo pie aizvietotāja nesanāk tikt. Jāiztiek ar telefona fotokameru, kas man liekas mazliet zaimojoši, tomēr iztieku. Kaut kā. Kad man būs iespēja, nopirkšu savu sapņu aparātu un iestāšos foto kursos. Noteikti!

Gribu iemācīties klavierspēli. Reiz ir apgūti pamati, bet viss aizmirsies. Tomēr reizēm tā gribētos smuki piesēsties un nospēlēt Melanholisko valsi visā pilnībā... Vai "Elīzai"... Eh... Kad meita spēlē, tad klausos un dīdos, kā pašai arī tā gribētos. Reizēm klusībā nočiepju viņas notis un mēģinu spēlēt, bet pietrūkst zināšanu un treniņa. Zinu, ka reiz tam pievērsīšos nopietnāk.

Gribētu kādreiz piedalīties arheloģiskajos izrakumos, meklēt, rakt, nošmulētu muti, bet ar milzu aizrautību. :) Varbūt kādreiz sanāks pievērsties arī kam tādam. Vienu iespējamu veidu, kur un kā to darīt, liekas būšu uzgājusi, nu tik jāatrod tam laiks un jāpierunā ņemt mani bariņā. :D
Gribētu mazliet ielauzīties astroloģijā. Tik daudz, lai izpētītu par sevi un sev mīļajiem to, kas interesē. Tas pats par psiholoģiju, bet tā ir joma, kas ikdienā ar intuīciju arī mēdz darboties.
Gribu iemācīties slēpot (vai pat snovot - tā skaisti ar dēli laisties no kalna...) un mazliet slidot, lai nav jātirinās gar bortiem, kamēr citi griež piruetes. :D
Gribu skaistu un mājīgi iekārtotu māju. Dzīve man atņēma iesākto ceļu uz to un patreiz dzīvoju dzīvoklītī, bet sapnis paliek un, kamēr tas paliek, ir cerība to arī piepildīt. Vai ne?
To sapņu ir daudz. Daudz par daudz. Bet tie dzen uz priekšu! :)

Dažu sapņu īstenošanai esmu ķērusies klāt, bet tie visi ir ilgtermiņa projekti, ne vienas dienas plāni, tā kā - viss būs, viss notiks! :) Mani gan pārsteidza dzīves atbildes sitiens - mēģinot piepildīt vienus sapņus, tā atņēma citus... Bet es nenokāršu degunu! Es izdomāšu kā tikt ar to galā un man viss būs! ;)

Deja

Deja ir mana būtība, tas kā es jūtos savai zemei piederīga. Deja ir stāsts. Katra deja spēj izteikt bez vārdiem dziļāko, kas mūsos mīt. Tā ir kā filma vai grāmata - stāsts par mums. Tā ir sirds un dvēseles izpausme soļos un kustībās pļavā vai uz skatuves, tūkstošu dejotāju veidotos zīmējumos vai vienatnē. Deja ir dvēseles atsaukšanās mūzikai.

Man deja ir dzīves piepildījums, skaistums un laime. Es ceru, ka viss mans turpmākais mūžs būs kaut nedaudz, bet vienmēr saistīts ar deju.

Lasīšanā es esmu

Es lasu? Nē, es dzīvoju! Izdzīvoju tūkstošiem dzīvju, situāciju un notikumu. Pārdomāju simtiem dilemmu, izbaudu emociju jūkli. Es esmu tajā visā iekšā. Tik ļoti pa īstam, ka negribas ticēt, ka grāmata ir tikai aprakstītu lapu apkopojums un autora fantāzija. Nē, tā ir slepenā pasaule, kurā ir iespējams viss, kurā vari būt jebkas un darīt neiedomājamas lietas. Un tad, Tu aizver grāmatu, piecelies un izliecies, ka esi bijis tepat visu laiku, šajā istabā, un nemaz neesi bijis tur prom - tajā citā pasaulē, citā realitātē, kur tu biji kāds cits un viss bija tik īsts un spilgts.

Vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas, paliek sajūta, ka dzīvoju ar vienu kāju realitātē, ar otru tajā stāstā un pasaulē, kas lasīta.
Cik labi, ka ir cilvēki, kas raksta. Cik labi, ka man ir, ko lasīt! :) Tas dara mani labāku, dzīves gudrāku un laimīgāku.

Žēl tikai, ka dienā stundu, gadā dienu un dzīvē gadu par maz, lai izlasītu visu to, ko vēlētos...

Šūšana ir mans vaļasprieks.

Sāku jau bērnībā, kad sēdēju blakus omītei, kura darināja lielas sienassegas krustdūrienā, ar savu mazo maisauduma lupatiņu, un, pēc sienassegu parauga, darināju spilventiņus. Man ļoti patika. Tagad tikai žēl, ka tam visam nebija vairāk laika - tikai dažas nedēļas vasaras brīvlaikos. Kad gaidīju vecāko meitu, ievācāmies savā pirmajā dzīvoklītī, tiku pie interneta un atklāju cāļa krustiņlapu, iedvesma (jeb mūza) mani atrada uzreiz. Tad nu atsāku krustiņot, lai arī šoreiz pavisam citā stilā. Un man ir mazliet žēl, ka visas šīs interneta iespējas, ārzemju internetveikalus un shēmu apjomus, nevaru parādīt omītei. Kā viņai tas būtu paticis! Tomēr priecājos, ka vismaz mazliet turpinu šo, kā man gribētos domāt, ģimenes tradīciju, un turpinu omītes darbiņu. Es ticu, ka omīte ar mani lepotos...

Iezīmes

2010. gada 20. februāris

Nokaunos un apņemos laboties!

Nav komentāru: